Un kopš šā brīža visa Ernesta ticība piederēja revolūcijai. Sinī ziņā viņš aizsteidzās savai partijai priekšā. Viņa biedri viņam nepiekrita un palika pie uzskatiem, ka uzvara gūstama vienīgi ar vēlēšanām. Nevar teikt, ka viņi būtu iebiedēti. Viņi bija pārāk aukstasinīgi un droši, vienīgi viņi bija skeptiski, tas bija viss. Ernests nevarēja viņus pārliecināt par oligarhijas uzbrukuma nopietnību. Viņi gan bija noraizējušies, taču pārāk pārliecināti par savu spēku. Viņu teorētiskajā sociālajā evolūcijā nebija vietas oligarhijai, tāpēc tā viņiem neeksistēja.
— Mēs sūtīsim jūs uz kongresu, un viss būs kārtībā,— viņi paziņoja Ernestam kādā slepenā sēdē.
— Bet, ja mani izved no kongresa, noliek pie sienas un ietriec lodi galvā, ko tad? — Ernests aukstasinīgi jautāja.
— Tad mēs sacelsimies visā savā spēkā, — kāds desmits balsu atbildēja.
— Tad jūs noslīcinās jūsu asinīs, — skanēja viņa pareģojums. — Šo dziesmu esmu dzirdējis jau no vidusšķiras, — un kur tā tagad ir ar savu spēku?
XI NODAĻA LIELĀ DĒKA
Misters Viksons nebija aicinājis tēvu pie sevis. Viņi satikās nejauši, ceļoties pāri uz Sanfrancisko, un viņa brīdinājums tēvam nāca pavisam negaidīts. Ja viņi nebūtu nejauši satikušies, tad tēvs nemaz nebūtu šādu brīdinājumu saņēmis. Sekas tomēr būtu bijušas tās pašas. Tēvs bija cēlies no drošsirdīgās senās «Mayflower» atbraucēju ciits,1 un viņa dzīslās ritēja valdonīgas asinis.
— Ernestam taisnība, — viņš sacīja, tikko atgriezies mājās. — Ernests ir visai izcils jauneklis, un man labāk patīk, ka tu preci viņu nekā Rokfelleru vai pat Anglijas karali.
— Kas noticis? — es noraizējusies jautāju.
— Oligarhija gatavojas samīt mūs — tevi un mani.
Vismaz Viksons man tā teica. Viņš bija visai laipns — kā oligarhs. Viņš piedāvāja man atkal posteni universitātē. Ko tu sacīsi par to? Viksonam, šim netīrajam naudas ierāvējam, ir vara izlemt, vai es lasīšu lekcijas universitātē vai ne. Pat vēl vairāk: viņš man piedāvāja vadītāja vietu kādā lielā fizikas institūtā, ko drīzumā dibināšot,— redzi, oligarhijai taču jāatbrīvojas no saviem uzkrājumiem.
«Vai atceraties, ko sacīju jūsu meitas pielūdzējam sociālistam?» viņš man jautāja. «Es viņam sacīju, ka mēs iesim pāri strādnieku šķiras līķiem. To mēs arī darīsim. Jūs es dziļi cienīju kā zinātnieku, bet, ja jūs gribat saistīt savu likteni ar strādnieku šķiru, — nu, tad piesargie- ties, tas ir viss.» Tad viņš pagrieza man muguru un aizgāja.
— Tas nozīmē, ka mums jāprecas drīzāk, nekā tu biji nodomājusi, — noteica Ernests, kad mēs viņam to pastāstījām.
Sākumā es viņu nesapratu, bet tad redzēju, ka viņam taisnība. Taisni tolaik Sjeras vērptuves izmaksāja dividendes, bet tēvs nedabūja nekā. Dažas dienas nogaidījis, viņš aizrakstīja sekretariātam. Nekavējoties pienāca atbilde, ka grāmatās neesot nekādu norādījumu, ka tēvam piederot akcijas, un tika laipni lūgti tuvāki paskaidrojumi.
— Viņi saņems pietiekamus paskaidrojumus, velns lai parauj, — tēvs noteica un devās uz banku, lai izņemtu apšaubītās akcijas no sava seifa. — Ernests ir patiešām izcils cilvēks, — viņš pārnācis sacīja, kad es palīdzēju viņam novilkt mēteli. — Es atkārtoju, meit, šis tavs jauneklis ir patiešām neparasts cilvēks.
Zināju jau no piedzīvojumiem, ka nekas labs nav gaidāms, ja viņš Ernestu tā lielī.
— Viņi jau ir mani saminuši, — tēvs paskaidroja. — Akciju vairs nav. Seifs ir tukšs. Jums abiem ar Ernestu jāprecas labi drīz.
Tēvs turējās pie laboratorijas metodēm. Viņš iesūdzēja Sjeras vērptuves tiesā, bet viņš nevarēja atgādāt tiesā Sjeras vērptuvju grāmatvedības dokumentus. Viņš nebija noteicējs par tiesu, bet Sjeras vērptuves bija. Tas izskaidroja visu. Likums viņu pilnīgi satrieca, un kailā varmācība triumfēja.
Kad tagad to visu atceros, man šī tēva sakāve šķiet gandrīz smieklīga. Viņš bija pēc tam nejauši saticis Vik- sonu Sanfrancisko ielā un nosaucis to par nelieti. Tēvu arestēja par vardarbības mēģinājumu, piesprieda viņam naudas sodu un pieprasīja solījumu turpmāk dzīvot mierīgi. Tas viss bija tik smieklīgi, ka viņš pats mājās par to smējās. Bet kādu traci sacēla laikraksti! Tie ievietoja augsta stila rakstus par «varmācības baciļiem», kuri uzbrūkot katram, kas ielaižoties ar sociālistiem, un tēvs, kas bija aizvadījis tik ilgu un mierīgu dzīvi, nu tika minēts kā izcils piemērs šo baciļu iedarbībai. Vairāki laikraksti apgalvoja, ka tēvs esot pārstrādājies spraigajā zinātnisko pētījumu darbā, un ieteica viņam doties uz kādu valsts garā vājo patversmi. Tās vairs nebija izrunas, tās bija draudošas briesmas. Tēvs tomēr bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Bīskapa piedzīvojumi bija snieguši viņam labu mācību, un viņš to bija apguvis. Viņš palika mierīgs, lai cik daudz netaisnības viņam bija jācieš, un ar to, man šķiet, patiešām pārsteidza savus ienaidniekus.
Tad pienāca kārta mūsu mājai, mūsu mītnei. Paziņoja, ka nav nokārtoti hipotēkas maksājumi, un mums bija īpašums jāatstāj. Protams, nekādas hipotēkas nebija un nekad nebija bijis. Par zemes gabalu bija samaksāts skaidrā naudā, tāpat bija nomaksāts par māju, tiklīdz tā bija uzcelta. Ne māja, ne zemes gabals nekad netika ieķīlāti. Tomēr hipotēku uzrādīja, tā bija parakstīta un sastādīta pēc visiem noteikumiem, tāpat uzrādīja arī maksājumu sarakstu ar visiem procentiem par vairākiem gadiem. Tēvs necēla traci. Kā viņam bija nolaupījuši naudu, tā viņam tagad nolaupīja māju, un nebija neviena, pie kā meklēt atbalstu. Sabiedrības mehānisms atradās to rokās, kuri gribēja viņa bojā eju. Tēvs bija filozofs savā būtībā un tāpēc vairs nesirdījās.
— Man lemts iet bojā, — viņš sacīja, — bet tādēļ es taču vēl varu parūpēties, lai mana āda mazāk ciestu. Mani vecie kauli ir vārgi, un es savu mācību esmu saņēmis. Nudien, man nav nekādas vēlēšanās pavadīt savas pēdējās dienas kādā garā vājo patversmē.
Tas man atgādināja bīskapu Morhauzu, ko esmu ilgi pametusi novārtā šinīs lappusēs, bet vispirms es pastāstīšu, kā apprecējos. Notikumu virpulī šis gadījums ir nenozīmīgs, to es labi zinu, tāpēc pieminu to tikai starp citu.
— Tagad mēs kļūsim par īstiem proletāriešiem,— tēvs miri ja, kad mūs izlika no mājas. — Es vienmēr esmu Apskaudis šo tavu jaunekli, ka viņš tik labi pazīst prole- I .u iatu, bet nu es pats mācīšos to pazīt.
Tēva dzīslās laikam ritēja avantūrista asinis. Viņš uztvēra mūsu katastrofu kā dēku. Viņu nepārņēma ne niknums, ne sarūgtinājums. Viņš bija pārāk filozofiski noskaņots un vienkāršs, lai alktu atriebes, un bija pārāk Iedzīvojies gara pasaulē, lai sajustu, cik daudz komforta mums tagad trūkst. Tāpēc viņš mūsu pārkravāšanos četrās nožēlojamās istabiņās Sanfrancisko Mārkitstrītas netīrajā dienviddaļā apsveica ar bērna prieku un sajūsmu iiii reizē ar neparasti spēcīga gara skaidro skatienu un •itingro izturību. Viņš nebija sastindzis garīgi. Viņam nebija nepareiza jēdziena par vērtībām. Viņš nebija konven- cionālisma un ieraduma vergs. Vienīgās vērtības, ko viņš atzina, bija matemātiski un zinātniski fakti. Mans tēvs bija dižens cilvēks. Viņa prāts un dvēsele bija tādi, kas piemīt vienīgi lieliem gariem. Daudzējādā ziņā viņš bija pat diženāks par Ernestu, kas taču bija dižākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinusi.
Pat es jutu atvieglinājumu, pārmainot dzīves veidu. Ja ne citādi, tad vismaz biju atbrīvota no tās organizētās izstumtības, kas universitātes pilsētā aizvien vairāk kļuva mūsu daļa, kopš bijām izpelnījušies augošās oligarhijas naidu. Arī man šī pārmaiņa šķitās dēka un pat lielākā no visām, jo tā bija manas mīlas dēka. Pārgrozības mūsu liktenī bija paātrinājušas mūsu kāzas, un Pelstrītas četras istabiņās Sanfrancisko nomalē es ierados jau kā sieva.