— Bet man taču nekā nevar darīt, — tēvs neatlaidās.
Es, paldies dievam, esmu neatkarīgs. O jā, es joti labi
zinu, cik nekrietni var izturēties pret profesoru, kas ekonomiski atkarīgs no universitātes, bet es esmu neatkarīgs. Es neesmu profesors savas algas dēļ. Es varu ļoti ērti iztikt no saviem paša ienākumiem, un viņi taču vairāk man nevar atņemt kā algu.
— Jūs tomēr neredzat apstākļus īstā gaismā, — Ernests atbildēja. — Ja tas viss notiks, no kā es baidos, las jums var tikpat viegli atņemt jūsu algu kā visus jūsu ienākumus, jā, pat visu īpašumu.
Tēvs kādu brīdi klusēja, viņš pārdomāja, un es redzēju viņa sejā rodamies apņēmības vaibstus. Pēdīgi viņš sacīja:
— Atvaļinājumu es neņemšu. — Viņš atkal mirkli klusēja. — Es strādāšu tālāk pie savas grāmatas.1 Varbūt jums taisnība, bet, šā vai tā, es palikšu savā sargpostenī.
— Labi, — Ernests noteica. — Jūs ejat to pašu ceļu, ko bīskaps Morhauzs, un tuvojaties līdzīgai katastrofai. Iekāms jūs nonāksiet šī ceļa galā, jūs jau abi būsiet proletārieši.
Runa novirzījās uz bīskapu, un mēs lūdzām Ernestu pastāstīt, ko viņš ar bīskapu izdarījis.
— Viņš ir kļuvis garīgi slims, kopš izstaigājis elli kopā ar mani. Es viņam parādīju dažu mūsu fabrikas strādnieku dzīvokļus. Es parādīju viņam tās cilvēku atliekas, ko mūsu industrijas mašīna aizmetuši, un viņš noklausījās to dzīves gājumu. Es viņu ievedu Sanfrancisko posta perēkļos, un viņš mācījās atzīt, ka žūpošanai, prostitūcijai un noziegumam ir dziļāki cēloņi par iedzimtu izvirtību. Viņš ir ļoti slims, un pats ļaunākais tas, ka viņš vairs nevalda pār sevi. Viņš ir pārāk ētisks, pārāk dziļi saviļņots un, kā parasti, nepraktisks. Viņš lidinās mākoņos ar visādiem ētiskiem maldiem un plāniem par savu misiju izglītoto aprindās. Viņš uzskata par savu svētu pienākumu atmodināt veco baznīcas garu un sludināt tā vēsti valdošām šķirām. Viņš ir pārpūlējies. Viņa jūtas izlauzīsies agri vai vēlu, un tad notiks katastrofa. Kāda veidā, to var tikai minēt. Viņš ir tīra, apgarota dvēsele, bet galīgi nepraktisks. Es nespēju viņu saprast. Es nevaru noturēt viņu zemes virsū. Apžilbinošā ātrumā viņš traucas pretī savam Getsemanas dārzam. Šīs cēlās dvēseles taisni kā nolemtas krustā sišanai.
— Un tu? — es ievaicājos, un mans smaids nespēja noslēpt norūpējušās mīlas nopietnību.
— Es ne, — viņš atsmaidīja. — Man var piespriest nāves sodu vai noslepkavot, bet krustā sist nekad. Es pārāk stingri un cieši turos pie zemes.
— Bet kāpēc tev jāpieļauj bīskapa krustā sišana? — es jautāju. — Tu taču nenoliegsi, ka būsi tās iemesls.
— Kāpēc man būtu jāatstāj pašapmierināta dvēsele tās omulībā, kad miljoni dzīvo trūkumā un postā? — viņš atjautāja.
— Kāpēc tad tu ieteici tēvam pieņemt atvaļinājumu?
— Tāpēc, ka es neesmu cēla un jūsmīga dvēsele, — skanēja atbilde. — Tāpēc, ka esmu grūti iekustināms, flegmātisks un savtīgs. Tāpēc, ka es tevi mīlu, un tāpēc, ka, tāpat kā gadījumā ar Ruti, tava tauta ir mana tauta. Bīskapam nav nevienas meitas. Bez tam, lai gan tas būtu tikai sīkums, taču viņa sīkā apsūdzība tomēr nesīs zināmu labumu revolūcijai — un pat sīkumam ir nozīme.
Es nevarēju Ernestam piekrist. Es pazinu bīskapa Mor- hauza cēlo raksturu un nevarēju aptvert, ka viņa balss, ko viņš pacels par taisnību, būs tikai sīka, neievērojama gaušanās. Tomēr dzīves skarbo īstenību es nepazinu tā kā Ernests. Viņš skaidri redzēja, cik veltīgas būs bīskapa cildenās dvēseles pūles, un tuvie notikumi drīz noskaidroja to arī man.
īsi pēc tam Ernests pastāstīja man, ka valdība viņam piedāvājusi Savienoto Valstu darba pilnvarnieka posteni. Es gavilēju aiz prieka. Atalgojums bija pietiekami liels un varēja nodrošināt mūsu kopdzīvi. Bez tam darbs bija Ernestam piemērots, un, beidzot, mans pašmīlīgais lepnums uzskatīja šo piedāvājumu par Ernesta spēju atzīšanu. . ,
Tad es pamanīju viņa acīs ko pazibam. Viņš smējās par mani.
— Tu taču to… nenoraidīsi? — es apmulsusi jautāju.
— Tā ir piekukuļošana, — viņš atbildēja. — Te pielicis savu slīpēto roku Viksons, un aiz viņa stāv arī aug- .lakas personas. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā pati šķiru cīņa, — nolaupīt strādnieku armijai tās vadoni. Nabaga piekrāptais strādniek! Ja tu zinātu, cik daudzi no laviem vadoņiem šādā veidā nopirkti! Ir taču lētāk, daudz U'tāk kādu ģenerāli nopirkt nekā cīnīties ar viņu un viņa armiju. Reiz bija — bet es negribu nosaukt nevienu vārdā. Ir jau tāpat pietiekami ļauni. Mana dārgā, es esmu strādnieku vadonis. Es nevēlos pārdoties. Ja arī ne aiz citiem Iemesliem, tad vismaz tāpēc, ka nevaru nodot sava nabaga vecā tēva piemiņu un aizmirst, kā viņu iedzina nāvē.
Manam lielajam, stiprajam varonim bija asaras acīs. Viņš nevarēja nekad piedot, kā bija izturējušies pret viņa lēvu — kā viņu bija piespieduši uz zemiskiem meliem un sīkām zādzībām, lai viņš varētu sagādāt maizi saviem bērniem.
— Mans tēvs bija krietns cilvēks, — Ernests man reiz sacīja. — Viņam bija laba sirds, bet to saplosīja, sakropļoja un notrulināja dzīves nežēlība. Viņa darba devēji, šie nezvēri, padarīja viņu par nodzītu kustoni. Viņš būtu varējis vēl dzīvot tāpat kā tavs tēvs. Fiziski viņš bija stiprs. Bet viņš bija saistīts pie mašīnas, un viņu nodzina līdz nāvei peļņas dēļ. Neaizmirsti to! Peļņas dēļ viņa darba devēji, šie laiskie parazīti, šie nezvēri, samak- sāja ar viņa dzīvību par kādu uzdzīves vakaru, spožiem vizuļiem vai tamlīdzīgu jutekļu orģiju.
VII NODAĻA BĪSKAPA VĪZIJA
«Bīskaps ir zaudējis galvu,» Ernests man rakstīja. «Viņš vairs nejūt zemi apakš kājām. Šovakar viņš grib mēģināt nodibināt atkal kārtību mūsu nožēlojamajā pasaulē. Viņš grib pasludināt savu priecas vēsti. Tā viņš man izteicās, un es nespēju viņu atturēt. Šovakar viņš vada sēdi I. H. P.[44] un nodomājis jau ievadvardos darīt zināmu savu misiju.
Vai lai aizvedu Tevi noklausīties viņu? Protams, viņa mēģinājumam jau iepriekš lemta neveiksme. Tas salauzīs sirdi ir Tev, ir viņam, bet Tev tā būs lieliska mācība. Tu zini, mana dārgā, cik lepns esmu uz Tavu mīlu, un tāpēc es vēlētos, lai Tu zini manu īsto vērtību, lai es Tavās acīs izpērku kādu drusku no tā, kas Tev manī šķiet necienīgs. Mans lepnums grib, lai Tu atzīsti manas domas par pareizām un piekriti tām. Mani uzskati ir skarbi, bet tik cēlas būtnes kā bīskapa neveiksme rādīs Tev, kāpēc esmu spiests būt tik skarbs. Tātad ierodies šovakar; lai cik bēdīgs būs šāvakara notikums, es tomēr jūtu, ka tas tuvinās Tevi man.»
I. H. P. tovakar noturēja Sanfrancisko sapulci.[45] Tā bija sasaukta, lai apspriestos par piemērotiem līdzekļiem sabiedrības netikumības apkarošanai. Bīskaps Morhauzs vadīja sapulci. Kad viņš parādījās prezidijā, es skaidri redzēju, cik viņš ir nervozs un satraukts. Viņam līdzās sēdēja bīskaps Dikinsons, H. H. Džonss, ētikas profesors Kalifornijas universitātē, misis V. V. Herda, pazīstama labdarīgu sarīkojumu organizētāja, Filips Vords, tikpat pazīstams filantrops, yn vēl dažas mazākas slavenības tuvākmīlestības un morāles laukā. Bīskaps Morhauzs piecēlās un iesāka bez ievada:
— Es braucu vakar savā karietē pa ielām. Bija jau vēls. Sad un tad es palūkojos ārā pa tās logiem, un pēkšņi man likās, ka manas acis atdarās un es redzu parādības to īstajā gaismā. Vispirms es aizsedzu acis ar rokām, lai paglābtos no drausmīgās ainas, bet tad tumsā es dzirdēju balsi: «Kas darāms? Kas darāms?» Pēc mirkļa šis jautājums atskanēja citādi: «Ko darītu mūsu pestītājs?» Un līdz ar šo jautājumu man likās, ka ataust spoža gaisma un es ļoti skaidri saredzu savu pienākumu, kā Zauls ieraudzīja savējo ceļā uz Damasku.