— Tur vismaz iespējams jautājumus iztirzāt, — Viksons nomurmināja.
— Tad palieciet šeit, iztirzāsim tos!
Jauneklis iesmējās un sekoja savam sagūstītājam. Viņu Ieveda iekšējā telpā un pielika kādu jaunu biedru par sargu, kamēr mēs virtuvē apspriedām, ko darīt.
Bīdenbahs ar asarām acīs pastāvēja uz to, ka Vikso- nam jāmirst, un atvieglots nopūtās, kad mēs pārbalsojām viņa drausmīgo priekšlikumu. No otras puses, mums ne- uaca ne prātā ļaut jaunajam oligarham aizbēgt.
— Es jums pateikšu, ko mēs darīsim, — Ernests sacīja. — Paturēsim viņu šeit un pāraudzināsim!
— Tad es pieprasu tiesības mācīt viņam jurisprudenci, — Bīdenbahs izsaucās.
Visi smiedamies pieņēma šo ierosinājumu. Mēs nolēmām paturēt Filipu Viksonu par gūstekni un mācīt viņam mūsu etiķu un socioloģiju. Tomēr vispirms bija veicams cits darbs. Visas jaunā oligarha pēdas bija jāizdzēš. Uzdevums izdzēst zīmes, ko Viksons, lejup rāpjoties, bija atstājis drupanajā sienā, krita Bīdenbaham, kas, virvē piesējies, cītīgi nostrādāja visu dienu, līdz nekas vairs nebija manāms. Tāpat nepametām nekādas pēdas arī no alas līdz gravai.
Krēslā ieradās Džons Karlsons un pieprasīja Viksona kurpes. Jauneklis negribēja tās dot un pat uzsāka cīņu, kamēr dabūja izjust kalēja spēku Ernesta rokās. Karlsons vēlāk stāstīja mums par tulznām un sāpīgiem no- • praukumiem, jo viņam kurpes bija par mazām. Tomēr viņš veica ar tām lielu darbu. Pie alas sienas, kur pēdas izbeidzās, Karlsons apvilka kurpes un devās uz kreiso pusi. Viņš klaiņoja jūdzēm tālu ap pakalniem, pāri kalnu kraujām, caur gravām un izbeidza savu gājienu tekoša ūdens malā, pie kādas upes. Te viņš novilka kurpes, gabalu pabrida pa ūdeni un krastā uzvilka pats savus apavus. Pēc nedēļas Viksons saņēma savas kurpes atpakaļ.
Tonakt bija palaisti vaļā suņi — un mūsu slēptuvē miegs ilgi neuzturējās. Otrā dienā atkal laiku pa laikam suņi riedami skraidīja pa gravu, bet, uztikuši uz pēdām,; ko Karlsons bija atstājis, aizklīda citās gravās augstu kalnos. Visu laiku mūsējie slēptuvē gaidīja ar ieročieiļ rokās — ar automātiskajiem revolveriem un šautenēm, nemaz nerunājot par pusduci elles mašīnu, ko bija pagatavojis Bīdenbahs. Ja kāda meklētāju grupa būtu iekļuvusi mūsu slēptuvē, to būtu sagaidījis lielisks pārsteigums. • l
Tie ir patiesi fakti par to, kā pazuda Filips Viksons, kādreizējais oligarhs un vēlākais revolucionārs, jo mēs viņu pēdīgi atgriezām. Viņa gars bija modrs un veido4 jams, un viņš bija cilvēks ar skaidru sirdi. Pēc dažiem* mēnešiem mēs kopīgi aizjājām ar viņa tēva zirgiem pāri Sonomas kalniem uz Petalumu, kur viņu uzņēma maza zvejas laiva. Mēs viņu ērti nogādājām pa mūsu apakšzemes satiksmes ceļiem uz Karmelas slēptuvi.
Tur viņš palika astoņus mēnešus, un tad viņš vairs negribēja mūs atstāt — un, proti, aiz diviem iemesliem! pirmkārt, viņš bija iemīlējies Annā Roilstonā, otrkārt, viņš tiešām bija kļuvis mūsējais. Vienīgi pārliecinājies, ka viņa mīla bez cerībām, viņš izpildīja mūsu vēlēšanos un atgriezās pie sava tēva. Līdz pat mūža galam oligarhi viņu uzskatīja par savējo, bet patiesībā viņš bija viens no mūsu vērtīgākajiem aģentiem. Dzelzs papēdis ļoti bieži cieta neveiksmi, realizējot pret mums vērstos plānus un operai cijas. Ja oligarhi zinātu, cik daudz mūsu aģentu ir viņu rindās, viņi nebūtu brīnījušies par savām neveiksmēm! Jaunais Viksons vienmēr palika uzticīgs mūsu lietai. Tie4 šām — pat viņa nāvei bija par cēloni viņa pienākuma sajūta. Lielajā negaisā tūkstoš deviņsimt divdesmit septītajā gaelā, piedalīdamies mūsu līderu sanāksmē, viņš saaukstējās, saslima ar plaušu karsoni un nomira.[89]
XXI NODAĻA
RĒCOŠAIS APAKŠZEMES NEZVĒRS
Tanī ilgajā laikā, ko pavadījām slēptuvē, mēs bijām ciešā saskarē ar visu, kas notika pasaulē, un labi zinājām, cik spēcīga ir oliģarhija, ar ko mēs karojām. Pēc pārejās posma grūtībām jaunā kārtība bija nostiprinājusies un visas pazīmes liecināja, ka tā pastāvēs ilgi. Oligarhijai bija izdevies izveidot tādu pārvaldes aparātu, kas, būdams gan sarežģīts un plašs, strādāja precīzi — par spīti mūsu pūlēm jaukt tā darbu un radīt nekār- libas.
Tas pārsteidza daudzus revolucionārus. Viņi nebija domājuši, ka tas iespējams. Darbs valstī tomēr turpinājās. Vīrieši strādāja raktuvēs un tīrumos kā īsti vergi. Sva- rīgākajās rūpniecības nozarēs valdīja uzplaukums. Lielo strādnieku kastu locekļi bija apmierināti un gāja uz darbu ar prieku. Pirmo reizi savā mūžā viņi strādāja mierīgos apstākļos. Viņiem nebija jābažījas par sliktiem laikiem, streikiem, lokautiem un arodbiedrību etiķetes prasībām. Viņi apdzīvoja ērtas mājas paši savās glitajās pilsētās — glītās salīdzinājumā ar tām nomalēm un rajoniem, kur viņi bija agrāk mituši. Viņiem bija labāks uzturs, īsāks darba laiks, vairāk atpūtas dienu, visvisādas intereses un i/.priecas. Viņi nelikās zipot par saviem mazāk laimīgajiem brāļiem un rnāsām, par neprivileģētajiem strādniekiem, par nodzītajiem apakšzemes cilvēkiem. Bija sācies jauns laikmets — savtības laikmets. Un tomēr tas nav pilnīgi pareizi sacīts. Strādnieku kastās bija iespiedušies mūsu aģenti — cilvēki, kuriem nepietika ar pilnu vēderu, kuru acis cauri postam skatīja brīvības un brālības starojošo tēlu.
Otrs liels institūts, kas bija izveidojies stingrā formā un raiti darbojās, bija algotņi. Šis militārais spēks bija radies no vecās regulārās armijas un sastādīja ap miljonu vīru, nerēķinot kolonijās novietotos. Algotņi izveidoja īpašu kastu. Viņi dzīvoja savās pilsētās, ko paši pārvaldīja, un baudīja daudzas privilēģijas. Viņi izlietoja krietnu daļu oligarhijas atlikušo uzkrājumu. Viņi bija zaudējuši jebkuru saskari ar pārējo tautu, kā arī tās simpātijas un īstenībā izveidoja paši savu šķiras apziņu un morāli. Taču viņu vidū darbojās tūkstošiem mūsu aģentu.1
Paši oligarhi pārdzīvoja ievērojamu un, jāatzīstas, negaidītu evolūciju. Kā šķira viņi bija labi disciplinēti. Katram tās loceklim pasaulē bija savs uzdevums, un viņš bija spiests to izpildīt. Jauniešu vidū vairs nebija dīkdieņu. Viņu spēks bija vajadzīgs oligarhijas kopīgā spēka stiprināšanai. Viņi bija militāro vienību priekšnieki un rūpniecības vadītāji. Viņi apguva praktiskās zinātnes, un daudzi kļuva par ievērojamiem inženieriem. Viņi strādaja pārvaldes aparātā, koloniju dienestā, un desmitiem tūkstošiem atrada sev darbu izlūkošanas dienestā. Es teiktu, ka viņi izgāja mācību pedagoģijas, baznīcas, mākslas, zinātnes un literatūras laukā un kalpoja šinīs nozarēs, pildot svarīgo uzdevumu — iedvest nācijai domu par oligarhijas mūžīgu pastāvēšanu.
Viņus mācīja un vēlāk atkal viņi mācīja, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Šo aristokrātisko uzskatu viņi apguva jau bērnībā, kad sāka uztvert pirmos ārpasaules iespaidus. Aristokrātisma ideju viņiem iedvesa ar audzināšanu, līdz tā beidzot pārgāja asinīs. Viņi raudzījās uz sevi kā uz mežonīgu dzīvnieku dresētājiem, kā uz zvēru savaldītājiem. Zem viņu kājām ducināja revolūcijas apakš-J zemes pērkons. Viņiem pastavīgi uzglūnēja varmācīga nāve: bumba, nazis un lode apdraudēja viņus kā rēcošā apakšzemes nezvēra nagi — nezvēra, ko viņiem vajadzēja savaldīt, ja cilvēce gribēja arī turpmāk pastāvēt. Viņi uzskatīja sevi par cilvēces glābējiem un bija pārliecināti, ka varonīgi un pašaizliedzīgi strādā augstāku mērķu vārdā.