Zinu tikai to vienu: es darīju Ernestu laimīgu. Es ienācu viņa vētrainajā dzīvē nevis kā jauns jaucējs spēks, bet kā miera nesēja. Es devu viņam mieru, tā bija manas mīlas alga. Tas bija neviltots pierādījums, ka neesmu maldījusies. Sniegt viņam aizmirstību vai iededzināt prieka gaismu šinīs nabaga nogurušajās acīs — vai vēl lielāks prieks varēja mani aplaimot?
Sīs mīļās, nogurušās acis. Viņš strādāja tā, kā strādā ļoti nedaudzi, un visu savu mūžu viņš strādāja citu labā. Tā bija viņa vīrišķības mēraukla. Viņš mīlēja cilvēci, un viņš mīlēja mani. Un viņš ar savu iemiesoto kaujas alku, ar savu gladiatora augumu un ērgļa garu — viņš bija pret mani tik maigs un smalkjūtīgs kā dzejnieks. Viņš arī bija dzejnieks. Viņš dzejoja darbos. Visu savu mūžu viņš dziedāja cilvēcības dziesmu. To viņš darīja aiz tīras cilvēku imiestibas, par cilvēkiem viņš atdeva savu dzīvību un tapa sists krustā.
Un, visu to darot, viņš necerēja uz atalgojumu nākotnē. Pēc viņa uzskatiem šai dzīvei vairs nekāda cita nesekoja. Viņš, kurā liesmoja nemirstības uguns, noliedza nemirstību — tāda pretruna viņā mājoja. Pār viņa kvēlo garu valdīja materiālistiskais monisms, šī saltā, atbaidošā filozofija. Es mēdzu runāt viņam pretī, sakot, ka mēroju viņa nemirstību ar viņa dvēseles spārniem un ka man vajadzētu bezgalīgi ilgi dzīvot, lai šo dvēseli aptvertu. Tad viņš smējās, izstiepa rokas pēc manis un nosauca mani par savu mīļo metafiziķi. Nogurums izgaisa viņa acīs, tanīs iemirdzējās viņa mīlas laimes uguns, kas arī bija jauns un pietiekams viņa nemirstības pierādījums.
Viņš bieži dēvēja mani par savu duālisti un gribēja man ieskaidrot, kā Kants ar tīrā prāta līdzekļiem atcēlis prātu, lai varētu godināt dievu. Viņš vilka paralēles un piedēvēja man līdzīgu vainu. Un, kad es savu vainu atzinu, bet aizstāvēju to kā visaugstākā saprāta aktu, tad viņš piekļāva mani ciešāk un smējās, kā var smieties tikai dieva radīti mīlētāji. Es biju paradusi noliegt, ka iedzimtība un apkārtne varētu izskaidrot šī cilvēka būtību un apdāvinātību, tāpat kā zinātnes pirksta saltais pieskāriens varētu uztvert, analizēt un klasificēt to mānīgo kaut ko, kas slēpjas pašā dzīvē.
Es uzskatīju, ka telpa ir dievības izpausme un dvēsele — dievības būtības atspulgs, un, kad viņš mani dēvēja par savu mīļo metafiziķi, es viņu saucu par savu nemirstīgo materiālistu. Un tā mēs mīlējām viens otru un bijām laimīgi; es viņam piedevu viņa materiālismu tā milzu darba dēļ, ko viņš veica, nedomājot ne par kādu labumu sev pašam, un viņa neticamās kautrības dēļ, kas viņu pasargāja no pārlieka lepnuma par sevi un savu dvēseli.
Tomēr lepns viņš bija. Un kā gan lai ērglis nebūtu lepns? Pēc viņa uzskatiem mirstīgajam vairāk nekā pašam dievam piestāvēja būt dieviem līdzīgam. Un tā viņš jūsmoja par to, ko uzskatīja par savu mirstīgumu. Viņš labprāt citēja fragmentu no kāda dzejojuma, kuru nekad nebija visu lasījis un kura autoru bija veltīgi meklējis. Es norakstu šo fragmentu ne vien tāpēc, ka viņš to mīlēja, bet tāpēc, ka tas parāda pretrunu starp viņa garu un viņa uzskatiem par šo garu. Jo kā var cilvēks liesmainā
mtlraukumā un kaislā apgarotībā citēt šīs vārsmas un pats biti tikai mirstīgi pīšļi, sīks nepastāvīga spēka graudiņš, ļnircjoša parādība? Tās skan tā:
Līksme ir līksmota, guvums ir gūts, Kas pielemts no dzimšanas man; Skaļās gavilēs smelts manu vasaru zelts, Zemes krasti man atbalsīs skan. Ja es mirtu ik nāvē, kādā cilvēks var mirt, Jo secen man neies tās kauss, Taču līksmības malks, ko ik dzīvais alks, Būs man veldze, līdz trauks būs sauss.
Varas saldums un lepnuma ugunīgs spīts, Mīlas smeldzīgums izdzerts kad taps, Lāses pēdējās dēļ ceļos metīšos vēl, Jo, ak, šis dzēriens bij labs! Es uzdzeru dzīvei, nāvei uzdzeru es, — Kas par mūžību brīnumaināks? Ja miršu reiz es, tad kāds jaundzimis Es Ar lūpām pie kausa šī plaks.
Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs,
Tas es, tas es, mans dievs.
Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs
Un zeme bojā ies.
Jo mana šī pasaule, mana tā vien,
Manas sāpes, mans prieks un mans naids,
Skaņa vārgā tā, dvesta no jaundzimušā,
Un mātes moku vaids.
Mans pulss sit nākamām paaudzēm līdz, Ilgas sirdi draud pušu man plēst, Jauno asiņu spīts, tfauksma nemiera dzīts, Pastaratriebes liesmas spēj dzēst. Esmu cilvēks ar miesu un asinīm es, Līdz beigsies mans šīs zemes laiks, No dīgļa, ko slēpis reiz mātes klēpis, Līdz paliks tik gara zaigs.
Mans atveids un mans spogulis —
Griežas zeme, kā man tīk,
Un mūžam salkt, pēc Ēdenes alkt
Vēl pasaulei neapnīk.
Visvarenais, dzīves kristāls kad drups,
Dzisīs varvīksnes mirgojums,
Tad mūžīgā nakts, kur viss dzīvais būs rakts,
Nebūs sapņiem par garu mums.
Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs, Tas es, tas es, mans dievs. Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs Un zeme bojā ies.
Jo mana šī pasaule, mana tā vien, Manas mīlas nakts kautrums liegs, Mans ziemelis salts, dienvids ziedaini balts, Mans izmisums un mans prieks.[63]
Ernests vienmēr strādāja pāri spēkiem. Viņa lieliskā ķermeņa konstitūcija to izturēja, bet ari tā nevarēja izdzēst noguruma izteiksmi viņa acīs. Viņa mīļās, nogurušās acis! Viņš gulēja tikai puspiektas stundas, un tomēr viņam nepietika laika, lai veiktu visu paredzēto. Savu propagandista darbu viņš nekad nepārtrauca un pastāvīgi lasīja referātus dažādās strādnieku organizācijās. Un kur tad vēlēšanu cīņa! Tā viena pati prasīja visus cilvēka spēkus. Reizē ar sociālistu izdevniecību slēgšanu izbeidzās arī tie niecīgie ienākumi, ko viņš no turienes saņēma, un viņam vajadzēja daudz strādāt, lai nopelnītu iztiku, nemaz nerunājot par pārējiem darbiem. Viņš tulkoja vairākus filozofiskus un zinātniskus darbus buržuāzijas izdevējiem un, atgriezies vēlu vakarā, noguris vēlēšanu cīņā, sēdās pie tulkojumiem un strādāja pāri pusnaktij. Tam visam vēl pievienojās studijas. Viņš palika tām uzticīgs līdz savai pēdējai stundai, un viņš mācījās neiedomājami daudz.
Un tomēr viņš atrada laiku aplaimot mani ar savu mīlu. Tas gan bija tikai tādēļ iespējams, ka mana dzīve pilnīgi saplūda ar viņējo. Es iemācījos stenografēt un rakstīt uz mašīnas un kļuvu par viņa sekretāri. Viņš apgalvoja, ka man izdodoties samazināt viņa darbu par pusi, un es centīgi mācījos, lai saprastu viņa darbu. Mums bija kopējas intereses, un mēs kopā strādājām un priecājāmies.
Un darba trauksmē mēs izmanījāmies nozagt pa saldam mirklim — kādu vārdu, kādu glāstu, mīļu skatienu—, un tas, ka šie mirkļi bija zagti, darīja tos jo saldākus. Mēs dzīvojām kalnu augstienēs, kur gaiss ir tīrs un dzirkstošs, kur visi pūlas cilvēces labā, kur aprēķinam un savtībai nav vietas. Mēs mīlējām mīlu, un mūsu mīlu nekas neaptumšoja. Un šī apziņa man paliek: es nebiju kļūdījusies. Es devu viņam mieru — viņam, kas tik grūti strādāja citu labā, manam mīļajam mirstīgajam ar nogurušajām acīm.
XII NODAĻA