Labs piemērs tam lasāms šī vakara laikrakstos. Mār- kitstrīta dienvidu galā dzīvo Mērija Mak-Kenna. Viņa ir trūcīga, bet godīga sieviete. Arī patriote viņa ir, tikai viņai maldīgi uzskati par Amerikas karogu un to protekciju, ko šis karogs it kā simbolizējot. Un, lūk, kas ar viņu noticis. Viņas vīrs cietis nelaimes gadījumā un ievietots uz trim mēnešiem slimnīcā. Kaut gan sieva pelnījusies ar veļas mazgāšanu, viņa palikusi īri parādā. Vakar viņu gribējuši izlikt no dzīvokļa. Viņa ietinusies Amerikas karogā un paziņojusi, ka nu viņa esot pasargāta un neviens nedrīkstot izlikt viņu aukstumā uz ielas. Bet kas nu noticis? Viņu arestējuši kā vājprātīgu. Šodien viņu izmeklējuši psihiatri un atzinuši par vājprātīgu. Viņa ievietota Napas vājprātīgo namā.
— Tas taču ir pavis'am kas cits, — es pretojos. — Pieņemsim, ka man par kādas grāmatas literāro vērtību ir citādi uzskati nekā pārējiem. Vai tāpēc mani ievietos pie garā slimiem?
— Ļoti pareizi, — viņš atbildēja, — bet šī uzskatu dažādība neapdraud sabiedrību. Taisni te meklējama atšķirība. Mērijas Mak-Kennas un bīskapa uzskatu dažādība turpretī apdraud sabiedrību. Kas notiks, ja visi trūcīgie nokavēs īres maksājumus un meklēs patvērumu pie Amerikas karoga? Tad namu īpašnieki var iet ubagot. Bīskapa uzskati ir tikpat bīstami sabiedrībai, tāpēc prom ar viņu uz vājprātīgo namu.
Man tomēr negribējās tam ticēt.
— Pagaidi, gan redzēsi, — Ernests atteica, un es gaidīju.
Otrā dienā es liku atnest visus laikrakstus. Tiktāl Ernestam bija taisnība: no bīskapa runas nebija iespiests ne vārds. Pāris laikrakstu bija pieminējuši, ka bīskaps ļāvies aizrauties no savām jūtām. Toties viņam sekojošo runātāju seklības bija iespiestas visos sīkumos.
Pēc dažām dienām parādījās īss paziņojums, ka bīskaps aizgājis atvaļinājumā, lai atpūstos no pārstrādāšanas. Tiktāl viss bija labi: par vājprātību vai pat nervu sabrukumu nebija ne vārda. Es nevarēju pat iedomāties, kads sāpju ceļš vēl būs bīskapam janostaigā.
VIII NODAĻA MAŠĪNU DRAGĀTAJI
īsi pirms tam, kad Ernestu izvirzīja par sociālistu kandidātu kongresā, tēvs sarīkoja savas «Peļņas un zaudējumu» viesības, kā viņš tās savējo vidū dēvēja. Ernests nosauca tās par «mašīnu dragātāju» pusdienām. Tēvs patiešām bija ieaicinājis tikai veikalniekus — protams, mazos veikalniekus. Šaubos, vai kāds no viņiem bija dalībnieks tādā uzņēmumā, kura kopējais kapitāls pārsniedza pāris simttūkstoš dolāru. Tie bija īsti vidusšķiras veikalnieku pārstāvji.
Tur bija Ouens no firmas «Silverbergs, Ouens un Ko» — lielas koloniālpreču tirgotavas, kam bija vairākas filiāles; mēs mēdzām pie viņa iepirkties. Tālāk tur bija abi lielā drogu preču veikala «Kovalts un Vošberns» īpašnieki, tāpat misters Asmunsens, kam piederēja lielas granīta lauztuves Kontrakostas grāfistē, un daudzi viņiem līdzīgi mazu fabriku vai mazu uzņēmumu īpašnieki vai dalībnieki — vārdu sakot, mazi kapitālisti.
Tie bija izmanīgi, mundri cilvēki, un viņu valoda bija skaidra un vienkārša. Viņi kā vienā mutē sūdzējās par lielajiem sindikātiem un trestiem. Viņu lozungs bija: «Nost ar trestiem!» Visa posta cēlonis esot tresti, un viņi visi apsūdzēja tos. Viņi uzskatīja, ka valstij jāpārņem savā īpašumā tādi tresti kā dzelzceļu un telegrāfa trests; milzīgā bagātību uzkrāšanās jāaizkavē ar attiecīgiem ienākumu nodokļiem. Tāpat viņi prasīja, lai pašvaldību īpašumā pārietu tādas labierīcības kā ūdensvads, gāze, telefons un ielu dzelzceļi.
Sevišķi interesants bija mistera Asmunsena stāsts par savām akmeņlauztuvju īpašnieka likstām. Viņš atzinās, ka nekad nav guvis peļņu no sava uzņēmuma, kaut gan akmeņlauztuves kopš Sanfrancisko izpostīšanas lielajā zemestrīcē stipri paplašinājušās. Tanīs sešos gados, kopš sākta Sanfrancisko atjaunošana, viņa uzņēmums četrkār- šojies un astoņkāršojies, bet viņam tomēr neklājoties labāk.
— Dzelzceļš pārzina manus darījumus labāk par mani, — viņš sacīja. — Tas zina manus darījumu izdevumus līdz pēdējam centam un tāpat manu līgumu noteikumus. Kā tas kļūst zināms, to es varu tikai minēt. Laikam manā un manu veikalu draugu uzņēmumos darbojas spiegi, jo, tiklīdz es noslēdzu kādu prāvāku līgumu, kura noteikumi sola man labu peļņu, tā dzelzceļš paaugstina maksu par pārvadājumiem no manām lauztuvēm līdz nosūtīšanas vietai. Paskaidrojumi netiek sniegti. Dzelzceļš aprij manu peļņu. Šādos apstākļos es nekad neesmu varējis panākt dzelzceļa atsacīšanos no tādas tarifu paaugstināšanas. No otras puses, ja bijušas neveiksmes, ja cēlušies darījumu izdevumi vai noslēgti līgumi ar neizdevīgākiem nosacījumiem, dzelzceļš tūliņ pazemina maksu par pārvadāšanu. Kādas tam sekas? Dzelzceļš vienmēr pievāc manu peļņu, vai tā liela vai maza.
— Jums tātad paliek pāri apmēram tik daudz, — Ernests viņu pārtrauca, — cik jūs saņemtu kā uzņēmuma vadītājs, ja akmeņlauztuves piederētu dzelzceļam.
— Tieši tik daudz, — Asmunsens piekrita. — Es nesen izskatīju savas pēdējos desmit gados vestās grāmatas un pārliecinājos, ka esmu taisni tik daudz nopelnījis, cik pelna uzņēmuma vadītājs. Tikpat labi dzelzceļš varētu būt manu akmeņlauztuvju īpašnieks un iecelt mani par uzņēmuma vaditāju.
— Tikai ar to atšķirību, — Ernests smējās, — ka tad dzelzceļam būtu jāuzņemas tas risks, no kura jūs to tik laipni atbrīvojat.
— Pilnīgi pareizi, — misters Asmunsens noskumis piekrita.
Kad katrs bija izkratījis savu sirdi, Ernests sāka vērsties pie visiem ar jautājumiem. Pirmo viņš iztaujāja misteru Ouenu.
— Vai jūs pirms sešiem mēnešiem neatvērāt Berklijā jaunu filiāli?
— Jā, — misters Ouens atbildēja.
— Un kopš tā laika, cik esmu ievērojis, trīs mazi kolo- niālveikali aizvēruši savas durvis. Vai jūsu filiāle tam par iemeslu?
Misters Ouens apliecināja to ar pašapmierinātu smaidu:
— Viņi nevarēja noturēties pret mums.
— Kāpēc?
— Mums bija vairāk kapitāla. Jo lielāks uzņēmums, jo mazāki izdevumi un lielāka izdarība.
Un jūsu filiāle uzsūkusi trīs mazu uzņēmumu peļņu. Es saprotu. Bet sakiet — kas noticis ar šo uzņēmumu īpašniekiem?
— Viens vada mūsu smago auto. Kas noticis ar pārējiem, nezinu.
Ernests tūliņ pievērsās misteram Kovaltam.
— Jūs pārdodat ļoti daudz preču par pazeminātām cenām.[46] Kas noticis ar tiem sīkajiem drogistiem, ko jūs piespiedāt pie sienas?
— Viens no viņiem tagad vada mūsu receptūras nodaļu, — skanēja atbilde.
— Un jūs uzsūcāt peļņu, kas agrāk bija palikusi viņiem?
— Protams, tāpēc jau mēs esam veikalnieki.
— Un jūs, — Ernests pēkšņi pievērsās misteram As- munsenam, — jūs esat sašutis, ka dzelzceļš piesavinās jūsu peļņu?
Misters Asmunsens pamāja.
— Jūs gan gribētu paturēt peļņu savā kabatā?
Misters Asmunsens atkal pamāja.
— Uz citu rēķina?
Atbildes nebija.
— Uz citu rēķina? — Ernests neatlaidās.
— Tā taču iegūst peļņu, — misters Asmunsens īsi atteica.
— Tātad veikalnieka uzdevums ir pelnīt uz citu rēķina un neļaut, lai citi pelna uz jūsu rēķina, vai ne?