Viņš bija mazliet saņēmies.
— Sakiet — vai tiesībām ir kas kopējs ar likumu?
— Jūs esat izvēlējusies nepareizu lietvārdu, — viņš pasmaidīja.
— Ar varu? — es jautāju, un viņš pamāja. — Bet mēs taču uzskatām, ka likums palīdz mums tikt pie taisnības.
— Taisni šeit slēpjas paradokss, — viņš atteica. — Likums nedod mums taisnību, bet tiesības.
— Jūs tagad runājat kā profesijas pārstāvis, vai ne?
Ingrams nosarka, patiešām nosarka un atkal pameta
bailīgu skatienu visapkārt, raudzīdamies, kā izmukt. Bet es biju aizsprostojusi viņam ceļu un nemaz nerīkojos to atbrīvot.
— Sakiet, — es turpināju, — ja kāds savas personiskās jūtas nomāc ar profesionālām, vai tas nekļūst zināmā veidā par garīgu izdzimteni?
Atbildi es nesaņēmu. Pulkvedis Ingrams apkaunojošā kārtā metās bēgt, pie tam apgāzdams palmu.
Pēc tam es izmēģināju savu laimi laikrakstu redakcijās. Es uzrakstīju mierīgu, atturīgu, objektīvu rakstu par Džeksona nelaimes gadījumu. Es nemēģināju pārmest cilvēkiem, ar kuriem biju runājusi, pat nepieminēju viņus. Es tikai attēloju šā gadījuma faktus, aizrādīju uz ilgajiem gadiem, ko Džeksons nostrādājis vērptuvēs, par viņa pūlēm pasargāt mašīnu no bojājumiem, par sekojošo nelaimes gadījumu un viņa pašreizējo bēdīgo, nožēlojamo stāvokli. Neviens no trim mūsu pilsētas dienas laikrakstiem, ne arī abiem nedēļas laikrakstiem neievietoja šo rakstu.
Es uzmeklēju Persiju Laitonu. Viņš bija nolicis valsts eksāmenus universitātē, pievērsies žurnālista darbam un patlaban praktizējās kā reportieris iespaidīgākajā no trim laikrakstiem. Kad es jautāju, kāpēc laikraksti negrib nekā ievietot par Džeksonu un viņa nelaimes gadījumu, viņš pasmīnēja.
— Izdevniecības politika, — viņš atteica. — Mēs tur neesam noteicēji. Tā ir izdevēju darīšana.
— Ko nozīmē politika?
— Mēs visi solidarizējamies ar akciju sabiedrībām, — viņš paskaidroja. — Arī tad, ja jūs pati samaksātu iespiešanas izdevumus, jums neizdotos tamlīdzīgu rakstu ieda- būt laikrakstā. Un, ja kāds no mums mēģinātu to pasle- pen iedabūt, tad tas zaudētu vietu. Jums neizdosies to ievietot, kaut jūs arī maksātu desmitkārtīgi.
— Bet kā ir ar jūsu pašu politiku? — es jautāju. — Izskatās, it kā jūsu uzdevums ir sagrozīt patiesību pēc savu darba devēju pavēles, kuri savukārt paklausa akciju sabiedrību pavēlēm.
— Tā nav mana darīšana. — Mirkli viņš jutās neomulīgi, bet tad atrada izeju — un viņa seja noskaidrojās.
— Un pats es neko nepatiesu nerakstu. Mana sirdsapziņa man neko nevar pārmest. Protams, manā ikdienas darbā ir daudz traucēkļu, bet tas jau šinī darbā iederas,— viņš naivi nobeidza.
— Bet jūs taču cerat sēdēt kādu dienu pie redaktora galda un vadīt politiku.
— Tad es jau būšu ciets kā krams.
— Bet, kamēr jūs vēl neesat tik ciets, es jūs palūgšu atklāti izsacīt savas domas par vispārējo izdevniecības politiku.
— Par to es nemaz nedomāju, — viņš aši attrauca.
— Kas grib gūt panākumus žurnālista darbā, tas nedrīkst cirst pāri robežai. Tik daudz vismaz es te jau esmu iemācījies.
Un viņš gudri pamāja ar savu jauneklīgo galvu.
— Bet patiesība? — es neatlaidos.
— Jūs nesaprotat spēles likumus. Ja visu dara pareizi, tad patiesībai nenodara pāri. Vai tā nav?
— Pārāk neskaidri, — es nomurmināju, bet man bija žēl viņa jaunības, un es baidījos, ka man būs jāsāk kliegt vai raudāt.
Nu es jau sāku redzēt cauri savas sabiedrības ārējai čaulai un atklāju tur drausmīgu īstenību. Likās, pret Džeksonu nodibinājusies slepena sazvērestība, un man kļuva žēl gaudulīgā advokāta, kas viņa prāvu bija tik apkaunojoši zaudējis. Šī slepenā sazvērestība pastāvīgi pieauga. Tā nevērsās pret Džeksonu vien. Tā bija tēmēta pret katru strādnieku, kas fabrikā bija kļuvis par kropli. Un, ja pret katru strādnieku vērptuvēs, kāpēc ne pret katru strādnieku jebkurā citā fabrikā? Patiešām, vai tas tā nebija viscaur, visā rūpniecībā?
Bet, ja tā bija, tad sabiedrība pamatojas uz meliem. Es nobijos pati no saviem secinājumiem. Tas bija pārāk šausmīgi un riebīgi, lai būtu patiesi. Bet Džeksons un viņa roka, un asinis, kas aptraipīja manas drēbes un lāsoja no manu griestu sijām? Un tādu Džeksonu bija daudz — simtiem vērptuvēs vien, kā Džeksons pats izteicās. Es nevarēju no Džeksona izbēgt.
Es apmeklēju misteru Viksonu un misteru Pertonveitu, abus galvenos Sjeras vērptuvju akcionārus, tomēr man neizdevās satricināt viņu uzskatus kā priekšstrādniekiem viņu vērptuvēs. Es redzēju, ka viņu morāle pārspēj pārējās sabiedrības morāli. Es to būtu dēvējusi par aristokrātu jeb kungu morāli.[29] Viņi runāja augstā stilā par politiku un identificēja politiku un tiesības. Ar mani viņi runāja tēvišķīgi, aizbildinot manu jaunību un piedzīvojumu trūkumu.. Viņi bija visvairāk saistītie no visiem, kurus es tiku iztaujājusi. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka vērptuves tiek vadītas^ pareizi. Te nebija ko jautāt vai diskutēt. Viņi uzskatīja sevi par sabiedrības. glābējiem, kas gādā laimi lielam ļaužu vairumam. Viņi attēloja patētiskas ainas, kā gan būtu jācieš strādnieku šķirai, ja nebūtu darba, ko viņi vienīgie tai apgādājot.
Tūliņ pēc tikšanās ar šiem abiem džentlmeņiem es satiku Ernestu un pastāstīju viņam, ko biju atkiājusi. Viņš apmierinats uzlūkoja mani un sacīja: _— Patiešām lieliski! Jūs sākat pati uz savu roku mek- let patiesību. Tas ir jūsu pašu empīriskais vispārinājums, un tas ir pareizs. Neviens cilvēks, kas saistīts pie industrijas mašīnas, nav brīvs savā rīcībā, ja nu vienīgi lielkapitālisti, kas arī nav brīvi, — piedodiet man šo īrismu[30]. Jūs redzat — šie džentlmeņi ir pārliecināti, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Tas ir visas šīs absurdās situācijas
Kalngals. Viņos vēl ir tik daudz cilvēciskuma, ka viņi nevar spert ne soļa, nedomādami, ka tas ir pareizs. Viii lem nepieciešama sankcija savai rīcībai.
Ja viņļ grib kaut ko darīt, kaut ko veikalniecisku, tad viņiem jāgaida, kamēr viņu smadzenēs rodas kāds reliģisks, ētisks, zinātnisks vai filozofisks jēdziens par viņu nodomātā darba pareizību. Un tad viņi stājas pie darba un realizē to, nemaz nenojauzdami, ka viena no cilvēka dvēseles vājībām ir tā, ka vēlēšanās ir domu māte. Lai viņi dara ko darīdami, viņi vienmēr atrod attaisnojumu savai rīcībai. Viņi ir sekli kazuisti. Viņi ir jezuīti. Pat ļaunu darot, viņi apsver, kāds labums no tā varētu ras- lies. Viena no patīkamākām un par aksiomu pieņemtām fikcijām, ko viņi radījuši, ir iedoma, ka viņi pārspēj gud- rībā un tikumos pārējo cilvēces daļu. Te rodas viņu pārliecība, ka viņi apgādā ar dienišķu maizi visu pārējo cilvēci. Viņi ir arī atdzīvinājuši seno teoriju par karaļu — šinī gadījumā par tirdzniecības karaļu — dievišķīgajām tiesībām.[31]
Viņu stāvokli vājina tas apstāklis, ka viņi ir tikai veikalnieki. Viņi nav filozofi. Viņi nav ne biologi, ne sociologi. Ja viņi tie būtu, tad, protams, viss būtu labi. Veikalnieks, kas reizē ir arī biologs un sociologs, apmēram zinātu, kas cilvēcei vajadzīgs. Bet šie cilvēki ārpus savu veikalniecisko darījumu robežām ir truli. Viņi zina tikai savus darījumus. Viņi nepazīst ne cilvēci, ne sabiedrību un tomēr uzņemas izlemt miljoniem badacietēju un visu pārējo miljonu cilvēku likteņus. Pienāks laiks, kad vēsture rūgti smies par viņiem.