Ģenerālstreiks bija vienīgā lielā uzvara, ko guva amerikāņu sociālisti. Ceturtajā decembrī atsauca no Berlīnes amerikāņu sūtni. Naktī vācu flote uzbruka Honolulu ostai, nogremdējot trīs amerikāņu kreiserus, kā arī muitas kuteri, un bombardēja pilsētu. Nākamā dienā Vācija un Savienotās Valstis pieteica viena otrai karu, un pēc stundas abu valstu sociālisti uzaicināja sākt ģenerālstreiku.
Tā bija pirmā vācu ķeizara sadursme ar to pavalstnieku daļu, uz kuriem balstījās valsts. Bez tiem valsts nespētu pastāvēt. Jauns moments šinī situācijā bija tas, ka dumpinieki palika pasīvi. Viņi necīnījās. Viņi nedarīja nekā.
Pii taisni ar to viņi saistīja ķeizaram rokas. Kā viņš gan ilgojās pēc izdevības uzrīdīt savus kara suņus dumpīgajam proletariātam! Tomēr šis prieks bija viņam liegts. Viņš nevarēja palaist kara suņus no ķēdes. Viņš nevarēja pe mobilizēt armiju karam, .ne sodīt nepaklausīgos elementus. Viņa valstī nekustējās neviens rats. Neviens vilciens negāja, neviena telegramma netraucās pa vadiem, jo telegrāfisti un dzelzceļnieki bija pārtraukuši darbu kopā ar pārējiem iedzīvotājiem.
I Savienotajās Valstīs norisinājās tas pats, kas Vācijā. Organizētie strādnieki beidzot bija kaut ko iemācījušies. Paši savā darba laukā sakauti, viņi bija pametuši to un pārnākuši sociālistu politiskajā kaujaslaukā, jo ģenerāl- streiks bija politiska cīņa. Bez tam viņi bija cietuši tādu sakāvi ekonomiskajā cīņā, ka viņiem tagad bija viss vienalga. Viņi metās ģenerālstreikā aiz izmisuma. Miljoniem strādnieku nosvieda savus darba rīkus un pameta darba vietas. Te sevišķi izcēlās pie mašīnām nodarbinātie strādnieki. Viņi alka' pēc atmaksas, un, kaut viņu organizācijas ārēji'bija satriektas, viņi tomēr stājās cīņā kopā ar saviem sabiedrotajiem — metālistiem.
Pat melnstrādnieki un neorganizētie strādnieki pārtrauca darbu. Visus bija sagrābis streika drudzis, un neviens nespēja strādāt. Sevišķi sievietes bija cītīgākās streika propagandētājas. Viņas uzstājās pret karu. Viņas negribēja pieļaut, ka viņu vīri krīt karā. Pati ģenerālstreikā ideja arī iedarbojās uz cilvēku noskaņojumu — tā pamodināja humora izjūtu. Ģenerālstreikā ideja pārņēma visu prātus. Pat bērni skolās streikoja, un tiem skolotājiem, kas ieradās, bija jāiet mājās, jo skolas bija tukšas. Ģenerālstreiks izvērtās par plašiem nacionāliem svētkiem. Strādnieku solidaritātes ideja, kas tik atklāti izpaudās, nodarbināja visu ļaužu fantāziju. Un, beidzot, šī milzu akcija nemaz nebija bīstama, jo, ja vainīgi visi, tad nevienu nevar sodīt.
Savienotās Valstis bija kā paralizētas. Neviens nezināja, kas notiek. Nebija ne laikrakstu, ne vēstuļu, ne telegrammu. Katra ļaužu kopa jutās tik nošķirta, it kā starp to un pārējo pasauli plestos desmitiem tūkstošiem jūdžu liels mūžamežs. Pasaule vairs neeksistēja. Sāds stāvoklis turpinājās veselu nedēļu.
Sanfrancisko mēs nezinājām nekā, kas norisinās otrpus jomas — Oklendā vai Berklijā. Ikviens jutās sabiedēts un nomākts. Šķita, it kā mirusi kāda liela kosmiska būtne. Valsts pulsa sitieni bija apklusuši. Tauta bija gluži kā mirusi, ielās nedzirdēja ratus rībam, fabriku svilpes spiedzam, elektriskos ielu dzelzceļus dūcam un grandam, laikrakstu iznēsātājus klaigājam — nekā, tikai šad tad bija redzami daži cilvēki, kas paslīdēja garām kā bikli rēgi, klusuma nomākti un it kā nereāli.
Šinī klusuma nedēļā oliģarhija saņēma savu mācību. Viņa to labi apguva. Ģenerālstreiks bija tai brīdinājums. Tas nekad vairs nedrīkst notikt. Par to oliģarhija nolēma parūpēties.
Nedēļas beigās telegrāfisti atgriezās savos posteņos ir Vācijā, ir Savienotajās Valstīs, kā bija nolemts. Abu valstu sociālistu līderi ar viņu starpniecību paziņoja savu ultimātu valdībām. Ja karš tiks uzsākts, ģenerālstreiks turpināsies. Uz vienošanos nebija ilgi jāgaida. Karu neuzsāka, un abu valstu iedzīvotāji atgriezās savā darbā.
Miera atjaunošana padarīja Vāciju un Savienotās Valstis par sabiedrotajām. Patiesībā tā bija vācu ķeizara un oligarhijas savienība, vērsta pret kopējo ienaidnieku — abu valstu revolucionāro proletariātu. Un šīs saistības oliģarhija vēlāk tik negodīgi lauza, kad vācu sociālisti sacēlās un padzina savu ķeizaru. Jo taisni to oliģarhija bija vēlējusies — izspiest savu stipro sāncensi no pasaules tirgus. Kad Vācijas ķeizars bija nobīdīts no ceļa, Vācijai nebija vairs pārpalikuma, ko pārdot ārzemēs. Būdama sociālistiska valsts, Vācija tagad varēja pati patērēt visu saražoto. Protams, tai vajadzēja zināmus ražojumus apmainīt pret tādiem, ko tā pati neražoja, bet šī preču apmaiņa pašos pamatos atšķīrās no agrākā kapitālistiskās saimniekošanas veida.
— Es deru, ka oliģarhija atradīs sev attaisnojumu, — Ernests sacīja, uzzinājis par tās nodevību pret vācu ķeizaru. — Un tā, kā parasts, ticēs, ka rīkojusies pareizi.
Un patiešām — oliģarhija publiski attaisnoja savu rīcību, paziņojot, ka aizstāvējusi amerikāņu tautas intereses. Tā izspiedusi ienīsto sāncensi no pasaules tirgus un devusi Amerikai iespēju izvietot tur savu pārpalikumu.
— Pats aplamākais ir tas, ka mēs patiešām esam bezspēcīgi un mums jāļauj šādiem idiotiem aizstāvēt mūsu intereses, — Ernests piezīmēja. — Viņi devuši mums iespēju vairāk eksportēt, un tas nozīmē, ka mēs paši esam spiesti mazāk patērēt.
XIV NODAĻA
BEIGU SĀKUMS
.lau tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvārī Ernests bija skaidrībā par notikumu gaitu, tikai viņam neizdevās pārējiem sociālistu vadoņiem parādīt Dzelzs papēdi tādā gaismā, kādā viņš to redzēja. Viņi bija pārāk pa|āvīgi. Notikumi straujā gaitā traucās pretī kulminācijai. Bija iestājusies pasaules krīze. Amerikas oliģarhija faktiski pārvaldīja pasaules tirgu un bija izstūmusi no tā neskaitāmas valstis ar to neizlietotajiem pārpalikumiem, kurus nebija kam pārdot, šīm valstīm neatlika nekas cits Ka pilnīgi reorganizēt savu ekonomiku. Tās nevarēja vairs Inrpināt pārpalikuma — tas ir, eksportpreču — ražošanu. Šinīs zemēs kapitālistiskā ražošanas sistēma neglābjami sabruka.
Reorganizācija šajās valstīs izvērtās revolūcijā. Tas bija juku un vardarbības laiks. Visur bruka valsts iekār- las un valdības. Visās valstīs, izņemot divas vai trīs, ag- takie kapitālisti sīvi cīnījās par savu mantu, tomēr cīnītājs proletariāts izrāva varu viņiem no rokām. Beidzot piepildījās Kārļa Marksa klasiskie vārdi: «Kapitālistiskā privātīpašuma kapa zvans jau nozvanījis. Ekspropriatori liek ekspropriēti.» Un, cik ātri kapitālistiskās valdības sabruka, tikpat ātri to vietā radās tautas sadraudzības valdības.
— Kāpēc atpaliek Savienotās Valstis? Pie darba, Ame- likas revolucionāri! Kas ir ar Ameriku? — tādas balsis mēs dzirdējām atskanam citās zemēs, kur mūsu biedri bija uzvarējuši. Mēs netikām uz priekšu, oliģarhija aizsprostoja mums ceļu. Tā stāvēja mums ceļā kā milzu nezvērs.
— Pagaidiet līdz pavasarim, — mēs atbildējām. — Tad jūs redzēsiet.
Šiem vārdiem bija sava apslēpta jēga. Fermeru partija bija mūsu ietekmē, un pavasarī tai vajadzēja saņemt savas rokās kādu duci štatu, kur iepriekšējā rudenī tā bija uzvarējusi pēdējās vēlēšanās. Tad mēs gribējām tūliņ nodibināt kādu duci demokrātisku štatu, un pārējais vairs nebūtu nekas sarežģīts.
— Bet ja nu fermeri netiek pie stūres? — Ernests prātoja, un viņa biedri bārās, lai nepiesaucot nelaimi.