Apskatīsim vispirms kādu atsevišķu rūpniecības nozari, un, ja es kaut ko apgalvošu, kam jūs nevarēsiet piekrist, tad lūdzu mani tūdaļ pārtraukt. Pieņemsim, te ir apavu fabrika. Sī fabrika iepērk ādas un ražo apavus. Tā iepērk ādas par simt dolāriem. Adas iznāk no fabrikas kurpju veidā, kuru vērtība ir, teiksim, divi simti dolāru. Kas noticis? Adu vērtība palielinājusies par simt dolāriem. Kā tas noticis? To mēs redzēsim.
Kapitāls un darbs pielikuši ādu vērtībai simt dolāru. Kapitāls uzcēiis fabriku, iegādājis mašīnas un sedzis visus izdevumus. Darbs padarījis darbu. Apvienotais darba un kapitāla spēks radījis šo simt dolāru lielo vērtības pieaugumu. Vai tiktāl esam vienis prātis?
Klausītāji piekrītot pamāja.
— Tātad kapitāls un darbs ir nopelnījuši šos simt dolārus un tagad sadalīs tos. Parasti šīs dalīšanas rezultāti izteikti daļskaitļos; mēs ērtības labad pieturēsimies pie tuvinātiem veseliem skaitļiem. Kapitāls paņem piecdesmit dolāru kā savu daļu, un darbs saņem piecdesmit dolāru algas kā savu daļu. Mēs nesāksim šeit strīdēties par sadalīšanu.[50] lai strīdi būtu nezin cik lieli, dalīšana tomēi
notiek, vienojoties par kādu zināmu skaitli. Un nu ievē- lojiet, ka tas, kas pareizs šinī vienā atsevišķā ražošanas procesā, ir pareizs arī visos pārējos ražošanas procesos. Vai man ir taisnība?
Atkal visi klausītāji piekrita Ernestam.
— Tagad pieņemsim, ka darbs, saņēmis savus piecdesmit dolārus, grib savukārt pirkt kurpes. Tas var nopirkt tikai par piecdesmit dolāriem. Tas ir skaidrs, vai ne?
Tagad pāriesim no šī viena atsevišķā procesa pie visa Savienoto Valstu ražošanas nozaru kopuma, kur ietilpst pašas ādas ražošana, izejvielas, transports, pārdošana, vārdu sakot, viss. Lai varētu rīkoties ar apaļiem skaitļiem, teiksim, ka visa Savienoto Valstu vērtību kopprodukcija ienes gadā četri miljardi dolāru. Tanī pašā laikā darbs saņēmis algā divi miljardi dolāru. Četri miljardi dolāru ir saražoti. Cik no tiem darbs var atpirkt? Divi miljardi. Te nevar rasties nekādas domstarpības, par to esmu drošs. Varētu iebilst, ka dalījuma skaitļi augsti, jo tūkstošiem kapitālistiskos uzņēmumos darbs nevar atpirkt pat pusi saražotās produkcijas. Atkārtoju: pieņemsim, ka darbs var atpirkt divus miljardus. Tas nozīmē, ka darbs var patērēt tikai divus miljardus. Bet vēl paliek divi miljardi, ko darbs nevar atpirkt un patērēt.
— Strādnieki neizlieto savus divus miljardus, — misters Kovalts pārtrauca. — Ja viņi to darītu, tad krājkasēs nebūtu nekādu noguldījumu.
— Darba noguldījumi krājkasēs ir tikai zināma veida rez-erves fonds, ko tikpat ātri izlieto, kā uzkrāj. Sie noguldījumi domāti vccuhiam, slimības un neparedzētiem gadījumiem, kā arī apbedīšanas vajadzībām. Tas ir maizes kumoss, kas atlikts skapī, lai to apēstu otrā dienā Nē, darbs izlieto visu, ko par savu algu var atpirkt no kopprodukcijas. Kapitālam paliek divi miljardi. Vai kapitāls, nomaksājis savus izdevumus, izlieto pārējo? Vai kapitāls izlieto visus savus divus miljardus?
Ernests brītiņu nogaidīja un tad vērsās ar savu jautājumu pie katra atsevišķa cilvēka pēc kārtas. Viņi kra- tīja galvas.
— Es nezinu, — viens no tiem vaļsirdīgi atteica.
— Jūs noteikti zināt, — Ernests turpināja. — Padomāsim mazliet par to! Ja kapitāls izlietotu savu daļu, tad kapitāla kopsumma nepieaugtu. Tā paliktu nemainīga. Ja jūs ieskatīsieties Savienoto Valstu ekonomikas vēsturē,
tad pārliecināsieties, ka kapitāla kopsumma pastāvīgi augusi. Tas nozīmē, ka savu daļu kapitāls nav izlietojis. Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad liela daļa mūsu dzelzceļu akciju piederēja Anglijai? Ar laiku mēs atpir- kām šīs akcijas. Ko tas nozīmē? Kapitāla neizlietotā daļa atpirka šīs akcijas. Ko nozīmē tas fakts, ka šodien Savienoto Valstu kapitālistu rīcībā ir tūkstošiem meksikāņu, krievu, grieķu un itāliešu akciju tūkstošiem miljonu dolāru vērtībā? Tas nozīmē, ka tūkstošiem miljonu kapitāla daļas nav izlietotas. Kopš kapitālistiskās sistēmas sākuma kapitāls nekad nav pilnīgi izlietojis savu daļu. Un nu mēs nonākam pie paša galvenā. Vienā gadā Savienotajās Valstīs saražo vērtības par četriem miljardiem dolāru. Darbs atpērk un izlieto divus miljardus. Kapitāls neizlieto atlikušos divus miljardus. Uzkrājas ļoti liels neizlietots pārpalikums. Kas notiek ar šo pārpalikumu? Ko ar to var darīt? Darbs nevar nekā no tā izlietot, jo izdevis jau visu savu algu. Kapitāls arī šo pārpalikumu neizlieto, jo tas atbilstoši savai dabai izlietojis visu, ko varējis. Bet pārpalikums paliek. Ko ar to var darīt? Kas ar to notiek?
— Tas iet uz ārzemēm, — misters Kovalts ieteicās.
— Pilnīgi pareizi, — Ernests piekrita, — jo šis pārpalikums ir cēlonis mūsu vajadzībām pēc ārzemju tirgiem. To eksportē. Tam jātiek eksportētam. Citas iespējas nav kā atbrīvoties no tā. Un šis neizlietotais, eksportētais pārpalikums rada to, ko mēs dēvējam par labvēlīgu tirdzniecības bilanci. Vai tiktāl mēs esam vienis prātis?
— Mēs veltīgi šķiežam laiku, izklāstīdami šo komercijas ābeci, — misters Kovalts īgni sacīja. — Tā mums visiem pazīstama.
— Un taisni ar šo komercijas ābeci, ko es jums tik pamatīgi izklāstu, es jūs izsitīšu no segliem, — Ernests atcirta. — Tas ir pats skaistākais. Un es tūliņ iesākšu. Uzklausiet!
Savienotās Valstis ir kapitālisma zeme ar attīstītu rūpniecību. Saskaņā ar kapitālistisko ražošanas sistēmu industrijā uzkrājas neizlietoti pārpalikumi, no kuriem jāatbrīvojas, un to izdara, eksportējot tos uz ārzemēm.[51] un las, ko mēs sakām par Savienotajām Valstīm, attiecināms liz katru kapitālistisku valsti ar attīstītu rūpniecību. Katrai šādai valstij ir neizlietoti uzkrājumi. Neaizmirstiet, ka 15m ir savstarpēji tirdznieciski sakari, un tomēr šie uzkrājumi paliek. Darbs visās šinīs valstīs ir savu algu Izdevis un nevar nekā iegādāt no šā uzkrājuma. Kapitāls visās šinīs valstīs ir izlietojis tik daudz, cik varējis izdot. Pārpalikumi tomēr ir. Sīs valstis nevar vairs nodot šos pārpalikumus cita citai. Kā tās var atbrīvoties no tiem?
— Pārdot valstīm ar neattīstītu rūpniecību, — misters Kovalts izsacīja savas domas.
— Pilnīgi pareizi. Jūs redzat, mani argumenti ir tik skaidri un vienkārši, ka jūs paši tos atrodat manā vietā. Bet iesim tālāk! Pieņemsim, ka Savienotās Valstis pārdod savu pārpalikumu zemei ar neattīstītu rūpniecību, teiksim, Brazīlijai. Ko Savienotās Valstis saņems no Brazīlijas kā pretvērtību?
— Zeltu, — minēja misters Kovalts.
— Bet pasaulē ir tikai zināms daudzums zelta — un tas nav liels, — Ernests piezīmēja.
— Zeltu obligāciju un akciju veidā, — misters Kovalts papildināja.
— Naglai uz galvas! — Ernests atzinīgi noteica. — Savienotās Valstis saņem no Brazīlijas kā pretvērtību obligācijas un akcijas. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Savienotās Valstis kļūst par Brazīlijas dzelzceļu, fabriku, raktuvju un zemju īpašnieku. Un ko tas savukārt nozīmē?
Misters Kovalt.s prātoja un grozīja galvu.
— Es jums to pateikšu, — Ernests turpināja. — Tas nozīmē, ka Brazīlijas dabas bagātības tiks strauji izmantotas. Un tagad tālāk. Līdzko Brazīlija kļūs tāda pati kapitālistiska valsts kā Savienotās Valstis, tad tai arī būs radies neizlietots pārpalikums. Vai tā var atbrīvoties no pārpalikuma uz Savienoto Valstu rēķina? Nevar, jo Savienotajām Valstīm pašām savs pārpalikums. Vai Savienotās Valstis var, tāpat kā agrāk, atbrīvoties no sava pārpalikuma uz Brazīlijas rēķina? Nevar, jo tagad Brazīlijai pašai pārpalikums.