Viņas atdarināja savus vīrus un runāja tādā pašā augstā stilā par politiku, par bagāto pienākumiem un atbildību. Viņām bija tā pati morāle kā viņu vīriem — viņu šķiras morāle; un viņas mētājās ar skaistām frāzēm, ko pašas nesaprata.
Viņas sapīka, kad es izstāstīju par Džeksona ģimenes nožēlojamo stāvokli un izsacīju izbrīnu, ka viņas nav nekā darījušas šā cilvēka labā. Man pateica, ka viņām neesot vajadzīgs, lai kāds tās instruētu viņu sabiedriskajos pienākumos. Kad es bez aplinkiem lūdzu palīdzēt Džeksonam, viņas tāpat bez aplinkiem noraidīja mani. Visdīvainākais bija tas, ka mani noraidīja ar gandrīz vienādiem vārdiem, kaut gan es apmeklēju katru atsevišķi un neviena nezināja, ka esmu otru apmeklējusi vai gatavojos to darīt. Abas atbildēja, ka viņas priecājoties par izdevību pateikt skaidri un gaiši, ka nemaksās nekādas prēmijas par nevīžību un tikpat maz vēlas ar atlīdzību par nelaimes gadījumiem kārdināt trūcīgos, lai tie metas mašīnās.[34]
Viņas bija atklātas,- šīs abas sievietes. Viņas bija apskurbušās aiz pārliecības par savu un savas šķiras pārākumu. Viņu šķiras morāle sankcionēja visu, ko vien viņas darīja. Pametot misis Pertonveitas māju, es atskatījos un atcerējos Ernesta vārdus, ka arī viņas ir piesaistītas pie mašīnas, kaut arī atrodas sabiedrības virsotnē.
V NODAĻA ZINĀTNES ATBALSTĪTĀJI
Ernests apmeklēja mūs bieži. Tas nebija tikai mans tēvs, kas viņu pievilka, un tie nebija arī strīdīgie jautājumi, ko pārsprieda pie mūsu pusdienu galda. Es jau vairākkārt toreiz pieļāvu glaimojošo domu, ka ari es esmu cēlonis viņa apmeklējumiem, un drīz uzzināju, ka manas aizdomas bijušas pareizas. Tāds mīlētājs vēl nebija redzēts kā Ernests Everhards. Viņa skatiens un rokas spiediens kļuva, ja tas iespējams, vēl stingrāks un noteiktāks un jautājums, kas jau sākumā bija lasāms viņa acīs, vēl uzstājīgāks.
Pirmais iespaids, kādu man radīja Ernests Everhards, bija nelabvēlīgs. Pēc tam es jutu, ka viņš mani valdzina, bet tad mani atstūma viņa rupjie uzbrukumi manai šķirai. Kad es tomēr atklāju, ka viņš nav manu šķiru apmelojis, ka visi asie un skarbie vārdi, kas par to sacīti, ir pamatoti, es atkal jutos viņam tuvāka. Viņš kļuva mans orākuls. Manis dēļ viņš norāva masku sabiedrībai un ļāva man ieskatīties īstenībā, kas gan bija nepatīkama, toties neapstrīdami patiesa.
Kā jau sacīju, viņam līdzīgs mīlētājs nebija redzēts. Neviena meitene nevar nodzīvot universitātes pilsētā līdz divdesmit ceturtajam mūža gadam bez mīlas piedzīvojumiem. Manos pielūdzējos bija skaitījušies gan jauniņi studenti, gan sirmi profesori, gan atlēti un milzeņi futbolisti. Tomēr neviens nebija man tā izrādījis savas jūtas, kā to darīja Ernests, lekāms es to apzinājos, viņš bija mani apskāvis. Iekāms es varēju celt ierunas vai aizkavēt, viņa lūpas bija uz manējām. Pret viņa nopietnību parastā meitenes gražošanās būtu smieklīga. Viņš mani aizrāva ar savu vareno, neatvairāmo straujumu. Viņš nesāka ar bildinājumu. Viņš apskāva mani, skūpstīja mani un uzskatīja par pašsaprotamu, ka mēs precēsimies. Tas bija skaidrs. Vienīgais jautājums bija — un tas radās krietni vēlāk —, kad mēs precēsimies.
Tas bija kas nepieredzēts. Tas bija fantastiski. Tomēr saskaņā ar Ernesta patiesības pierādījumu tas iedarbojās. Es uzticēju viņam savu dzīvi. Šī uzticēšanās solīja laimi. Mūsu mīlas pirmajās dienās es gan dažreiz bažījos par nākotni, domājot par viņa mīlas straujumu un nevaldā- mību.
Tomēr šīm bažām nebija pamata. Neviena sieviete nav vēl aplaimota ar cēlāku, maigāku dzīves biedru. Viņa smalkjūtība un nevaldāmība bija dīvaini sajauktas, tāpat kā viņa biklums un nepiespiestība. Šis vārais biklums! Viņš nekad nespēja atbrīvoties no tā, un tas bija tik jauki.
Viņa izturēšanās mūsu viesistabā atgādināja nobijušos vērsi porcelāna veikalā.[35]
Tanī laikā izgaisa manas pēdējās šaubas par manu mīlu (tas bija lielāko tiesu zemapziņā). Tas notika Zinātnes atbalstītāju klubā — brīnišķīgā vakarā, kad Ernests devās uzbrukumā pret sabiedrības pīlāriem viņu pašu nometnē. «Zinātnes atbalstītāji» bija labākais izlases klubs Klusā okeāna piekrastē. To bija dibinājusi mis Brentvuda, ļoti bagāta vecmeita, un šis klubs bija viņas dzīves biedrs, ģimene un rotaļlieta. Tā biedri bija visbagātākie pilsētā un visstabilākie savā bagātībā. Klubā bija pieaicināti arī atsevišķi zinātnieki, lai piešķirtu tam intelektuālu noskaņojumu.
Šim klubam nebija savas celtnes. Tas nebija tāda veida klubs. Tā biedri sapulcējās reizi mēnesī kādā no saviem privātajiem namiem, lai noklausītos kādu lekciju. Lektori, kaut arī ne vienmēr, taču parasti saņēma atlīdzību. Ja kāds ķīmiķis Ņujorkā atklāja ko jaunu, teiksim, rādija jautājumā, viņam samaksāja visus ceļojuma izdevumus pāri kontinentam un karaliski atlīdzināja zaudēto laiku. Tāpat rīkojās ar mājup atgriezušos ziemeļpola ceļotāju vai panākumiem bagātu rakstnieku vai mākslinieku. Viesus neaicināja, jo kluba biedri nevēlējās, lai viņu diskusijas iekļūtu laikrakstos. Toties lieli valstsvīri — un tādi gadījumi bija — varēja pilnīgi brīvi izsacīt savas domas.
Esmu izklājusi sev priekšā saburzītu vēstuli, ko Ernests man rakstījis pirms divdesmit gadiem, un izrakstu no tās šīs rindas:
«Tavs tēvs ir Zinātnes atbalstītāju kluba biedrs, tātad Tu vari tur iekļūt. Ierodies tur nākamās otrdienas vakarā! Es Tev apsolu lielisku pārdzīvojumu. Tev pagājušo reizi neizdevās izsist šos džentlmeņus no sliedēm. Ja Tu ieradīsies, tad es izdarīšu to Tevis labad. Es piespiedīšu viņus rūkt kā vilkus. Tu tikai aizskāri viņu morāli. Un, ja aizskar viņu morāli, tad viņi kļūst vēl jo vairāk pašapmierināti un pārāki. Es apdraudēšu viņu naudas maku. Tas satricinās viņu primitīvo dabu līdz pamatiem. Ja Tu atnāksi, Tu redzēsi alu cilvēkus smokingos ņurdam un plūcamies ap kaulu. Es Tev apsolu lielisku kaķu koncertu un dziļu ielūkošanos zvēru dabā.
Viņi uzaicinājuši mani, lai saplosītu. Tā ir mis Brent- vudas ideja, ko viņa mēģināja visai neveikli slēpt, mani uzaicinot. Viņa jau arī agrāk ir sniegusi viņiem šādu laika kavēkli. Viņi priecājas, ja dabū redzēt vaļsirdīgus, pieklājīgus pasaules lāpītājus. Mis Brentvuda domā, ka es esmu piemīlīgs kā kaķēns un labsirdīgs un stulbs kā slaucama govs. Nenoliegšu, ka palīdzēju viņai gūt šādu iespaidu. Sākumā viņa bija visai piesardzīga, kamēr beidzot konstatēja manu nekaitīgumu. Es saņemšu pieklājīgu honorāru — divi simti piecdesmit dolāru —, kā pienākas cilvēkam, kas, kaut arī radikālis, tomēr reiz kandidējis uz gubernatora posteni. Jā, man jāierodas smokingā. Tas ir obligāti. Nekad savā mūžā neesmu ko tādu valkājis. Šķiet, man tas būs kaut kur jānoīrē. Tomēr es darītu ne tikai to vien, ja man ir izdevība nokļūt šajā klubā.»
Tovakar kluba biedri sapulcējās Pertonveitu namā. Lielajā viesistabā bija sanesti krēsli, lai tur varētu sasēsties divi simti klausītāju. Tie bija patiešām sabiedrības pīlāri. Es uzjautrinājos, domās aprēķinādama šo cilvēku reprezentētās mantas summu, — tā sniedzās vairākos simtos miljonu. Pie tam tās īpašnieki nebija dīkdieņi. Tie bija veikalnieki, kas jo aktīvi piedalījās industriālajā un politiskajā dzīvē.
Mēs visi jau bijām apsēdušies, kad mis Brentvuda ieveda Ernestu. Viņi tūliņ devās uz to telpas galu, kur viņam vajadzēja runāt. Viņš bija smokingā, un viņa platie pleci un karaliskā galva izskatījās lieliski. Visās viņa kustībās bija tikko jaušama nepārprotama mulsuma atēna. Man gandrīz šķiet, ka par to vien es būtu varējusi viņu iemīlēt. Raugoties viņā, es izjutu dziļu prieku. Es atkal jutu viņa pulsu sitam manā rokā un viņa lūpas pieskārāmies manējām; un tik lepna es biju par to, ka man gribējās piecelties un uzsaukt visai šai sabiedrībai: «Viņš ir mans! Viņš ir turējis mani savās rokās, un es, es vien esmu piepildījusi viņa dvēseli līdz tās iespēju un vareno domu robežām!»