Viņš bija nožēlojams. Viņa rokas trīcēja, augums drebēja paša uzburtās ainas priekšā. Tomēr nākamā mirklī viņš jau bija savaldījies.
— Piedodiet man, — viņš vienkārši sacīja. — Es esmu tik nervozs. Bet, ja tā kunga darbs novedīs mani tur, tad lai tas notiek. Kas es esmu, ka iedrīkstos sūdzēties?
Viņu uzskatot, man gribējās skaļi izsaukties: «Lielais bīskapi Varoni! Dievišķais varoni!»
Tovakar mēs uzzinājām vēl vairāk par to, ko viņš bija izdarījis.
— Es pārdevu savu māju, pareizāk sakot, savas mājas, — viņš stāstīja, — un savu mantu. Es zināju, ka man tas jādara slepenībā, jo citādi man visu atņemtu — un tas būtu briesmīgi. Toreiz es bieži pārdomāju, cik milzīgi daudz kartupeļu, maizes vai gaļas, ogļu vai malkas var nopirkt par divsimt vai trīssimttūkstoš dolāriem. — Viņš pavērsās pret Ernestu. — Jums bija taisnība, jaunekli. Par darbu maksā neticami maz. Es nekad mūžā neesmu strādājis, vienīgi apelējis no estētikas viedokļa pie farizejiem, — es domāju, ka sludinu dieva vēsti, un tomēr man piederēja.pusmiljona dolāru. Es nekad nebiju zinājis, ko nozīmē pusmiljona dolāru, iekāms neizrēķināju, cik kartupeļu, maizes, sviesta un gaļas par to var nopirkt. Un tad es vēl kaut l<o sapratu. Es sapratu, ka visa šī maize, šis sviests un šī gaļa pieder man un ka es nekā neesmu darījis, lai tos saražotu. Man kļuva skaidrs, ka to darījuši citi un ka tiem tas ir nolaupīts. Un, kad es nonācu pie trūkumcietējiem, tad es atradu tos, kas bija aplaupīti un tāpēc nonākuši postā un trūkumā.
Mēs mudinājām viņu atsākt savu stāstu.
— Nauda? To es noguldīju dažādās bankās uz dažādiem vārdiem. To man nevar atņemt, jo to neuzies. Un nauda taču ir kaut kas labs. Par to var nopirkt tik daudz pārtikas. Es nekad nebiju zinājis, kur nauda der.
— Es vēlētos, kaut mums būtu drusku naudas mūsu propagandai, — Ernests domīgi noteica. — Tad tā atnestu milzīgi daudz laba.
— Vai jūs tā domājat? — bīskaps vaicāja. — Es daudz neuzticos politikai. Patiesībā es baidos, ka nekā nesaprotu politikā.
Ernests bija ļoti smalkjūtīgs šādos jautājumos. Viņš neatkārtoja savu mājienu, kaut labi zināja, kādās grūtībās nonākusi sociālistu partija aiz naudas trūkuma.
- Es pārnakšņoju lētās viesnīcās, — bīskaps turpināja. — Man tomēr bail, un es ilgi nepalieku vienā vietā. Bez tam esmu noīrējis divas istabas strādnieku kazarmās dažādos pilsētas iecirkņos. Tā ir liela ekstravagance, es zinu, bet tas ir nepieciešams. Es to izpērku, pats gatavodams ēdienu, kaut dažkārt ēdu lētos restorānos. Un es esmu nācis pie kāda atklājuma. Tamales1 ir lieliskas, kad gaiss vēlu vakaros kļūst dzestrs. Tās tikai ir dārgas. Bet es esmu uzgājis kādu vietu, kur tās var dabūt par desmit centiem trīs. Tās gan nav tik labas kā citur, toties sasilda tikpat labi.
Un tā es beidzot esmu atradis savu darbu šinī pasaulē, pateicoties jums, jaunekli. Tas ir dieva sūtīts darbs. — Viņš pavērās manī un pameta ar acīm. — Jūs pieķērāt mani pie tā kunga avju ganīšanas. Jūs, protams, glabāsiet manu noslēpumu.
Viņš runāja šķietami bezrūpīgi, tomēr aiz viņa vārdiem bija manāmas bailes. Viņš apsolījās mūs atkal apmeklēt, bet pēc nedēļas mēs lasījām laikrakstos, ka bīskaps Morhauzs esot ievietots Napas vājprātīgo patversmē un uz viņa izveseļošanos diemžēl esot maz cerību. Mēs veltīgi pūlējāmies piekļūt pie viņa. Tikpat veltīgas bija arī mūsu pūles panākt, lai viņu vēlreiz izmeklētu. Saņēmām vienīgi to pašu atbildi, ka uz viņa izveseļošanos vājas cerības.
— Kristus sacīja bagātajam jauneklim, ka tarn jāpārdod visa sava manta, — Ernests rūgti noteica. — Bīskaps ir sekojis Kristus norādījumam un ieslodzīts vājprātīgo namā. Nav vairs. Kristus laiki. Bagātu vīru, kas atdod visu savu mantu nabagiem, tagad uzskata par prātā jukušu. Tur nav ko strīdēties. Sabiedrība savu vārdu ir teikusi.
XXIII NODAĻA ĢENERĀLSTREIKS
Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, kad sociālisti guva lielu uzvaru, Ernestu, protams, ievēlēja kongresā. Bija kāds apstāklis, kas palīdzēja celties sociālistiskajiem paliem, — tā bija Hersta iznīcināšana. Pluto- krātijai tas bija nieks. Dažādu laikrakstu izdošana Her- stam izmaksāja astoņpadsmit miljonu dolāru gadā. So summu un pat vēl vairāk vidusšķira atmaksāja viņam ar sludinājumiem atpakaļ. Viņa finansiālā spēka avots bija galvenokārt vidusšķira. Tresti sludinājumus neievietoja.[64]lai Herstu iznīcinātu, vajadzēja tikai atņemt viņam sludinājumus.
Vidusšķira vēl nebija galīgi iznīcināta. Stingrais skelets bija palicis, kaut gan tam nebija vairs spēka. Sīkie fabrikanti un veikalnieki, cik nu viņu bija, dzīvoja pilnīgi no plutokrātijas žēlastības. Viņiem pašiem nebija ne ekonomiska, ne politiska mugurkaula. Saņēmuši no plutokrātijas attiecīgu pavēli, viņi vairs neiesūtīja sludinājumus Hersta presei.
Hersts cīnījās drosmīgi. Viņš izdeva savus laikrakstus joprojām, zaudējot uz tiem ik mēnesi pusotra miljona. Viņš publicēja sludinājumus bez maksas. Plutokrātija deva jaunas pavēles, un sīkie fabrikanti un veikalnieki applūdināja Herstu ar vēstulēm, uzteikdami savu agrāko sludinājumu publicēšanu. Hersts neatlaidās. Viņš saņēma tiesas brīdinājumus, bet neļāvās iebiedēties. Viņam piesprieda sešus mēnešus cietuma par necieņas izrādīšanu tiesai, neklausot tās rīkojumiem, un beidzot neskaitāmās prasības aplīdzināt zaudējumus piespieda viņu bankrotēt. Viņam nebija vairs nekādu iespēju. Plutokrātija bija izsacījusi savu lēmumu. Tiesu iestādes atradās plutokrātijas rokās, un tām vajadzēja lēmumu izpildīt. Līdz ar Herstu sabruka arī demokrātiskā partija, kuras priekšgalā viņš bija nesen nostājies.
Pēc Hersta un demokrātiskās partijas iznīcināšanas tās piekritējiem atlika divi ceļi: viens veda uz sociālistu, otrs uz republikāņu partiju. Tā notikās, ka mēs, sociālisti, ievācām Hersta pseidosociālistiskās propagandas ražu, jo lielākā daļa viņa piekritēju pārnāca mūsu pusē.
Toreizējā fermeru ekspropriācija arī būtu pavairojusi par mums nodoto balsu skaitu, ja nebūtu nodibināta īslaicīga un dzīvot nespējīga fermeru partija. Ernests un sociālistu līderi šķieda milzu pūles, lai dabūtu savā pusē fermerus, bet sociālistu laikrakstu un izdevniecību iznīcināšana bija pārāk liels šķērslis, un mutvārdu propaganda nebija vēl pietiekami izkopta. Tāpēc misteram Kalvinam līdzīgi politiķi, kaut paši arī piederēja pie ekspropriētajiem zemkopjiem, pievāca fermerus un izšķieda viņu politisko spēku veltīgā vēlēšanu cīņā.
— Nabaga zemnieki, — Ernests kādreiz rūgti nosmējās, — viņi taču pilnīgi ir trestu rokās!