Pulkvedis van Džilberts bija galīgi aizmirsis, ka viņš vada sanāksmi un ka pieklājība prasa, lai viņš dotu vispirms vārdu citiem. Viņš uzlēca kājās, mētājās rokām un vārdiem, piemirsis jebkuru savaldīšanos, pārmaiņus pārmeta Ernestam gan viņa jaunību, gan demagoģiju un nikni uzbruka strādnieku šķirai, nosaucot to par slinku un nevērtīgu.
— Neesmu redzējis neviena advokāta, kas tik stūrgalvīgi turētos pie viena punkta, — Ernests atbildēja uz viņa tirādi. — Maniem gadiem nav nekāda sakara ar maniem vārdiem, tāpat arī strādnieku šķiras nevērtībai. Es apvainoju kapitālistu šķiru nepareizā sabiedrības vadīšanā. Jūs neatbildējāt. Jūs pat nemēģinājāt atbildēt. Kāpēc? Vai tāpēc, ka jums nav ko atbildēt? Jums jāaizstāv visu šeit sapulcējušos gods. Visi, izņemot mani, gaida šo atbildi no jums, jo viņiem pašiem nav ko atbildēt. Bet es jau sacīju jums iepriekš, ka jūs ne vien neatbildēsiet, bet arī nemēģināsiet atbildēt.
— Tas ir neciešami! — pulkvedis van Džilberts iesaucās. — Tas ir apvainojums.
— Neciešami ir tas, ka jūs neatbildat, — Ernests uzsvērti atteica. — Intelektuāli nevienu nevar apvainot. Apvainojums pēc savas dabas ir emocionāls. Atjēdzieties! Dodiet man intelektuālu atbildi uz manu intelektuālo apsūdzību, ka jūsu šķiras saimniekošana bijusi nepareiza!
Pulkvedis van Džilberts klusēja, viņa seja bija nelaipna un augstprātīga kā cilvēkam, kas nolēmis nestrīdēties ar kausli.
— Nevajag noskumt, — Ernests viņu priecināja. — Apmierinieties ar to, ka neviens jūsu šķiras loceklis vēl nav atbildējis uz šo apsūdzību! — Viņš pievērsās pārējiem, kas nepacietīgi gaidīja savu kārtu. — Tagad ir jūsu reize. Nāciet uzbrukumā, tikai nepiemirstiet, ka esmu jūs uzaicinājis dot man atbildi, ko pulkvedis van Džilberts palika man parādā!
Nav iespējams uzrakstīt visu, ko šinī diskusijā saru- uaja. Nekad nebiju iedomājusies, cik daudz var sarunāt Iris stundās. Tomēr tas bija brīnišķīgi. Jo vairāk oponenti Iekarsa, jo vairāk Ernests viņus tīšuprāt kaitināja. Viņam bija enciklopēdiskas zināšanas visās zinātņu nozarēs, un bieži viņš satrieca tos ar vienu vārdu vai teikumu kā ar izveicīgu zobena dūrienu. Viņš aizrādīja uz viņu loģikas vajajām vietām. Tur bija nepareizs silloģisms, tam secinājumam nebija sakara ar premisu, nākošā premisa bija nederīga, jo tanī bija viltīgi apslēpts secinājums, ko vēl vajadzēja pierādīt. Te bija maldi, tur bezkaunība, un šis apgalvojums atkal bija pretrunā ar visās grāmatās minētiem faktiem.
Tā tas turpinājās. Šad tad viņš apmainīja zobenu pret rungu un izdalīja triecienus viņu uzskatiem pa labi un kreisi. Un vienmēr viņš prasīja faktus un atsacījās apspriest teorijas, un viņa fakti sagādāja pārējiem pilnīgu sakāvi. Kad viņi uzbruka strādnieku šķirai, viņš atcirta: «Katliņš sauc podiņu par melnu; tā nav atbilde uz apgalvojumu, ka jūsu pašu seja netīra.» Un pastāvīgi viņš atkārtoja: «Kāpēc jūs neatbildat uz apvainojumu, ka jūsu šķira nepareizi saimniekojusi? Jūs runājat par daudz ko citu, tikai ne par to. Vai tas ir tādēļ, ka jūs nezināt, ko atbildēt?»
Diskusijas beigās runāja misters Viksons. Viņš vienīgais bija palicis, aukstasinīgs, un Ernests izturējās pret viņu ar cieņu, ko citiem nebija parādījis.
— Nekāda atbilde nav vajadzīga, — misters Viksons nosvērti sacīja. — Es sekoju visai šai diskusijai ar izbrīnu un īgnumu. Man dusmas par jums, džentlmeņi, manas šķiras locekļi. Jūs uzvedāties kā nelgas skolnieki, iejaucot šādā diskusijā gan ētiku, gan vidusmēra politiķa frāžai- nību. Jūs tikāt sakauti un nostumti pie malas. Jūs lietojāt ļoti daudz vārdu, bet viss jūsu teiktais bija tikai sīkšana. Jūs sīcāt kā odi ap lāci. Džentlmeņi, te ir lācis (viņš norādīja uz Ernestu), un jūsu sīkšana tikai kutināja viņa ausis.
Ticiet man, stāvoklis ir nopietns. Šis lācis izstiepj šodien savus nagus, lai saplosītu mūs. Viņš sacīja, ka Savienotajās Valstīs ir pusotra miljona revolucionāru. Tas ir fakts. Viņš sacīja, ka šo cilvēku nolūks ir atņemt mums mūsu kundzību, mūsu pilis un visu mūsu godību. Arī tas ir fakts. Pārgrozības, lielas pārgrozības sabiedrībā ir gaidāmas, bet varbūt tās nebūs tās, ko lācis paredz. Lācis sacīja, ka viņš saplosīs mūs. Bet ja nu mēs saplosām lāci?
Telpā sacēlās balsu dūkoņa, un visi pamāja cits citam saprazdamies un apņēmīgi. Viņu sejas bija kļuvušas skarbas. Tie bija karotāji, tas bija skaidrs.
— Bet ar vārdiem mēs lāci neuzveiksim, — misters Viksons turpināja dzestri un bezkaislīgi. — Mēs viņu medīsim. Mēs neatbildēsim viņam ar vārdiem. Mēs savu atbildi dosim ar svinu. Mums ir vara. To neviens nenoliegs. Un ar šīs varas palīdzību mēs paliksim neuzvarami.
Viņš pēkšņi pievērsās Ernestam. Šis mirklis bija dramatisks.
— Tāda ir mūsu atbilde. Mēs nešķiedīsim veltīgi vārdus. Ja jūs izstiepsiet savas daudzinātās stiprās rokas pēc mūsu pilīm un visas mūsu godības, mēs jums pierādīsim, ko nozīmē spēks. Granātu un šrapneļu rēcieni, automātu sprakšķi būs mūsu atbilde.1 Mēs samīsim revolucionārus zem sava papēža un soļosim pāri jūsu līķiem. Pasaule pieder mums, mēs esam tās kungi, mūsu tā paliks. Kopš vēsture sākusies, darbaļaužu masas ir gulējušas pīšļos, un es protu vēsturi lasīt. Pīšļos tie arī paliks, kamēr man un manējiem, un tiem, kas mums sekos, piederēs vara. Tas ir īstais vārds, karalisks vārds — vara! Ne dievs, ne mamons, bet vara. Turiet šo vārdu uz mēles, kamēr tā sāk sūrstēt! Vara!
— Esmu saņēmis atbildi, — Ernests mierīgi noteica. — Tā bija vienīgā iespējamā atbilde. Vara. Tas ir, ko mēs sludinām strādnieku šķirai. Mēs zinām un mēs zinām no rūgtiem piedzīvojumiem, ka jūs neaizkustinās nekāda lūgšanās pēc tiesībām, taisnības un cilvēcības. Jūsu sirdis ir tikpat cietas kā jūsu papēži, kas samin trūcīgos. Tāpēc mēs sludinām varu. Ar mūsu balsošanas tiesību varu mēs jums vēlēšanu dienā atņemsim kundzību.
— Un, ja nu jums vēlēšanu dienā ir pārsvars, noteikts pārsvars, — misters Viksons viņu pārtrauca, — bet mēs
• Lai parādītu tālaika uzskatus, sekojošā definīcija paņemta no «Ciniķa vārdnīcas» (1906. g.), kuras autors ir Ambrozs Bīrss, savā laikā plaši pazīstams un nelabojams mizantrops. «Karteča, liet. v., siev. dz. Arguments, ko nākotne gatavo par atbildi uz Amerikas sociālistu prasībām.» atsakāmies nodot jums to varu, ko jūs esat iekarojuši pie vēlēšanu urnas?
— Arī to mēs esam apsvēruši, — Ernests atbildēja, - un savu atbildi mēs jums dosim ar svinu. Jūs nosaucat varu par karalisku vārdu. Ļoti labi. Lai tā paliek. Un tanī dienā, kad mēs būsim iekarojuši uzvaru pie vēlēšanu urnām un jūs atteiksieties nodot mums vadību, ko mēs būsim ieguvuši konstitucionālā un miera ceļā, — ja Jūs vēlaties zināt, ko mēs tad darīsim, tad, es saku, mēs atbildēsim jums: mūsu atbilde būs granātu un šrapneļu iecieni un automātu sprakšķi.
Jūs neizbēgsiet no mums. Tas ir taisnība, ka jūs esat vēsturi pareizi lasījuši. Tas ir taisnība, ka darbaļaudis gulējuši pīšļos kopš vēstures sākuma. Un tāpat taisnība ir tas, ka darbaļaudis paliks pīšļos, kamēr jums un jūsējiem, un jūsu pēcnācējiem piederēs vara. Es piekrītu jums. Es piekrītu visam, ko jūs sacījāt. Vara visu izšķirs — tāpat kā līdz šim. Šī ir šķiru cīņa. Tāpat kā jūsu šķira uzveica feodālo aristokrātiju, tāpat jūs uzveiks mana šķira, strādnieku šķira. Ja jūs protat lasīt savu bioloģiju un socioloģiju tikpat pareizi, kā esat lasījuši vēsturi, tad jūs atzīsiet, ka iznākums, ko es aprakstīju, ir neizbēgams. Nav svarīgi, vai tas notiks pēc gada, pēc desmit vai tūkstoš gadiem, — jūsu šķiru uzveiks. Un tas notiks ar varas palīdzību. Mēs, strādnieki, esam mācījušies šo vārdu no galvas, kamēr tas pārņēmis visus mūsu jutekļus. Vara! Tas ir k'aralisks vārds!