Kad viņš saka «brīvu ceļu visiem», viņš domā par brīvu iespēju iegūt peļņu, ko tagad lielie tresti viņam padara neiespējamu. Un pats lielākais absurds ir tas, ka jus esat šos izteicienus tik bieži atkārtojuši, ka paši sākat tiem ticēt. Jūs ilgojaties pēc izdevības izputināt citus cilvēkus, bet jūs esat iestāstījuši paši sev, ka ilgojaties pēc brīvības. Jūs esat nekautrīgi un alkatīgi, bet, savu frāžu apmāti, jūs uzskatāt sevi par patriotiem. Savas peļņas alkas, kas ir tīrs savtīgums, jūs iztēlojat kā altruistiskas rūpes par cietēju cilvēci. Jūs esat savējo vidū, esiet taču godīgi. Lūkosimies faktiem sejā un konstatēsim tos atklātiem vārdiem!
Starp klausītājiem bija laba daļa pietvīkušu, sašutušu un satrauktu seju. Viņus mazliet biedēja šis jaunais bez- bardainais cilvēks, viņa vārdu vēriens un spēks un negantais prieks saukt visu īstā vārdā. Misters Kalvins nekavējoties atbildēja.
— Un kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Kāpēc mēs nevaram tā rīkoties, kā rīkojās mūsu tēvi, kad republiku dibināja? Jūs pateicāt daudz patiesības, mister Everhard, lai arī tā bija nepatīkama. Bet mēs esam savējo vidū, tāpēc varam izrunāties brīvi. Mēs nometīsim maskas un atzīsim patiesību, ko misters Everhards skaidri konstatējis. Ir pareizi, ka mēs, šikie kapitālisti, dzenamies pēc peļņas un tresti nočiepj mums to. Ir taisnība, ka mēs gribam iznīcināt trestus, lai peļņa atkal nāktu mūsu rokas. Un kāpēc lai mēs tā nedarītu? Kāpēc? Es prasu, kāpēc ne.
— Ahā, tagad mēs nonākam pie paša lietas kodola, —
Ernests apmierināts noteica. — Es jums pateikšu, kāpēc ne, kaut mani vārdi btīs diezgan skarbi. Redzat, jūs pārzināt veikalus šaurā apjomā, bet jūs nezināt nekā par sabiedrisko attīstību. Jūs atrodaties saimnieciskās attīstības pārejas stadijā, bet jūs to nesaprotat, un tāpēc rodas jūsu apmulsums. Kāpēc lai jūs neatgrieztos atpakaļ? Tāpēc, ka tas nav iespējams. Jūs nevarat saimnieciskās attīstības straumi atplūdināt atpakaļ tanī gultnē, no kurienes tā nākusi, tāpat kā nevarat likt upei tecēt pret kalnu. Jozua apturēja sauli virs Gibeona, bet jūs gribat viņu pārspēt. Jūs gribat likt saulei pie debess iet otrādi. Jūs gribat, lai tā dienas vidū dodas atkal uz rītiem.
Nevērojot mašīnas, kas ietaupa darbu, nevērojot labāk organizēto ražošanu un priekšrocības, ko dod ražošanas apvienošana, jūs gribat atsviest ekonomikas sauli vismaz par veselu paaudzi atpakaļ, tanīs laikos, kad vēl nebija ne lielkapitālistu, ne lielu mašīnu, ne dzelzceļa, — tanīs laikos, kad bars sīku kapitālistu karoja savā starpā un kad ražošana bija primitīva, prasīja daudz laika, izmaksāja dārgi un bija neorganizēta. Varat ticēt man, Jozuam bija vieglāk, bez tam Jehova viņam palīdzēja. Bet jūs, sīkie kapitālisti, esat dieva pamesti. Sīko kapitālistu saule noriet un vairs nekad neuzlēks. Un jums arī nav varas to apturēt. Jūs ejat bojā, un jums nolemts pavisam pazust no sabiedrības apvāršņa.
Tāda ir attīstības gaita. Tā ir vēlējis dievs. Tresti ir stiprāki par brīvo konkurenci. Pirmatnējais cilvēks bija bikls radījums, kas slēpās klinšu plaisās, bet, kad viņš apvienojās ar citiem baros, īad uzvarēja savus gaļas ēdējus ienaidniekus. Tie bija dzīvnieki, kas savstarpēji cīnījās. Pirmatnējais cilvēks bija sabiedrisks dzīvnieks, un tas bija iemesls, kāpēc viņš guva virsroku pār citiem dzīvniekiem. Un cilvēks ir radījis aizvien lielākas apvienības, organizācijas pret konkurenci. Tā ir tūkstošiem gadsimtu ilga cīņa, kurā konkurence vienmēr bijusi cietēja. Kas tās pusē nostājas, tas ir pazudis.
— Bet tresti paši radušies uz konkurences pamatiem,— misters Kalvins pārtrauca.
— Pilnīgi pareizi, — Ernests atbildēja. — Un tresti paši arī iznīcina konkurenci. Tāpēc jūs, runājot jūsu vārdiem, šodien neesat vairs piensaimnieks.
Pirmo reizi šovakar atskanēja smiekli, un arī misters Kalvins pasmējās pats par sevi.
— Un, ja nu mēs taisni par trestiem runājam, — Ernests turpināja, — tad atzīmēsim dažus faktus. Es minēšu pāris apgalvojumu, un, ja jūs nepiekrītat, tad sakiet. Klusēšana nozīmēs piekrišanu. Vai nav taisnība, ka mehāniskās stelles auž ātrāk un lētāk nekā rokas stelles? — Viņš nogaidīja, bet neviens nekā neteica. — Vai nav nekārtīgi aplam sadragāt mašīnstelles un atgriezties pie daudz gausākā un dārgākā roku darba? — Visi piekrītot pamāja. — Vai nav taisnība, ka par trestiem sauktās organizācijas strādā rosīgāk un lētāk nekā tūkstošiem savstarpēji konkurējošu mazu uzņēmumu? — Nevienam nebija iebildumu. — Vai tad nav aplam iznīcināt šo lēto un ērto ražošanas veidu?
Ilgi valdīja klusums. Tad ierunājās misters Kovalts.
— Bet ko lai mēs darām? — viņš jautāja. — Trestu iznīcināšana ir vienīgais līdzeklis, kā atbrīvoties no to kundzības.
Ernests tūliņ iedegās.
— Es jums parādīšu citu ceļu, — viņš iesaucās. — Mēs (iedragāsim šīs brīnišķīgās organizācijas, kas tik labi un leti strādā. Mēs kontrolēsim tās. Mēs gūsim labumu no to darbīguma un lētuma. Lai tās strādā mūsu labā. Atbrīvosim šo lielisko organizāciju tagadējos īpašniekus un pārņemsim tās savā īpašumā. Tas ir sociālisms, džentlmeņi, lielāka apvienība nekā tresti, augstākā saimnieciskā un sabiedriskā organizācija, kādu pasaule jebkad redzējusi. Tāda ir attīstības līnija. Mēs stājamies pretī vienai organizācijai ar savu augstāko organizāciju. Tas nesīs mums uzvaru. Pārnāciet sociālisma pusē un cīnieties kopā ar uzvarētājiem!
Tagad sacēlās iebildumi. Klausītāji grozīja galvu, murmināšana kļuva skaļāka.
— Nu labi, jums labāk patīk būt anahronistiem, — Ernests smējās. — Jūs vēlaties spēlēt atavistiskas lomas. Jūs esat nolemti bojā ejai kā visi atavisti. Vai esat padomājuši, kas ar jums notiks, ja radīsies vēl lielākas apvienības par tagadējiem trestiem? Vai esat apsvēruši, ko darīt, ja lielie tresti pāries apvienību apvienībā — sociālā, saimnieciskā un politiskā trestā?
ViņŠ pēkšņi un negaidot pievērsās misteram Kalvinam.
— Sakiet — vai man nav taisnība? Jums ir dziņa dibināt jaunu politisku partiju, jo pastāvošās partijas ir trestu rokās. Lielākais šķērslis jūsu sīkmuižnieku propagandai ir tresti. Aiz katra kavēkļa, kas jums ceļā, aiz katra sitiena, kas jūs ķer, katrā neveiksmē, ko jūs ciešat, jūs jūtat tresta roku. Va-i tā nav? Atbildiet!
Misters Kalvins neomulīgi klusēja.
— Runājiet, runājiet, — Ernests viņu skubināja.
— Tas ir taisnība, — misters Kalvins atzinās, — mēs pieņēmām caur Oregonas valdību lielisku aizsardzības likumu pret trestiem, bet gubernators, šis trestu ieliktenis, uzlika savu veto. Mēs ievēlējām Kolorādo gubernatoru, bet valdība aizliedza viņam stāties darbā. Divas reizes tika pieņemts mūsu iesniegtais tautas ienākumu nodoklis, bet abas reizes valdība noraidīja to, jo tas esot pretrunā ar konstitūciju. Likumdošana atrodas trestu rokās. Mēs, vienkāršie ļaudis, nespējam savus juristus pietiekami atalgot. Bet pienāks laiks …
— Kad trestu apvienība kontrolēs visu likumdošanu un arī pašu valdību, — Ernests pārtrauca.
— Nekad! Nekad! — atskanēja saucieni. Visi bija uztraukti un cīņas gatavībā.
— Sakiet — ko jūs darīsiet, kad šis laiks pienāks? — Ernests jautāja.