Apģērba ziņā, man šķiet, viņu bija stipri ietekmējis bīskapa piemērs, jo tēvs tagad valkāja lētu katūna kreklu ka strādnieki un kombinezonu ar šauru siksnu ap vidu. Tomēr vienu agrākās dzīves paražu viņš vēl nebija at-. metis: pusdienās un vakariņās viņš vienmēr ieradās pārģērbies.
Ar Ernestu es visur būtu jutusies laimīga, un manu laimi vēl pavairoja tas, ka tēvs jutās apmierināts mūsu jaunajos apstākļos.
— Zēna gados es biju ļoti ziņkārs, — tēvs izsacījās. — Es ilgojos izprast parādību cēloņus un būtību, tāpēc arī kļuvu fiziķis. Šodien es esmu tikpat ziņkārs kā bērnībā — un šī zinātkāre piešķir manai dzīvei vērtību.
Dažreiz viņš izmēģināja savu laimi uz ziemeļiem no Mārkitstrītas,' veikalu un teātru apkaimē, kur viņš pardeva laikrakstus, iznēsāja ziņojumus, atvēra karietem durvis. Kādu dienu viņš, atverot karietes durvis, sastapās ar misteru Viksonu. Tēvs jautrā noskaņā aprakstīja mums šo gadījumu:
— Kad es aizvēru aiz viņa durvis, viņš cieši ielūkojās manī un nomurmināja: «Lai mani pakar!» Tie bija viņa vārdi. Viņš bija nosarcis un tā apmulsis, ka aizmirsa iedot man dzeramnaudu. Tomēr viņš ātri attapās, jo rati nebija necik tālu, kad jau tos apgrieza apkārt, un Viksons brauca atpakaļ. Viņš izliecās pa durvīm un uzrunāja mani: «Paklau, profesor, tas ir par daudz! Ko varu darīt jūsu labā?» — «Es jums atvēru karietes durvis,» es atbildēju. «Parasti par to pasniedz desmit centu.» — «Jokus pie malas!» viņš sirdījās." «Es runāju nopietni.» Viņš patiešām bija nopietns, varbūt izjuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, tāpēc es kādu mirkli nopietni pārdomāju. Viņa seja bija gaidu pilna, kad sāku savu atbildi, bet jums vajadzēja to redzēt, kad es beidzu. «Atdodiet man
manu māju un manas Sjeras vērptuvju akcijas,» es sacīju.
Tēvs apklusa.
— Un ko viņš atbildēja? — es ziņkāri jautāju.
— Ko lai viņš būtu sacījis? Viņš neteica nekā. Tad es sacīju: «Ceru, ka jūs esat laimīgs.» Viņš mani dīvaini uzlūkoja. «Sakiet — vai esat laimīgs?» es vaicāju. Viņš pavēlēja kučierim braukt un pazuda, drausmīgi lādēdamies. Nedabūju no viņa ne dzeramnaudu, ne arī savu māju un akcijas. Tātad redzi, mana dārgā, tavam tēvam gadījumstrādnieka karjera ir vilšanās pilna.
Tā tēvs palika Pelstrītā, kamēr mēs ar Ernestu aizbraucām uz Vašingtonu. Pastāvošajai iekārtai draudēja •bojā eja, un šī bojā eja bija tuvāk, nekā es to domāju. Pretēji mūsu cerībām nekas netika darīts, lai aizkavētu sociālistu delegātus stāties pie viņu pienākumiem. Viss noritēja gludi, un es zobojos par Ernestu, kas šo gludo gaitu uzskatīja par ļaunu pazīmi.
Mūsu biedri sociālisti bija pārliecināti par savu speķu un optimistiski noskaņoti. Daži kongresā ievēlētie fermeru pārstāvji pastiprināja mūsu spēku un kopā ar mums izstrādāja rūpīgi apsvērtu darba programmu. Ernests visam lojāli un enerģiski pievienojās, kaut gan šad un tad nevarēja atturēties no aizrādījuma, ne pie viena īpaši nevērsdamies:
— Ja nonāks līdz kautiņam, tad pieminiet manus vārdus: ķīmija ir labāka par mehāniku.
Nemieri sākās vispirms tanīs štatos, kur pēdējās vēlēšanās bija guvuši virsroku fermeru pārstāvji. Sādu štatu bija kāds ducis, bet ievēlētie nevarēja ieņemt savas vietas, jo agrākie delegāti atsacījās tās atstāt. Tas bija ļoti vienkārši. Viņi apgalvoja, ka vēlēšanas bijušas nelikumīgas, un norobežojās ar neiedragājama birokrātisma mūriem. Fermeru pārstāvji bija bezspēcīgi. Viņu pēdējā cerība bija tiesas, bet tās atradās viņu ienaidnieku rokās.
Te slēpās vislielākās briesmas. Ja piekrāptie fermeru pārstāvji pārietu pie varas darbiem, viss būtu zaudēts. I<ā sociālisti pūlējās viņus atturēt! Ernests pavadīja dienas un naktis bez miega. Atbildīgie fermeru vadoņi redzēja briesmas un bija ar mums vienis prātis. Tomēr tas neko nelīdzēja. Oliģarhija vēlējās varas darbus un laida darbā savus provokatorus. Var droši sacīt, ka vienīgi provokatori bija par cēloni Zemnieku revolūcijai.
Kādos desmit štatos uzliesmoja dumpis. Ekspropriētie fermeri ar varu gribēja iekļūt valdībā. Protams, tas bija pret konstitūciju, un Savienotās Valstis raidīja pret dumpiniekiem savus kareivjus. Provokatori visur uzkūdīja iedzīvotājus. Sie Dzelzs papēža emisāri maskējās gan kā amatnieki, gan kā fermeri un laukstrādnieki. Kalifornijas galvaspilsētā Sakramentā zemnieku vadoņiem bija izdevies saglabāt kārtību. Mierīgajai pilsētai uzsūtīja tūkstošiem slepeno aģentu. Veseliem pūļiem viņi klīda apkārt dedzinādami, izlaupīdami mājas un fabrikas. Viņi tikām kūdīja iedzīvotājus, līdz arī tie sāka piedalīties laupīšanā. Lai masas vēl vairāk iekarsētu, pūlim izsniedza lielos vairumos degvīnu. Kad viss bija sagatavots, ieradās Savienoto Valstu karaspēks, kas īstenībā bija Dzelzs papēža karaspēks. Vienpadsmittūkstoš vīru, sievu un bērnu apšāva Sakramentas ielās vai nonāvēja mājās. Vašingtona bija Sakramentu uzvarējusi, un Kalifornijas patstāvībai bija beigas.
Kalifornijas liktenis piemeklēja ari citus štatus. Katrs štats, kur bija uzvarējuši fermeru pārstāvji, pieredzēja varmācību un asinspirti. Vispirms provokatori un «melnie simti» radīja nemierus, pēc tam izsauca karaspēku. Lauku apvidos plosījās sacelšanās un pūļa varmācība. Dienām un naktīm cēlās augšup dūmi no degošajām fermām, noliktavām, ciemiem un pilsētām. Parādījās dinamīts. Uzspridzināja dzelzceļu tiltus un tuneļus, nolaida no sliedēm vilcienus. Milzīgu daudzumu nabaga fermeru nošāva vai pakāra. Atriebe bija feīva, un dažs labs plutokrāts un armijas virsnieks zaudēja dzīvību. Ļaužu sirdīs bija alkas pēc asinīm un atmaksas. Regulārās karaspēka daļas vajāja fermerus tikpat nežēlīgi kā indiāņus. Karaspēkam bija arī iemesls: divtūkstoš astoņi simti kareivju bija gājuši bojā drausmīgajās dinamīta cksplozijās Oregonā, tāpat daudz preču vilcienu bija iznīcināti dažādās vietās un laikos. Tāpēc tiklab regulārais karaspēks, kā fermeri cīnījās par savu dzīvību.
Tūkstoš deviņsimt trešajā gadā pieņemtais likums par zemessargiem stājās spēkā — un viena štata strādnieki aiz bailēm no nāves soda bija spiesti apšaut sa- us darba biedrus citos štatos. Protams, sākumā viss tik gludi ne- gaja. Daudzus zemessargu virsniekus nogalināja, un daudzus zemessargus tiesāja lauka kara tiesa. Ernesta pareģojums pārsteidzoši piepildījās attieksmē uz misteru Ko- valtu un misteru Asmunsenu. Abus iesauca zemessargos — un abus ieskaitīja soda ekspedīcijā, ko nosūtīja no Kalifornijas pret Misūri štata fermeriem. Misters Kovalts un misters Asmunsens atteicās paklausīt. Ar viņiem daudz netielējās. Viņus nodeva lauka kara tiesai, un tā piesprieda viņiem nāves sodu. Viņus nostādīja ar muguru pret kareivju vadu un nošāva.
Daudz jauniešu aizbēga kalnos, lai izvairītos no iesaukšanas zemessargos. Viņus izsludināja ārpus likuma — un ar viņiem izrēķinājās, kad iestājās mierīgāki laiki. Ar viņiem rīkojās nesaudzīgi. Valdība izdeva pavēli, ka visiem likumam paklausīgiem pilsoņiem trīs mēnešu laikā jāatstāj kalni un jāatgriežas mājās. Kad noteiktais termiņš pagāja, uz kalniem aizsūtīja pusmiljona kareivju; nebija ne izmeklēšanas, ne tiesas: kur vien kādu cilvēku atrada, to nošāva uz vietas. Kareivji rīkojās tā, ka kalnos nepalika neviena cilvēka, neviena dezertiera. Dažas grupas, kam bija labākas pozīcijas, cīnījās drošsirdīgi, bet beidzot tomēr katrs izbēdzis zemessargs saņēma savu lodi.