Tā arī patiešām bija. Septiņi lielie tresti, kopīgi strādājot, apvienoja savu milzīgo virspejņu un nodibināja lauksaimniecības trestu. Dzelzceļu sabiedrības, kas kontrolēja tarifus, baņķieri un biržas vīri, kas kontrolēja lauksaimniecības produktu cenas, bija jau sen padarījuši fermerus par saviem parādniekiem. Bankas un atsevišķi tresti sen jau bija aizdevuši fermeriem milzu summas. Fermeri bija iekļuvuši tīklā. Vēl tikai vajadzēja izvilkt tīklu no ūdens, un to uzņēmās lauksaimniecības trests.
Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada grūtā stāvokļa sekas bija drausmīga cenu krišanās lauksaimniecības preču tirgū. Tagad cenas nosita apzināti, līdz fermeri nonāca galīgā postā, kamēr dzelzceļu sabiedrības ar saviem pārmērīgi augstajiem tarifiem savukārt piespieda viņus galīgi pie sienas. Fermeri bija spiesti aizņemties aizvien vairāk naudas, līdz viņiem vairs nebija iespējams nomaksāt vecos parādus. Tam sekoja zemes ieķīlāšana hipotēku bankā un turpmākā parādzīmju uzkrāšanās, līdz beidzot fermeri gluži vienkārši* nodeva savu īpašumu lauksaimniecības tresta rokās. Viņiem nebija citas izejas. Atdevuši savu īpašumu, viņi sāka strādāt trestam kā pārvaldnieki, inspektori, priekšstrādnieki un vienkārši algādži. Viņi strādāja par algu. Viņi kļuva dzimtcilvēki, īsāk sakot, vergi, kam vajadzēja pelnīt maizi sviedriem vaigā. Viņi nevarēja meklēt citu kungu, jo kungs visur bija viens un tas pats — plutokrātija. Viņi nevarēja pārcelties uz pilsētām, jo tās arī bija plutokrātijas varā. Viņiem atlika tikai viena izeja — pamest dzimto vietu un kļūt par klaidoņiem, vārdu sakot, mirt badā. Tomēr arī šo iespēju viņiem atņēma, izdodot jo stingrus likumus pret klaidonību un nelokāmi realizējot tos.
Protams, šur tur vēl palika fermeri vai pat veselas fermeru grupas, kas sevišķu apstākļu dēļ bija paglābušies no ekspropriācijas. Tomēr tādu bija pārāk maz, un tos pašus ekspropriēja nākamajā gadā.[65]
Tādi bija apstākļi tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, un sociālistu līderi nosprieda, ka nu esot kapitālismam pienācis gals. Vienīgi Ernests domāja citādi. Grūtības bija ārkārtīgi palielinājušas bezdarbnieku armiju. Fermeru un vidusšķiras izpostīšana, tāpat arodbiedrību smagā sakāve, ko tās bija cietušas visā frontē, sociālistiem radīja ciešu pārliecību par kapitālisma bojā eju, un viņi izaicinot meta plutokrātijai cimdu sejā.
Ak, kā mēs bijām pārvērtējuši pretinieka spēkus! Sociālisti visur daudzināja savu nākamo uzvaru vēlēšanās un izskaidroja situāciju nepārprotamiem vārdiem. Plutokrātija pacēla cimdu. Un plutokrātija apsvērdama un apdomādama uzvarēja mūs, sašķeļot mūsu spēkus. Tās slepenie aģenti sacēla brēku, ka sociālisti esot dieva zaimotāji un ateisti. Plutokrātija iesvēla baznīcas, galvenokārt katoļu baznīcu, cīņā pret mums un nolaupīja mums krietnu daļu strādnieku balsu. Un plutokrātija bija arī tā, kas caur saviem slepenajiem aģentiem uzmudināja fermeru partiju un pat izkliedēja fermerus pa pilsētām un ieveda mirstošās vidusšķiras rindās.
Tomēr sociālisti uzvarēja. Bet tā nebija izšķīrēja uzvara, ko mums būtu devusi augstākā izpildu vara un pārsvars visos likumdevējos orgānos. Diemžēl mums vajadzēja pieredzēt, ka esam mazākumā. Taisnība, kongresā mums bija piecdesmit vietas, bet, kad tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada pavasarī mūsu pārstāvji šīs vietas ieņēma, viņi atklāja, ka ir pilnīgi bezspēcīgi. Viņi bija gan laimīgāki par fermeriem, kas bija dabūjuši divpadsmit vietas valdībā, tomēr nevarēja pavasarī tās ieņemt, jo bijušie kongresa locekļi atsacījās tās atstāt un tiesas atradās oligarhijas rokās. Bet nu es aizsteidzos notikumiem priekšā. Man vispirms jārunā par uztraucošo tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada ziemu.
Grūtie laiki bija radījuši neiedomājamu patēriņa samazināšanos. Bezdarbniekiem nebija naudas, par ko Iepirkties. Rezultātā plutokrātijai palika vēl lielāks preču pārpalikums nekā jebkad. Šis pārpalikums bija jāizvieto ai zemēs, jo plutokrātijai vajadzēja naudas, lai realizētu savus kolosālos plānus. Saspringti pūlēdamās izvietot pārpalikumus pasaules tirgū, plutokrātija sadūrās ar Vāciju. Saimnieciskas sadursmes parasti atrisināja ar kariem, un ši sadursme nebija nekāds izņēmums. Varenais Vācijas ķeizars bruņojās, un Savienotās Valstis darīja to pašu.
Debesi sedza melni un draudīgi kara mākoņi. Pasaules katastrofa šķitās durvju priekšā, jo visā pasaulē bija grūti laiki, strādnieku nemieri, bojā ejoša vidusšķira, bezdarbnieku armijas, saimniecisko interešu sadursmes pasaules tirgū un tuvojošās sociālistiskās revolūcijas baigā dunoņa.1
Oliģarhija gribēja sākt karu ar Vāciju. Tā gribēja karu aiz daudziem iemesliem. Notikumu jūklī, kurus šāds karš radītu, jaunā starptautisko kāršu pārdalīšanā, jaunu vienošanos un līgumu slēgšanā oliģarhija varēja daudz ko gūt. Bez tam karš varēja uzsūkt daudzus nacionālos pārpalikumus, samazināt bezdarbnieku armiju, kas apdraudēja visas valstis, un dāvāt oligarhijai atelpu tās tālāko plānu realizēšanai. Šādam karam vajadzēja nodrošināt oligarhijai faktisku kundzību pasaules tirgū. Tam vaja- . — , «
1 Šī baigā dunoņa bija dzirdama jau ilgi. Jau 1906. gadā lords l'.ivberijs, anglis, izsacījās lordu palātā: «Nemiers Eiropā, sociālisma izplatīšanās un anarhisma draudošā pieaugšana ir brīdinājums vai- dibām un valdošām šķirām, ka strādnieku šķiras stāvoklis Eiropā kļūst aizvien nepanesamāks un ka jādara viss iespējamais revolūcijas novēršanai — japaceļ algas, jāsamazina darba stundu skaits un jāpazemina cenas pārtikai un citām nepieciešamām precēm.» Biržas orgāns «Wall Street Journal» šādi komentēja lorda Eivberija runu: «Sos vārdus sacījis aristokrāts un konservatīvākās partijas pārstāvis Eiropā, tāpēc to nozīme jo lielāka. Tajos ir vērtīgāki uzskati par politisko ekonomiju nekā daudzās grāmatās. Tie skan kā brīdinājuma sauciens. Ievērojiet to, džentlmeņi no kara un jūrniecības departamentiem!» -r -
Tanī pašā laikā amerikānis Sidnejs Brūks rakstīja žurnālā «llarper's Weekly»: «Vašingotnā sociālistus neuzklausa. Un kāpēc lai uzklausītu? Politiķi vienmēr pēdējie ierauga valsti to, kas notiek viņu deguna galā. Viņi izsmies mani, ja es pareģošu, un pareģošu ar lielu pārliecību, ka nākamajās prezidenta vēlēšanās sociālisti dabūs miljonu balsu.» dzēja arī radīt lielu pastāvīgu armiju, ko vairs nevajadzētu atbruņot, kamēr ļaužu prātos saucienu «Amerika pret Vāciju» apmainītu ar saucienu «Oliģarhija pret sociālismu».
Un karš noteikti būtu piepildījis oligarhijas gaidas, ja nebūtu bijuši sociālisti. Mūsu četrās šaurajās istabiņās Pelstrītā notika slepena rietumu sociālistu līderu sanāksme. Te vispirms apsvēra viedokli, kāds sociālistiem šobrīd jāieņem. Tā gan nebija pirmā reize, kad mēs stājāmies karam ceļā,[66] bet Savienotajās Valstīs tas notika pirmo reizi. Pēc mūsu slepenās sanāksmes mēs uzņēmām sakarus ar nacionālo organizāciju, un drīz vien mūsu šifrētās telegrammas šķērsoja Atlantijas okeānu, saistot mūs ar Internacionāles biroju.
Vācu sociālisti bija gatavi sadarboties ar mums. Viņu bija vairāk nekā pieci miljoni, starp tiem daudzi aktīvā armijā, un piedevām viņiem bija labas attieksmes ar arodbiedrībām. Abās valstīs sociālisti drosmīgi uzstājās pret karu un piedraudēja ar ģenerālstreiku, turklāt aktīvi gatavodamies tam. Bez tam visās valstīs revolucionārās partijas atklāti paziņoja: lai nosargātu sociālistisko principu par miera saglabāšanu visā pasaulē, tās izmantos visus līdzekļus, pat dumpi un revolūciju pašu zemē.