Ernesta balss vēl krietnu laika sprīdi atbalsojās plašajā telpā. Tad atkal sacēlās dūkoņa, ko es jau iepriekš biju dzirdējusi, un kāds desmits cilvēku uzlēca kājās un lūdza van Džilbertam vārdu. Es ievēroju, ka mis
Mrentvudas pleci konvulsīvi raustījās, un uz mirkli kļuvu nikna, jo domāju, ka viņa smejas par Ernestu. Tad es atklāju, ka tie nav smiekli, bet histērija. Viņa bija izmisumā par to, ko izdarījusi, ievezdama šo musinātāju savā godātajā klubā.
Pulkvedis van Džilberts neievēroja vīriešus ar niknumā satrauktajām sejām, kuri pieteicās pie vārda. Viņa paša seja bija niknumā sašķobīta. Viņš uzlēca kājās, plātīdamies rokām, un kādu mirkli varēja izdabūt tikai nesakarīgas skaņas. Tad viņš atguva valodu. Tomēr tā nebija ne dārgi atalgota jurista runa, ne arī veclaicīgas retorikas paraugs.
— Aplamības pēc aplamībām! — viņš izsaucās. — Nekad savā mūžā neesmu dzirdējis tik daudz aplamību vienā pašā īsā stundā. Un bez tam, jaunais cilvēk, jūs nepastāstījāt mums nekā jauna. To visu es reiz mācījos universitātē, iekāms jūs bijāt dzimuši. Zans Zaks Ruso sludināja jūsu sociālistiskās teorijas jau pirms diviem gadsimtiem. Atpakaļ pie zemes, patiešām! Atgriešanās iepriekšējā stāvoklī! Mūsu bioloģija māca, ka tas nav bīstams. Tas ir patiess vārds, ka nepilna izglītība ir bīstama lieta, un to jūs šovakar esat pierādījuši ar savām vājprātīgā teorijām. Aplamības pēc aplamībām! Nekad savā mūžā neesmu cietis no tādas aplamību pārmērības. Jūsu sasteigtie vispārinājumi un bērnišķie secinājumi nav šitā vērts!
Viņš nievājoši pasita knipi un svarīgi atsēdās. No sieviešu puses bija dzirdama neskaidra murmināšana, kamēr vīrieši izteica savu piekrišanu skarbākās balsīs. Puse no vīriešiem, kas bija prasījuši vārdu, sāka runāt reizē. Šis Bābeles jūklis bija neaprakstāms. Misis Pertonveitas plašās telpas nebija vēl pieredzējušas tādu skatu. Un tie bija aukstasinīgie industrijas vadītāji un sabiedrības pīlāri, šie rūcošie, ņurdošie mežoņi smokingos. Ernests patiešām bija izsitis viņus no sliedēm, izstiepdams rokas pēc viņu naudas maisiem, šīs rokas, kuras viņu acīs pārvērtās pusotra miljona revolucionāru rokās.
Bet Ernests nezaudēja galvu nevienā situācijā. Iekāms pulkvedis van Džilberts bija paguvis apsēsties, Ernests jau bija kājās.
— Runāt pa vienam! — viņš uzbrēca.
Šīs skaņas no viņa spēcīgo plaušu dziļumiem apklusināja kliedzējus. Ar savas personības spēku viņš piespieda tos klusēt.
— Runāt pa vienam, — viņš mierīgi atkārtoja. — Ļaujiet man atbildēt pulkvedim van Džilbertam! Pēc tam varēs runāt citi — tikai labi ievērojiet, katrreiz pa vienam! Nekādas masu spēles. Te nav futbola laukums.
Jūs, — viņš turpināja, pievērsies pulkvedim van Džilbertam, — neatbildējāt nekā uz maniem vārdiem. Jūs tikai iekaisumā izteicāt pāris dogmatisku apgalvojumu par manām garīgajām spējām. Tās var noderēt jūsu profesijā, bet ar mani jūs tā nedrīkstat runāt. Es neesmu strādnieks, kas jūs lūdz, cepuri rokā turēdams, paaugstināt viņam algu vai pasargāt no mašīnas, pie kā viņš strādā. Ar mani strīdoties, jūs nedrīkstat mētāties ar nepierādāmiem apgalvojumiem. Tos varat pataupīt saviem algotajiem vergiem. Tie neiedrošināsies jums atbildēt, jo jūs turat viņu dienišķo maizi, viņu dzīvību savās rokās.
Ja runā par atgriešanos pie dabas, par ko jūs esot mācījušies universitātē vēl pirms manas dzimšanas, tad atļaujiet man piezīmēt, ka jūs acīmredzot kopš tā laika neesat nekā vairs mācījušies. Sociālismam tikpat maz kopēja ar to kā diferenciālnolīdzinājumiem ar Bībeles pantiņiem. Es jau sacīju, ka jūsu šķira ir stulba, tiklīdz tā nonāk ārpus veikala' darījumu robežām. Jūs, ser, esat brīnišķīgs piemērs manam apgalvojumam.
Mis Brentvudas nervi neizturēja, ka viņas simttūkstoš dolāru vērto advokātu tik drausmīgi nozākā. Viņas histērijas lēkme kļuva tik stipra, raudas un smiekli tik nevaldāmi, ka viņu izveda no istabas. Un tas bija labi, jo pats ļaunākais vēl bija priekšā.
— Jums nemaz nevajag man ticēt, — Ernests turpināja, kad traucēklis bija likvidēts. — Jūsu pašu autoritātes vienbalsīgi apstiprinās jūsu nezināšanu. Jūsu pašu algotie zināšanu piegādātāji pateiks, ka jums nav taisnība. Ejiet pie saviem iztapīgākajiem socioloģijas profesoru asistentiem un pavaicājiet, kāda starpība starp Ruso mācību par atgriešanos pie dabas un sociālisma mācību; vaicājiet jūsu lielākajiem ortodoksajiem buržuāziskajiem tautsaimniekiem un sociologiem; uzšķiriet jebkuru grāmatu, kura apskata šo tematu un kura atrodas jūsu pabalstīto bibliotēku plauktos; visur jūs saņemsiet atbildi, ka aicinājumam atgriezties pie dabas nav nekā kopēja ar sociālismu. Taisni otrādi — jūs saņemsiet vienbalsīgu atbildi, ka atgriešanās pie dabas un sociālisms ir diametrāli pretēji viens otram. Kā jau sacīju, jūs neesat spiesti man ticēt. Jūsu stulbumu apliecina grāmatas, jūsu pašu grāmatas, ko jūs nekad nelasāt. Un attieksmē uz stulbumu jūs esat tikai savas šķiras pārstāvis.
Jūs pārzināt likumus un veikalu darījumus, pulkvedi van Džilbert. Jūs zināt, kā jākalpo trestam un kā jāsagroza likumi, lai dividendes celtos. Ļoti labi. Palieciet i)ie tā! Tur jūs esat īstā vietā. Jūs esat lielisks jurists, bet nožēlojams vēsturnieks, jūs nekā nezināt no socioloģijas, un jūsu bioloģija ir Plinija laikabiedre.
Pulkvedis van Džilberts nemierīgi grozījās savā krēslā. Telpā valdīja pilnīgs klusums. Visi sēdēja kā apmāti, kā paralizēti, man gribētos sacīt. Tik drausmīga izturēšanās pret lielo pulkvedi van Džilbertu bija nedzirdēta, neiedomājama, neticama — pret lielo pulkvedi van Džilbertu, kura priekšā drebēja tiesneši, kad viņš piecēlās tiesas zālē. Bet Ernests nekad netaupīja savus ienaidniekus.
— Protams, es nedomāju jūs personiski aizskart, — Ernests runāja tālāk. — Katrs labs savā darbā. Tikai palieciet jūs pie sava darba, tāpat kā es pie sava. Jums ir sava specialitāte. Ja runā par to, kā labāk apiet likumu vai ka radīt jaunu likumu laupītkāro trestu labā, tad es esmu nevarīgs jūsu priekšā. Turpretī socioloģijā — manā darba laukā — tas ir otrādi. Neaizmirstiet to! Atcerieties arī to, ka jūsu likums ir tikai šīsdienas produkts un nav spējīgs aptvert dziļākus jautājumus. Tāpēc jūsu nepierādītie apgalvojumi un vēsturisko un socioloģisko jautājumu pārsteidzīgie vispārinājumi nav to pūļu vērti, ko jūs izšķiežat, tos izsakot.
Ernests mirkli klusēja un domīgi aplūkoja van Džilbertu. Viņš redzēja, kā pretinieka seja dusmās pietvīka un saviebās, kā viņa krūtis cilājās, augums locījās un slaidās, baltās rokas nervozi sažņaudzās un atlaidās.
— Man tomēr liekas, ka jums vēl ir drusku enerģijas, un es došu jums iespēju to izlietot. Es apsūdzēju jūsu šķiru. Pierādiet, ka mana apsūdzība nav pamatota! Es aizrādīju jums uz šālaika cilvēku postu — Savienotajās Valstīs vergo trīs miljoni bērnu, bez kuru darba nav iespējama peļņa, piecpadsmit miljoni nepietiekami apģērbtu un nepietiekami paēdušu cilvēku mitinās sliktos dzīvokļos. Es aizrādīju, ka šolaiku cilvēka ražošanas spējas, pateicoties jaunajām ražošanas attiecībām un darba mehanizācijai, ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēkiem. No šiem diviem faktiem izriet tikai viens secinājums — proti, kapitālistu šķira ir slikti saimniekojusi. Tā ir mana apsūdzība, un es uzaicināju jūs atbildēt uz to. Pat vēl vairāk: es jau iepriekš pateicu, ka jūs neatbildēsiet. Jums tātad pienākas likt kaunā un apsmieklā manas pareģa spējas. Jūs nosaucāt manu runu par aplamībām. Pierādiet, ka tās ir aplamības, pulkvedi van Džilbert! Atbildiet uz šo apsūdzību, ko es un mani pusotra miljona biedru cēluši pret jūsu šķiru!