— Esmu gan izstrādājis labu joku, — Gārtveits žēlojās. — Esmu ievedis jūs īstos slazdos. Ielā vēl mums bija spēlmaņa laime, bet te mums vairs nav izejas. Atliek tikai saukt: «Lai dzīvo revolūcija!»
Tad sākās tas, ko viņš bija paredzējis. Algotņi nogalināja visus bez žēlastības. Sākumā bars spieda mūs vai nost, bet, jo tuvāk nāca nāve, jo spiediens mazinājās. Mirušie un mirstošie sabruka, un mums palika vairāk vietas. Gārtveits pieliecās man pie auss un kliedza, bet troksnī es nekā nesapratu. Viņš negaidīja, saķēra mani un nosvieda zemē. Tad viņš uzsvieda kādu mirstošu sievieti man virsū un,'visādi izgrozījis un izstumdījis to, paslēpās zem tās, pārliecies man pāri. Miroņu un mirstošo kaudze virs mums auga augumā. Pār to ķepurojoties un vaidot rāpās tie, kas vēl bija dzīvi. Tomēr arī tiem drīz pienāca gals, un nu iestājās šķietams klusums, ko traucēja tikai vaidi, elsas un gārdzieni.
Es būtu pagalam, ja nebūtu bijis Gārtveita. Vēl tagad nesaprotu, kā es varēju noturēt tādu smagumu un palikt dzīva. Bet bez sāpēm man bija vēl ziņkāre. Kā tas viss beigsies? Ko es jutīšu mirstot? Tā es saņēmu savas asins- kristības Čikāgas kautuvēs. Agrāk man nāve bija teorija, bet tagad, kad tā bija kļuvusi par vienkāršu faktu, tā šķitās viegla.
Algotņi tomēr neapmierinājās ar paveikto. Viņi iespiedās priekštelpā, nogalinot ievainotos un meklējot dzīvos, kas līdzīgi mums izlikās par mirušiem. Atceros kādu vīrieti, ko viņi izvilka no grēdas un kas gļēvi lūdzās, kamēr revolvera šāviens notrieca viņu no kājām. Kāda sieviete turpretī aizstāvējās aiz kādas grēdas ņirgādamās un šaudama. Viņa izšāva sešas reizes, iekāms viņu nogalināja. Kādus 'zaudējumus pretiniekam viņa nodarīja, mēs neredzējām. Varējām sekot šīm traģēdijām tikai ar dzirdi. Viena tamlīdzīga aina sekoja otrai un katra noslēdzās ar revolvera šāvienu, kas tai darīja galu. Pastar- pem mēs dzirdējām kareivjus runājam un sirdāmies, kamēr viņi meklējās pa līķiem, un virsnieki skubināja pasteigties.
Beidzot viņi sāka pārmeklēt mūsu grēdu — un mēs jutām, ka spiediens mazinās, kad aizvilka beigtos un ievainotos. Gārtveits sāka saukt paroli. Viņu nedzirdēja, un viņš pacēla balsi.
— Paklau, — kāds kareivis ierunājās. Tad atskanēja virsnieka asā balss: — Mierā! Uzmanīgāk!
O, pirmais svaigā gaisa malks, kad mūs izvilka ārāl Gārtveits nokārtoja visu pirmais, bet man vajadzēja izturēt īsu pārbaudījumu, lai pierādītu, ka atrodos Dzelzs papēža dienestā.
— Aģenti, provokatori, nav šaubu, — virsnieks secināja. Viņš bija jauns zēns, kadets, droši vien no ievērojamas oligarhu ģimenes.
— Sasodīts darbs, — Gārtveits rūca. — Gribētu labāk atteikties un iestāties armijā. Jums ir tvēriens, zēni.
— Jūs esat to pelnījuši, — jaunais virsnieks atbildēja. — Man ir mazliet sakaru, un es pamēģināšu kaut ko darīt jūsu labā. Pastāstīšu, kā es jūs atradu.
Viņš atzīmēja Gārtveita vārdu un numuru un tad pievērsās man.
— Un ko jūs darīsiet?
— O, es precēšos, — es jautri atbildēju, — tad es būšu no visa brīva.
Tā mēs pļāpājām, kamēr turpinājās ievainoto apkaušana. Tagad tas man šķiet kā sapnis, bet toreiz tā bija gluži parasta parādība. Gārtveits un jaunais virsnieks aizrautīgi sarunājās par atšķirību starp tā saucamo moderno karu un pašreizējo karu starp debesskrāpjiem un ielu cīņām, kas plosījās pilsētā. Es uzmanīgi klausījos, tanī pašā laikā kārtodama matus un saspraudīdama saplosīto apģērbu. Un visu laiku turpinājās ievainoto apkaušana. Dažreiz revolveru šāvieni nomāca Gārtveita un virsnieka balsis — un viņiem vajadzēja atkārtot sacīto.
Es biju lieciniece trim Čikāgas Komūnas dienām. Lai lasītājs gūtu priekšstatu par tās apjomiem un drausmīgo apkaušanu, teikšu tikai to, ka visā šinī laikā neko citu neredzēju kā apakšzemes cilvēku nogalināšanu un gaisa karu starp debesskrāpjiem. Mūsu biedru varoņdarbus man nelaimejās redzēt. Dzirdēju viņu minu un bumbu sprādzienus un redzēju viņu radīto ugunsgrēku dūmus, bet tas bija viss. Jā, vienu lielu darbu gan es redzēju, proti, mūsu aerostatu uzbrukumu cietokšņiem. Tas notika otrā dienā. Trīs dumpīgie pulki bija iznīcināti cietokšņos līdz pēdējam vīram. Cietokšņi bija algotņu pilni, vējš pūta vajadzīgā virzienā, un mūsu aerostati cēlās augšup no kādas iestādes jumta pilsētā. Bīdenbahs, atgriezies no Glenellenas, bija izgudrojis visai spēcīgu sprāgstvielu — «ekspedītu». To tagad lietoja aerostati. Tie bija uz ātru roku un neveikli pagatavoti, pildīti ar sakarsētu gaisu, bet savu uzdevumu tie veica. Es tanīs noskatījos no kādās valsts iestādes jumta. Pirmais aerostats nemaz netika cietokšņiem tuvumā, tas aizgāja sānis, bet vēlāk mēs uzzinājām, kas ar to noticis. Tanī atradās Bertons un O'Sullivans. Lejup laižoties, viņi lidoja pāri dzelzceļa līnijai taisni tanī brīdī, kad karaspēka ešelons pilnā sparā tuvojās Čikāgai. Viņi nosvieda visu savu ekspedīta kravu uz lokomotīvi. Sadragātais vilciens padarīja līniju nelietojamu uz vairākām dienām. Vislabākais vēl bija tas, ka aerostats, atbrīvojies no ekspedīta svara, uzšāvās gaisā un nolaidās sešas jūdzes atstatu un abi varoņi laimīgi izglābās.
Otram aerostatam nelaimējās. Tas lidoja pārāk zemu, un to sašāva, iekāms tas sasniedza cietokšņus. Tanī atradās Hertfords un Giness. Krītot aerostats eksplodēja — un viņus saplosīja gabalos. Bīdenbahs bija izmisumā — mums vēlāk stāstīja par to — un trešajā aerostatā pacēlās pats. Viņš arī laidās zemu, bet viņam laimējās, jo algotņiem neizdevās trāpīt pa viņa aerostatu. Kā šodien redzu, kā piepūstais maiss slīd gaisā un sīkais cilvēciņš karājas zem tā. Es nevaru saredzēt cietokšņus, bet tic, kas uz jumta, stāsta, ka aerostats esot taisni virs tiem. Es neredzu arī, kā krīt ekspedīta krava, bet redzu aerostatu pēkšņi uzšaujamies gaisā. Nākamā mirklī pacēlās eksplozijas izraisītais milzīgais dūmu stabs, un tad es izdzirdu grāvienu. Mīkstsirdīgais Bīdenbahs bija sagrāvis vienu cietoksni. Tad vienlaicīgi pacēlās divi aerostati. Vienu saplosīja ekspedīts, gaisā pēkšņi eksplodējot, un satricinājums sabojāja otru aerostatu, kas nokrita tieši uz cietokšņa atlikušās daļas. Labāk nemaz nevarēja izdomāt, kaut arī abi biedri upurēja savu dzīvību.
Tomēr atgriezīsimies pie apakšzemes cilvēkiem. Es daudz par viņiem nezināju. Viņi plosījās, nogalināja un iznīcināja paši savā pilsētā un savukārt tika iznīcināti, bet nekad viņiem neizdevās iekļūt oligarhu rajonā rietumos. Oligarhi bija labi aizsargāti. Lai kā tika izpostīts pilsētas centrs, viņiem, viņu sievām un bērniem laimējās palikt neskartiem. Man stāstīja, ka viņu bērni rotaļājušies parkos šinīs šausmu dienās un vislabāk viņiem paticis atdarināt savu vecāku izrēķināšanos ar proletariātu.
Algotņiem nebija vis viegli uzņemties kauju ar apakšzemes cilvēkiem un vienlaicīgi cīnīties ar mūsu biedriem. Čikāga palika uzticīga savām tradīcijām, un, kaut arī vesela revolucionāru paaudze tika iznīcināta, tomēr arī pretiniekam bija jānes tāds pats upuris. Protams, ka Dzelzs papēdis nepublicēja nekādus skaitļus, bet, pat visai skopi rēķinot, vismaz simt trīsdesmittūkstoš algotņu bija krituši. Biedriem tomēr no tā nebija nekāda labuma. Revolucionāri bija cerējuši, ka viņus atbalstīs visa valsts, bet viņi bija vieni, un oliģarhija varēja vērst pret viņiem visu savu spēku, ja tas bija nepieciešams. Un tā tas arī notika: simtiem tūkstošu algotņu ik stundas, ik dienas bezgala garos preču vilcienos saplūda Čikāgā.
Un apakšzemes cilvēku bija tik daudz! Algotņi, apnikuši mūžīgo apkaušanu, iedomājās sadzīt pūli no ielām kā lopus Mičigana ezerā. Šo medību sākumā Gārtveits un es satikām jauno virsnieku. Algotņu pasākums neizdevās, pateicoties mūsu biedru lieliskajam darbam. Algotņi bija iedomājušies sadzīt vienuviet milzu pūli, taču sadzina pie ezera tikai ap četrdesmittūkstoš nelaimīgo. Laiku pa laikam, kamēr algotņi, ielenkuši pūli, dzina to pa ielām ezera virzienā, biedri uzbruka — un pūlim palaimējās izbēgt pa ielencēju rindās radušos spraugu.