Выбрать главу

Tā es paradīzes vietā nokļuvu izkaltušajā komerciālisma tuksnesī. Izņemot darījumu sfēru, visur valdīja trulums. Es neatradu nekā, kas būtu tīrs, cēls un možs, kaut at­radu daudzus, kas bija moži savā pagrimšanā. Ko es sastapu, tas bija neiedomājams savtīgums un nežēlība, nejēdzīga, rijīga un rupji praktiska iedzīvošanās kāre.

Ernests vēl daudz runāja par viņiem un par savu vil­šanos. Garīgi tie bija viņu garlaikojuši, morāliski — at­stūmuši, tā ka viņš juties laimīgs, atgriežoties pie saviem revolucionāriem, tīriem, cēliem un garīgi možiem, — pil­nīgs pretstats kapitālistiem.

—  Un nu, — viņš sacīja, — ļaujiet man pastāstīt par revolūciju!

Bet vispirms man jāaizrāda, ka viņa niknā apsūdzība nebija nevienu ietekmējusi. Es aplūkoju viņus un redzēju, ka viņu augstprātīgo pašapziņu nebija ne drusciņ skā­ruši viņa pārmetumi. Man bija jāatceras Ernesta vārdi, ka uzbrukums viņu morālei nespēj izsist viņus no sliedēm. Tomēr es manīju, ka viņa drosmīgā valoda bija zināmā mērā ietekmējusi mis Brentvudu. Viņa izskatījās noraizē­jusies un nemierīga.

Ernests iesāka ar revolūcijas armijas aprakstu, un, kad viņš minēja tās skaitlisko spēku (pēc dažādās valstīs no­dotajām balsīm), sapulcējušies kļuva nemierīgi. Viņu se­jas pauda bažas un lūpas cieši sakniebās. Tagad, beidzot, viņi juta, ka cīņa ir sākusies. Viņš attēloja sociālistu internacionālo organizāciju, kas apvieno pusotra miljona cilvēku Savienotās Valstīs un vairāk par divdesmit trim miljoniem pārējā pasaulē.

—   Sāda revolucionāra armija, — viņš teica, — divdes­mit pieci miljoni, ir spēks, kas liek valdītājiem un val­došām šķirām padomāt. Sīs armijas lozungs ir: «Nekādas žēlastības!» Mēs gribam visu, kas jums pieder. Mūs var apmierināt vienīgi viss jūsu īpašums. Mēs gribam saņemt savās rokās varas grožus un cilvēces likteni. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas. Mēs gribam atņemt jūsu kun­dzību, jūsu pilis, jūsu godību, un tad jūs varat strādāt par maizes kumosu kā zemnieks tīrumā vai kā izbadojies, nožēlojams kantorists jūsu pilsētās. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas!

Un, tā runājot, viņš pacēla savu vareno plecu aug­stumā savas spēcīgās rokas, un kalēja plaukstas tvēra gaisu kā ērgļa nagi. Viņš stāvēja kā valdošā darba gars, kas izstiepj rokas, lai sagrābtu un iznīcinātu savus pre­tiniekus. Es ievēroju, ka klausītāji tikko manāmi sarāvās šī konkrētā, varenā un draudīgā revolūcijas tēla priekšā. Sarāvās gan tikai sievietes, un viņu sejās bija lasāmas

bailes. Vīrieši tie nebija. Tie piederēja pie tiem bagātnie­kiem, kas netur rokas klēpī, viņi bija aktīvi, viņi bija cī­nītāji. Kļuva dzirdama zema, apspiesta dūkoņa, kas mirkli saviļņoja gaisu un tad izdzisa. Tā bija ņurdēšanas priekš­vēstnesis, un to man šovakar bieži gadījās dzirdēt — šo zvēra pazīmi cilvēkā, nopietnāko no visām viņa pirmat­nējām kaislībām. Viņi neapzinājās, ka izdvesuši šīs ska­ņas. Tā bija zvēru bara ņurdoņa, kas baram izlaužas pilnīgi neapzināti. Un, kad es tanī mirklī redzēju cietsir­dību viņu sejās un cīņas kāri zvērojam viņu acīs, tad es zināju, ka nebūs viegli izraut no viņu rokām varu pār pasauli.

Ernests turpināja savu uzbrukumu. Viņš paskaidroja, ka runā Savienoto Valstu pusotra miljona revolucionāru vārdā, ka pārmet kapitālistu šķirai, ka tā nav pareizi va­dījusi sabiedrību. Viņš uzskicēja alu cilvēku un tagadējo mežoņu tautu ekonomisko apstākļu ainu un uzsvēra, ka tiem nepieder ne darba rīki, ne mašīnas, tikai dabas do­tais pašu spēks darba veikšanai. Tad viņš attēloja mašīnu un sociālās organizācijas attīstību un secināja, ka šodien civilizēta cilvēka ražošanas spējas tūkstoškārt lielākas nekā mežonim.

— Pieci cilvēki, — viņš sacīja, — var izcept maizi tūkstotim. Viens cilvēks var izaust kokvilnas drānu divi simti piecdesmit cilvēkiem, vilnas drānu trīs simti cil­vēkiem, pagatavot zābakus un kurpes tūkstoš cilvēkiem. Te izriet secinājums, ka civilizētais cilvēks, ja sabiedrība pareizi tiek vadīta, ir stipri vien pārāks par alu cilvēku. Bet vai tā ir? To mēs tūliņ redzēsim. Savienotajās Val­stīs šodien piecpadsmit miljoni cilvēku dzīvo trūkumā,1 un ar trūkumu šeit apzīmēts tāds stāvoklis, kad cilvēks nespēj normāli strādāt aiz nepietiekamas pārtikas un slikta dzīvokļa. Savienotās Valstīs šodien strādā trīs mil­joni bērnu,[41] par spīti jūsu tā saucamajai darba likum­došanai. Divpadsmit gados viņu skaits divkāršojies. Un pie reizes es jums, sabiedrības vadoņiem, vaicāšu, kāpēc jūs nepublicējat 1910. gada skaitļus. Un es arī atbildēšu

jūsu vietā: tāpēc, ka jūs baidāties. Šis posta attēls pa­ātrinātu revolūciju, kas patlaban jau briest.

Atgriezīsimies pie manas apsūdzības. Ja mūslaiku cil­vēka ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēka, kā tad iespējams, ka Savienotās Valstīs šodien ir piecpadsmit miljoni cilvēku, kam nav ne pienācīga dzī­vokļa, ne pietiekama uztura? Kāpēc šodien Savienotās Valstīs strādā trīs miljoni bērnu? Mana apsūdzība ir pa­matota. Kapitālistu šķira ir aplam saimniekojusi. Ievē­rojot, ka tagadējais cilvēks dzīvo nožēlojamāk par alu iemītnieku, kaut gan viņa ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas, ievērojot to, neviens cits secinājums nav iespē­jams kā vien tas: kapitālistu šķira ir aplam saimnieko­jusi, jūs esat aplam saimniekojuši, džentlmeņi, jūs esat noziedzīgi un savtīgi saimniekojuši. Uz šo apsūdzību jūs man šovakar vaigu vaigā tāpat nevarat atbildēt, kā visa jūsu šķira nevar atbildēt Savienoto Valstu pusotra mil­jona revolucionāriem. Jūs man nevarat atbildēt. Lūdzu, es jūs uzaicinu! Un vēl vairāk, es iedrošinos apgalvot, ka jūs arī tad nevarēsiet atbildēt, kad būšu beidzis. Šinī punktā jums mēle būs mēma, kaut jūs arī runāsiet daudz par citiem jautājumiem.

Jūs esat pieļāvuši savā saimniekošanā kļūdu pēc kļū­das. Jūs esat pārvērtuši civilizāciju par kautuvi. Jūs esat bijuši akli un mantkārīgi. Jūs (tāpat kā šodien) bez no­sarkšanas esat pacēluši savu balsi mūsu likumdošanas iestādēs un paskaidrojuši, ka peļņa nav iegūstama, ja nenodarbina bērnus un mazuļus. Ja jūs man neticat, lūdzu, — tas viss ir protokolēts. Jūs esat iežūžojuši savu sirdsapziņu ar frāzēm par skaistiem ideāliem un dārgiem morāles likumiem. Jūs esat uztūkuši aiz varas un man­tas, apskurbuši aiz panākumiem, bet jūsu izredzes nav lielākas kā traniem, kas mielojas ap medus kārēm, līdz darba bites metas uz viņiem, lai izbeigtu viņu bezdarbīgo dzīvi. Jūs esat pieļāvuši nelabojamas kļūdas sabiedrības vadīšanā, un tāpēc šī vadība jums jāatņem. Pusotra mil­jona strādnieku gatavojas apvienoties ar citiem, lai at­ņemtu jums vadību. Tā ir revolūcija, džentlmeņi! Aizka­vējiet to, ja jūs varat!