Vēl vairāk iedzīvotājus ietekmēja bargie sodi, ko saņēma Kanzasas štata zemessargi. Lielais Kanzasas dumpis sākās pirms militārajām operācijām pret fermeru partiju. Kanzasā sadumpojās seši tūkstoši zemessargu. Jau nedēļām ilgi viņi bija kurnējuši un spītējuši un tāpēc ieslodzīti nometnē. Tomēr viņu atklātajam dumpim droši vien bija par iemeslu provokatori.
Divdesmit otrā aprīļa naktī viņi bija nogalinājuši savus virsniekus, tikai dažiem izdevās aizbēgt. Tas gan nebija paredzēts Dzelzs papēža plānos; provokatori bija izdarījuši vairāk, nekā vajadzīgs. Tomēr Dzelzs papēdis visu izmantoja savā labā. Tas bija gaidījis sacelšanos, un tagad tik daudzu virsnieku nogalināšana attaisnoja visu, kas vien sekoja. Sacēlušos kā uz burvja mājienu ielenca četrdesmittūkstoš regulārās armijas kareivju. Zemessargi bija slazdā. Nu viņi redzēja, ka viņu ložrfietēji sabojāti un ka patronas neder viņu šautenēm. Viņi uzvilka baltu karogu, bet tas nelīdzēja. Neviens zemessargs nepalika dzīvs. Tika iznīcināti visi seši tūkstoši. Viņus nogalināja iztālīm ar granātām un šrapneļiem, un, kad viņi izmisumā metās pāri ielenkuma līnijai, viņus nopļāva ar ložmetējiem. Es runāju ar kādu aculiecinieku, un tas apgalvoja, ka neviens zemessargs nav ticis ložmetējiem tuvāk par simt piecdesmit jardiem. Zemi klāja
Ii'ķi, un beidzot nāca uzbrukumā kavalerija — un zirgu pakavi, revolveri un zobeni nobeidza visus ievainotos.
Vienā laikā ar fermeru sakāvi notika arī ogjraktuvju strādnieku sacelšanās. Tā bija organizēto strādnieku cīņa uz dzīvību un nāvi. Trīsceturtdaļmiljona ogļraču uzsāka streiku. Tomēr viņi bija pārāk izkaisīti pa visu valsti, lai varētu izmantot savu spēku. Viņus norobežoja_ viņu pašu iecirkņos un piespieda padoties. Tā bija pirmā liela vergu apspiešana. Pokoks [74] te kļuva slavens ka vergu uzraugs un uz visiem laikiem iemantoja_visa proletariata dziļu naidu. Neskaitāmas reizes viņu mēģināja nogalināt, bet viņš šķita kā apburts. Tas ir viņš, kas atbildīgs par cariskās Krievijas pasu sistēmas ieviešanu kalnračiem, ar ko viņiem laupīja pārvietošanās brīvību.
Tikmēr sociālisti turējās stingri. Kamēr fermeru partija gāja bojā liesmās un asinīs un organizētos strādniekus sašķēla, sociālisti dzīvoja mierā un stiprināja savas slepenās organizācijas. Fermeru partija veltīgi lūdzās mūs. Mēs pareizi spriedām, ka jebkura sacelšanās, ko uzsāktu mēs, nozīmētu nāvi visai revolūcijai. Dzelzs papēdis, kas sākumā vilcinājās izrēķināties ar visu proletariātu uzreiz, atklāja, ka darbs vieglāks, nekā domāts, un nevarēja vien sagaidīt, kad sacelsimies mēs. Mums tomēr izdevās izvairīties, lai gan mūsu rindas bija provokatoru pilnas. Dzelzs papēža aģenti tolaik bija mazliet par tūļīgiem. Viņiem vajadzēja vēl daudz mācīties, bet tikmēr mūsu kaujas grupas viņus izsekoja un izravēja kā nezāles. Tas bija atbaidošs, asiņains darbs, bet mēs cīnījāmies par dzīvību un revolūciju un bijām spiesti sist pretinieku ar viņa paša ieročiem. Tomēr mēs cīnījāmies godīgi. Nevienu Dzelzs papēža aģentu nesodīja bez noklaušināšanas. Mums varēja būt kļūdas šinī ziņā, bet to bija maz.
Kaujas grupās iestājās visdrosmīgākie, kareivīgākie un pašaizliedzīgākie biedri. Pēc desmit gadiem Ernests, dibinoties uz skaitļiem, ko viņam bija snieguši grupu valdītāji, aprēķināja, ka ikviena vīrieša vai sievietes_ mūža ilgums pēc viņu iestāšanās kaujas grupā caurmēra sasniedzis piecus gadus. Kaujas grupu locekļi bija īsti varoņi, un dīvainakais ir tas, ka visi viņi principā neatzina nogalināšanu. Viņi rīkojās pret savu dabu, bet viņi mīlēja brīvību, un nekāds upuris nebija viņiem par lielu.[75]
Mēs sev spraudām trejkāršu uzdevumu: pirmkārt, iznīdēt no mūsu rindām oligarhijas spiegus, otrkārt, noorganizēt kaujas grupas un izveidot slepenu revolūcijas galveno organizāciju, treškārt, iedabūt mūsu pašu slepenos aģentus katrā oligarhijas organizācijā — strādnieku kastas, it īpaši starp telegrāfistiem, sekretāriem un rakstvežiem, karaspēkā, starp provokatoriem un vergu uzraugiem. Tas bija grūts un bīstams darbs, un bieži mūsu pūles iznicināja kāds nepareizs gājiens.
Atklātā cīņā Dzelzs papēdis svinēja uzvaru, bet jaunajā cīņā, ko mēs uzsākām, mūsu organizācija izturēja, un šis neredzamais karš kļuva baigs un briesmīgs. Nekas nebija redzams, daudz kas nebija uzminams, akls cīnījās pret aklu, un tomēr viss bija saplānots, darbība bija mērķtiecīga un labi izdomāta. Mēs pārplūdinājām visu Dzelzs papēža organizāciju ar saviem aģentiem, kamēr mūsu organizācijā spiedās iekšā Dzelzs papēža spiegi. Tas bija drūms un viltus pilns karš ar intrigām un konspirāciju, sazvērestībām un pretsazvērestībām. Un aiz visa ta mūžam uzglūnēja varmācīga, briesmīga nāve. Vīrieši un sievietes, mūsu tuvākie un labākie biedri, nozuda, šodien vēl mēs viņus redzējām, rīt viņu vairs nebija. Mēs nekad viņus vairs neredzējām un zinājām, ka viņi miruši.
Nebija vairs ne paļaušanās, ne uzticības. Cilvēks, kas cīnījās ar mums plecu pie pleca, varēja būt Dzelzs papēža spiegs, kaut arī mēs visi viņu pazītu. Mēs iedabūjām Dzelzs papēža prganizārijā savus slepenos aģentus, un Dzelzs papēdis savukārt ielika savus slepenos aģentus mūsu organizācijā. Kaut gan paļaušanās un uzticības trūka, mēs bijām spiesti katru savu pasākumu dibināt uz tam. Bieži mēs tikām piekrāpti, jo bija arī vāji cilvēki. Dzelzs papēdis piedāvāja naudu, omulību, priekus un greznību, kas vilināja brīnumpilsētu mierā. Mēs varējām piedāvāt tikai apmierinājumu, ka esi bijis uzticīgs cildenam ideālam. Un tiem, kas palika uzticami, nebija citas algas kā nebeidzamas briesmas, mokas un nāve.
Cilvēki bija vāji, es saku, un tāpēc mēs varējām atmaksāt vienīgi ar nāvi, cita atmaksa nebija mūsu spēkos. Nepieciešamība spieda mūs sodīt nodevējus. Katram, kas mūs nodeva, pa pēdām sekoja kāds desmits uzticamu atriebēju. Mēs varējām piedzīvot neveiksmi, izpildot spriedumu mūsu ienaidniekiem, piemēram, Pokokam, bet mūsu pašu nodevēju sodīšanā nedrīkstēja būt nekādas neveiksmes. Mēs sūtījām savus biedrus nodevēju maskā uz bri- numpilsētām, lai tie izpildītu mūsu spriedumu īstajiem nodevējiem. Mēs iedvesām tādas šausmas, ka bīstamāk bija mūs nodot nekā palikt mums uzticīgam.
Revolūcija lielā mērā ieguva reliģijas raksturu. Mēs nesām upurus uz Revolūcijas altāra, jo tas bija brīvības altāris. Dievišķā uguns dega mūsu sirdī. Vīrieši un sievietes ziedoja savu dzīvību cildenajam mērķim, tam novēlēja jaunpiedzimušus bērnus, tāpat kā senāk tos būtu novēlējuši kalpošanai dievam. Mēs mīlējām cilvēci.
XVII NODAĻA SARKANĀ LIVREJA
Līdz ar lauksaimniecības štatu izpostīšanu Iermeru partijas delegāti pazuda no kongresa. Viņus apsūdzēja valsts nodevībā, un viņu vietu kongresā ieņēma Dzelzs papēža marionetes. Sociālisti sastādīja nožēlojamu mazākumu un zināja, ka viņu gals ir tuvu. Kongresa un senāta sēdes bija formālas, vārdu sakot, tīrais farss. Sabiedriskus jautājumus gan svinīgi apsprieda un izlēma saskaņā ar vecām tradīcijām, bet patiesībā viss notika vienīgi tādēļ, lai oligarhijas rīkojumiem piešķirtu konstitucionālas procedūras raksturu.
Ernests atradās pašā cīņas jūklī, kad pienāca beigas. Tika apspriests likums par palīdzību bezdarbniekiem. Iepriekšējo gadu grūtības bija iedzinušas plašas proletariāta masas galīgā postā, un ieilgušās, aizvien pieaugošās nekārtības gremdēja tās vēl dziļāk. Miljoniem ļaužu cieta badu, kamēr oligarhi un to līdzskrējēji dzīvoja pārpilnībā.1 Mēs dēvējām šīs galīgā trūkumā nonākušās