«Divdesmitais gadsimts»[93] atstāja Ņujorku sešos vakarā, un nākošā rītā septiņos tam vajadzēja būt Čikāgā. Šovakar tas tomēr nokavējās. Mēs sekojām kādam citam vilcienam. Starp braucējiem manā mīkstajā vagonā bija biedrs Hartmanis, kurš, tāpat kā es, bija Dzelzs papēža izlūks. Viņš pastāstīja man par vilcienu, kas brauca mums pa priekšu. Tas bija mūsu vilciena dubultnieks, tikai tanī nebija pasažieru. Šim tukšajam vilcienam vajadzēja novērst nelaimi, ja tiktu rīkots atentāts uz «Divdesmito gadsimtu». Vispār vilcienā bija maz cilvēku — mūsu vagonā varbūt kādi desmit.
— Vilcienā jābūt dažām svarīgām personām, — sprieda Hartmanis. — Es redzēju piekabinātu salonvagonu.
Pienāca nakts, kad mums pirmo reizi apmainīja lokomotīvi, un es izkāpu uz perona, lai ieelpotu svaigu gaisu un apskatītos visu, kas bija redzams. Caur salonvagona logiem es pamanīju trīs pazīstamus cilvēkus. Hartmanim bija taisnība. Viens no tiem bija ģenerālis Altendorfs, pārējie divi — Meisons un Vanderbolds, oligarhijas iekšējā izlūkošanas dienesta galvenie vadītāji.
Bija rāma mēnesnīcas nakts, bet mani māca nemiers, un es nevarēju iemigt. Piecos no rīta es jau piecēlos un saģērbos.
Pavaicāju kalpotājai, par cik stundām vilciens nokavēsies. Viņa atbildēja: — Par divām. — Viņa bija mulate, un es ievēroju, ka viņas vaigi iekritušies, ap acīm tumši loki, kamēr pašas acis plaši ieplestas kā lielās bailēs.
— Kas jums kaiš? — es uzprasīju.
— Nekas, mis, gluži vienkārši neesmu izgulējusies, — skanēja atbilde.
Palūkojos viņā ciešāk un, lai pārliecinātos, pateicu kādu mūsu paroli. Viņa atbildēja, un es biju par viņu skaidrībā.
— Čikāgā notiks kaut kas briesmīgs, — viņa sacīja. — Mums pa priekšu brauc tukšs vilciens. Tas un karavīru vilcieni mūs aizkavē.
— Karavīru vilcieni? — es painteresējos.
Viņa apstiprinādama pamāja ar galvu.
— Visa dzelzceļa līnija pilna ar tiem. Mēs braucām liem garām visu nakti. Tie dodas uz Čikāgu. Lidmašīnas tāpat — tas kaut ko nozīmē.
Man ir draugs Čikāgā, — viņa atvainodamās piemetināja. — Viņš ir mūsējais un kalpo algotņos. Man bailes viņa dēļ.
Nabaga meiča. Viņas draugs bija vienā no trim dumpīgajiem pulkiem.
Brokastoju kopā ar Hartmani restorānvagonā, bet man bija jāpiespiežas, lai ko ieēstu. Debesis bija apmākušās, un vilciens traucās kā nelaimi vēstītājs zibens caur austošās dienas paisumu. Hartmanis domāja, ka stāvoklis ir bezcerīgs.
— Ko lai mēs darām? — viņš vai desmito reizi atkārtoja, bezpalīdzīgi raustīdams plecus.
Viņš pamāja ārā pa logu.
— Redziet, viss sagatavots. Varat ticēt, ka viņi ir_ novietoti katrā sliežu ceļā trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu no pilsētas.
Viņš pievērsa manu uzmanību karaspēka ešeloniem uz blakus sliedēm. Kareivji gatavoja brokastis, sakūruši ugunskurus līdzās sliedēm, un ziņkāri noraudzījās, kā mēs aizjoņojam, nepagausinot trako tempu.
Čikāgā viss bija mierīgi, kad mēs tur ieradāmies. Acīmredzot līdz šim nekas vēl nebija noticis. Priekšpilsētā mums ienesa vagonā laikrakstus. Tanīs nebija nekā sevišķa, tomēr tāds, kas 'prata lasīt starp rindām, varēja pamanīt daudz ko, kas bija tīšām tā rakstīts, lai vidusmēra lasītājs to neievērotu. Katrā rindā bija manāma Dzelzs papēža veiklā roka. Tika norādīts uz oligarhijas nepietiekamo apbruņojumu, protams, nepasakot neko noteiktu. Lasītājam vajadzēja pašam secināt. Tas bija visai izmanīgi pateikts. Vispār divdesmit septītā oktobra rīta laikraksti bija meistardarbs.
Vietējo ziņu trūka. Arī tas bija veikls paņēmiens. Viss, kas Čikāgā notika, bija tīts noslēpumu plīvurā, vidusmēra lasītājs varēja domāt, ka oliģarhija neuzdrošinās vietējās ziņas publicēt. Tika doti mājieni, protams, nepamatoti, ka visā zemē tiekot celtas nekārtības, bet varas orgāni darot visu, lai dumpiniekus nomierinātu un sodītu. Avīzes ziņoja, ka valstī uzspridzinātas daudzas bezdrāts telegrāfa stacijas un izsludināts liels atalgojums par vainīgo uzrādīšanu. Protams, neviena stacija nebija uzspridzināta. Tāpat ziņoja arī par citiem tamlīdzīgiem varas darbiem, kuros vainojami revolucionāri. Tam vajadzēja modināt Čikāgas biedros iespaidu, ka sākusies vispārēja revolūcija, kaut arī ziņojumos bija daudz visādu mulsinošu nesaskanu. Nezinātājam nebija iespējams izvairīties no neskaidrās, bet noteiktās sajūtas, ka visa valsts nobriedusi revolūcijai, kura nupat sākas.
Ziņoja, ka algotņu dumpis Kalifornijā izvērties tik nopietns, ka pusducis pulku izformēti un to sastāvs ar visām ģimenēm aizdzīts no algotņu pilsētas uz strādnieku rajoniem. Pie tam Kalifornijas algotņi bija vieni no uzticamākajiem! Bet kā to varēja zināt n& visas pasauks nošķirtā Čikāga? Tad vēl kāda telegramma vēstīja par Ņujorkas proletariāta sacelšanos, kam pievienojušās strādnieku kastas, un beidza ar apgalvojumu (acīmredzot lai to neņemtu par pilnu), ka karaspēks pilnīgi pārvalda situāciju.
Tāpat kā rīta laikrakstus, oligarhi maldināšanas nolūkos bija izmantojuši arī telegrāfu. Kā vēlāk uzzinājām, viņi, piemēram, bija sūtījuši slepenas telegrammas, lai tas, kas nakts pirmajā pusē pārraidīts, nāktu revolucionāriem ausīs.
— Domāju, ka Dzelzs papēdim mēs vairs neesam vajadzīgi, — Hartmanis piezīmēja, nolikdams laikrakstu, kad vilciens ieripoja galvenajā stacijā. — Viņi veltīgi šķieduši laiku, sūtīdami mūs šurp. Viņu plāni acīmredzot izdevušies labāk, nekā viņi cerējuši. Katru mirkli te var iet elle vaļā.
Kad bijām izkāpuši no vilciena, viņš apgriezās un atskatījās.
— Tā jau domāju, — Hartmanis nomurmināja. — Viņi atkabināja salonvagonu, tiklīdz saņēma laikrakstus.
Hartmanis bija galīgi satriekts. Mēģināju viņu uzmundrināt, bet viņš nepievērsa man uzmanību un, kad gājām cauri stacijai, pēkšņi sāka runāt ļoti steidzīgi un klusu. Sākumā es nekā nesapratu.
— Es nebiju par to drošs, tāpēc nevienam nekā nesacīju. Kaut arī nedēļām nodarbojos ar šo jautājumu, es netiku pie skaidrības. Uzmanieties no Noltona! Es turu viņu aizdomās. Viņam zināmas daudzas mūsu slepenās slēptuves. Viņa rokās ir simtiem mūsējo dzīvību, bet es viņu uzskatu par nodevēju. Tā gan ir tikai nojauta, bet man šķiet, ka pēdējā laikā esmu manījis viņā zināmas parmaiņas. Baidos, ka viņš mūs pārdevis vai gatavojas io darīt. Esmu gandrīz pārliecināts par to. Es neteiktu par savām aizdomām nevienam cilvēkam, bet man liekas, ka Čikāgu es dzīvs vairs neatstāšu. Paturiet Noltonu acīs! Izlieciet viņam slazdus! Atmaskojiet viņu! Es nezinu nekā noteikta. Tās ir tikai aizdomas, jo man nav ne mazākā pieturas punkta.
Mēs patlaban uznācām uz ietves.
— Atcerieties, — Hartmanis nopietni nobeidza, — paturiet Noltonu acīs!
Un Hartmanim bija taisnība. Vēl nebija pagājis mēnesis, kad Noltons samaksāja par savu nodevību ar dzīvību. Milvoki pilsētas biedri viņu notiesāja pēc visiem likumiem.
Ielās bija klusu, pārāk klusu. Čikāga šķita kā izmirusi. Nerībēja un nedunēja mašīnas, nebija redzami pat rati. Nedarbojās ne tramvaji, ne gaisa dzelzceļš. Tikai šad tad ietvēs parādījās vientuļi gājēji, un tie tad arī steidzās kā uz noteiktu mērķi, kaut viņu kustības bija dīvaini nenoteiktas, it kā viņi baidītos, ka nami apgāzīsies, ietves iebruks zem viņu kājām vai uzskries gaisā. Vienīgi pāris zeņķu slaistījās apkārt', un viņu acīs bija apspiesta ziņkāre par gaidāmajiem uztraucošajiem notikumiem.