Tomēr fermeru partijas iespējamā neveiksme nebija vēl lielākās briesmas, par ko Ernests domāja. Viņš baidījās, ka varētu atkrist lielās arodbiedrības un rasties kastas.
— Gents ir izmācījis oligarhiju, kā tai jārīkojas, — j Ernests apgalvoja. — Es deru, ka tā vadīsies no viņa «Labdarīgā feodālisma» [67].
Nekad neaizmirsīšu to vakaru, kad Ernests pēc dedzīgiem strīdiem ar kādu pusduci strādnieku līderu pievērsās man un mierīgi noteica:
— Punkts pielikts. Dzelzs papēdis uzvarējis. Gals jau redzams.
Sī mazā apspriede mūsu mītnē nebija oficiāla, bet Ernests un viņa draugi gribēja saņemt no strādnieku līderiem solījumu, ka viņi patiešām aicinās strādniekus uz nākamo ģenerālstreiku. O'Konors, mašīnbūvētāju apvienības priekšsēdētājs, visstūrgalvīgāk no sešiem klātesošajiem vilcinājās dot šādu solījumu.
— Jūs taču redzējāt, cik pamatīgi jūs sakāva ar jūsu , veco streiku un boikota taktiku, — Ernests neatlaidās.
O'Konors un pārējie pamāja.
— Un jūs redzējāt, ko ģenerālstreiks paveica, — Ernests turpināja.,— Mēs apturējām karu ar Vāciju. Vēl nekad strādnieku solidaritāte un spēks nav guvuši tik spožu uzvaru. Strādnieks var pārvaldīt pasauli, un tā viņam jāpārvalda. Ja jūs iesiet kopā ar mums, mēs darīsim! galu kapitāla kundzībai. Tā ir jūsu vienīgā cerība. Kas ^ tālāk notiks, tas jums zināms. Citas izejas nav. Lai kā ] jūs pielietosiet savu veco taktiku, jūs gaida sakāve — un, ja arī ne aiz citiem iemesliem, tad tādēļ, ka tiesu iestādes atrodas kapitālistu rokās.[68]
— Jūs aizsteidzaties notikumiem priekšā, — O'Konors atbildēja. — Jūs nezināt visas iespējas. Ir taču vēl citas. Mēs zinām, ko mēs gribam. Mums apnikuši streiki. Tie satriekuši mūsu organizācijas drupās. Es tomēr nedomāju, ka vispār būs vajadzīgs aicināt mūsējos kādreiz uz ģene- ralstreiku.
— Ko jūs iesakāt? — Ernests strupi noprasīja.
O'Konors smaidīja un purināja galvu.
— Es jums pateikšu vienīgi tik daudz: gulējuši mēs m esam. Arī tagad mēs nesnaužam.
— Ceru, ka tas nav nekas, no kā būtu jābīstas vai jākaunas, — Ernests tincināja.
— Man liekas, mēs paši labāk pārzināsim savas darīšanas, — skanēja atbilde.
— Spriežot pēc tā, ka jūs nevēlaties izsacīties, jūsu nodomi nav tīri. — Ernests kļuva dusmīgs.
— Mēs esam samaksājuši par savu pieredzi ar sviedriem un asinīm. Tagad mēs ņemsim, ko vien varēsim dabūt. Katram paša krekls tuvāks.
— Ja jūs baidāties pateikt, ko jūs iesakāt, tad es to darīšu. — Ernests vairs nespēja valdīties. — Jūs iestājaties par interešu kopību ar kapitālu. Jūs esat noslēguši vienošanos ar pretiniekiem. To jūs esat izdarījuši. Jūs esat nodevuši strādnieku — visu strādnieku lietu un atstājat kaujaslauku kā gļēvuļi.
— Es nekā nesaku, — O'Konors īgni atteica. — Es tikai domāju, ka mēs paši drusku labāk par jums zinām, kas mums nāk par labu. [69]
— Un jums nav ne mazākās bēdas par to, kas nāk par labu pārējiem strādniekiem. Tos jūs pasūtāt pie velna.
— Es neko nesaku, — O'Konors atkārtoja, — es tikai esmu mašīnbūvētāju arodbiedrības priekšsēdētājs, un mans pienākums aizstāvēt to intereses, kurus es pārstāvu. Tas ir viss.
Un tad, kad strādnieku līderi bija aizgājuši, Ernests man gluži mierīgi paskaidroja, kāda būs notikumu turpmākā gaita.
— Sociālisti, — viņš sacīja, — mēdz prieka pilni pareģot to dienu, kad organizētie strādnieki pametīs ekonomisko kaujaslauku, kur tie līdz šim vienmēr tikuši sakauti, un pāries uz politisko kaujaslauku. Dzelzs papēdis sakāvis strādnieku arodbiedrības saimnieciskajā cīņā un piespiedis tās pāriet uz politisko cīņu, bet mums tas prieka vietā sagādā vienīgi bažas. Dzelzs papēdis ir daudz ko mācījies. Ģenerālstreikā laikā mēs tam parādījām savu spēku, un tāpēc Dzelzs papēdis darījis visu, lai izbēgtu no otra ģenerālstreikā.
— Kādā veidā? — es jautāju.
— Vienkārši subsidējot lielās arodbiedrības. Tās nepiedalīsies nākamajā ģenerālstreikā, un tāpēc ģenerālstreikā vairs nebūs.
— Bet Dzelzs papēdis taču nevar vienmēr realizēt tik dārgu programmu, — es iebildu.
— Ak, viņi taču nesubsidēs visas arodbiedrības! Tas nemaz nav vajadzīgs.,Es tev pateikšu, kas notiks: algas pacels un darba laiku saīsinās — un proti — dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda apstrādātājiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiern. Sīs privileģētās arodbiedrības saņems aizvien labvēlīgākus noteikumus, un to biedri jutīsies tanīs kā paradīzē.
— To es gluži labi nesaprotu, — es piezīmēju. — Kas notiks ar citām arodbiedrībām? Šādu privileģētu arodbiedrību skaits taču ir mazs.
— Pārējās arodbiedrības nozudīs — visas. Jo tu taču saproti, ka dzelzceļnieki, mašīnbūvētāji, mehāniķi, tērauda un dzelzs lietuvju strādnieki veic visu mūsu mašīnu laikmeta svarīgāko darbu. Ja Dzelzs papēdis dabū viņus savā pusē, tad par pārējiem tam nospļauties. Dzelzs, tērauds, ogles, mašīnas un transporta līdzekļi sastāda visas industrijas mugurkaulu.
— Bet ogles? — es jautāju. — Ogļraktuvēs taču strādā gandrīz miljons strādnieku.
— Tie ir galvenokārt nekvalificēti strādnieki. Ar tiem nerēķināsies. To algas kritīs — un darba laiks kļūs garāks. Viņi kļūs vergi, tāpat kā visi pārējie, un būs pirmie no mums, kas nonāks darba lopu stāvoklī. Viņus piespiedīs strādāt tāpat kā fermerus, kas spiesti pūlēties savu kungu labā, kuri atņēma viņiem zemi. Tāpat klāsies visām pārējām arodbiedrībām, kas nepiederēs pie privileģētajām. Tu redzēsi, kā šīs arodbiedrības šķobīsies un drups, kā to biedri kļūs par vergiem, ko ar bada pātagu un drakoniskiem likumiem dzīs pie darba.
Vai zini, kas notiks ar Fārliju un viņa streiklaužiem? 1 Es tev to pateikšu. Streiklaužu profesija beigs pastāvēt. Streiku vairs nebūs. Streiku vietā sāksies vergu dumpji. Fārlijs un viņa banda kļūs par vergu vagariem. Protams, viņus tā nesauks; teiks, ka viņi īsteno valsts likumu, kas spiež strādniekus strādāt. Sī lielo arodbiedrību nodevība paildzinās cīņu. Kas to zina, kur un kad revolūcija uzvarēs!
— Bet vai vispār var ticēt, ka revolūcija kādreiz uzvarēs, ja oliģarhija un lielās arodbiedrības būs noslēgušas tik varenu savienību? — es šaubījos. — Vai šī savienība nepastāvēs mūžīgi?
Viņš kratīja galvu. — Viena no mūsu pamatmācībām saka: katra sistēma, kas balstās uz šķirām un kastām, glabā sevī sava sabrukuma dīgļus. Vai šāda uz šķirām dibināta sistēma var aizkavēt kastu izveidošanos? Dzelzs papēdis to nespēs aizkavēt, un galu galā kastas iznīcinās Dzelzs papēdi. Oligarhijā jau tagad izveidojušās kastas; gaidi vien, un tās radīsies arī privileģētajās arodbiedrībās. Dzelzs papēdis izlietos visu savu spēku, lai to aizkavētu, bet veltīgi.'
Privileģētajās arodbiedrībās ietilpst amerikāņu strādnieku zieds. Tie ir spēcīgi, aktīvi ļaudis. Tie kļuvuši par šo arodbiedrību biedriem, sacenšoties savā starpā. Katrs kārtīgs strādnieks Savienotajās Valstīs kāros kļūt par šo arodbiedrību biedru. Oliģarhija stimulēs šo godkāri un no tās radušos sacensību. Un spēcīgos vīrus, kas citādi būtu kļuvuši revolucionāri, aizvilinās no mums, un viņu spēks būs oligarhijas balsts.