Vienu tamlīdzīgu gadījumu mēs ar Gārtveitu noskatījāmies tūliņ pēc tikšanās ar jauno virsnieku. Daļu pūļa, kurā arī mēs bijām atradušies, atspieda atpakaļ: dienvidos un austrumos viņiem aizsprostoja ceļu stipras karaspēka vienības. Rietumos viņiem stājās priekšā kareivji, kuriem pievienojāmies arī mēs. Vienīgais brīvais ceļš bija uz ziemeļiem, un tas veda uz ezeru — cauri ložmetēju zalvēm no austrumiem, rietumiem un dienvidiem. Vai nu cilvēki zināja, ka viņus dzen uz ezeru, vai arī tā bija akla nejaušība, bet viņi nogriezās kādā sānielā uz rietumiem, tad nākamajā ielā un, uznākuši uz vecā ceļa, devās atpakaļ uz dienvidiem, uz strādnieku rajonu.
Mēs ar Gārtveitu tikmēr mēģinājām izkļūt no ielu cīņu joslas, bet notika taisni pretējais. Nonākuši ielas stūrī, mes ieraudzījām aurojošo pūli pavēršamies pret mums. Gārtveits saķēra mani aiz rokas, un mēs jau dzīrāmies bēgt, te viņš atrāva mani atpakaļ, lai es nepakļūtu zem riteņiem kādam pusducim ar ložmetējiem bruņotu auto, kas aizjoņoja garām pretī pūlim. Tiem sekoja kareivji ar ložmetējiem. Kad kareivji gribēja ieņemt pozīciju, pūlis metās viņiem virsū — un likās, ka viņus uzveiks, iekāms viņi būs paspējuši ko uzsākt.
Viens otrs kareivis izšāva, bet šāda izkliedēta uguns pūli neapturēja. Tas tuvojās, aurojot zvēriskā niknumā. Likās, ka ložmetējus nevarēs iedarbināt. Automobiļi, uz kuriem tie bija uzmontēti, aizsprostoja ielu, un kareivjiem vajadzēja ieņemt pozīcijas starp automašīnām un uz ietvēm. No aizmugures pienāca klāt aizvien vairāk kareivju, un mēs vairs nevarējām izkļūt no drūzmas. Gārtveits turēja mani stingri pie rokas, un mēs cieši piespie- dāmies pie kāda nama sienas.
Pūlis bija pēdas divdesmit piecas no mums, kad ložmetēji atklāja uguni. Liesmojošais nāves aizkars neatstāja nevienu dzīvu. Pūlis traucās uz priekšu, bet netika tuvāk. No kritušajiem izveidojās grēda, tad paugurs, tas auga augumā kā milzīgs līķu un mirstošo vilnis. Pakaļējie spieda priekšējos, un kolonna brāzmām gāzās no vienas ietves uz otru. Ievainotie, vīrieši un sievietes, pārvēlās drausmīgā viļņa galotnei pāri un raustīdamies krita lejā, kamēr pakļuva zem auto riteņiem vai kareivju kājām. Tad kareivji nodūra nelaimīgos ar durkļiem, kaut gan es redzēju vienu, kas vēl saslējās un iekodās kareivim rīklē. Abi, ir kareivis, ir vergs, šajā mutulī gāja bojā.
Šaušana izbeidzās. Darbs bija padarīts. Pūlim vajadzēja atteikties no mežonīgā izlaušanās mēģinājuma. Atskanēja pavēle atbrīvot automašīnu riteņus. Auto nevarēja tikt pāri līķu kalnam, bet vajadzēja braukt pa ielu tālāk. Kareivji vēl vilka projām līķus, kas atradās starp riteņiem, kad atgadījās kaut kas negaidīts. Vēlāk mēs uzzinājām, kā tas viss noticis. Apmēram simt mūsu biedru bija ieņēmuši ielas stūrī kādu namu. Pāri jumtiem un cauri namiem viņi devās šurp, kamēr sasniedza vietu, no kuras varēja nolūkoties lejup uz blīvo kareivju masu. Un tad sākās jauna apkaušana.
Bez kāda brīdinājuma no jumta nobira bumbu krusa.
Mašīnas sašķīda, un daudzi kareivji aizgāja bojā. Mēs bēgām projām kopā ar dzīvajiem kā neprātīgi. Kvartāla vidū kāds cits nams atklāja uz mums uguni. Pirms brīža kareivji bija noklājuši ielu ar vergu līķiem, tagad viņu pašu līķi klāja ielu. Šķita, ka Gārtveits un es esam nodrošināti pret nāvi. Tāpat kā iepriekš, arī tagad mēs meklējām pajumti kādā priekšnamā. Tomēr šoreiz Gārtveitam negribējās tikt notvertam. Kad bumbu grāvieni aprima, viņš palūkojās ārā.
— Pūlis nāk atpakaļ! — viņš uzsauca. — Mums jātiek projām!
Rokās turēdamies, mēs skrējām pa asiņaino ietvi slīdēdami un klupdami un mēģinājām sasniegt nākamo ielas stūri. Sānielā mēs redzējām dažus skrejošus kareivjus. Viņiem neviens neuzbruka. Ceļš bija brīvs. Mēs apstājāmies uz mirkli un pametām skatienu atpakaļ. Pūlis lēni tuvojās. Tas paņēma kritušo ieročus un nonāvēja ievainotos. Mēs redzējām, kā mira jaunais virsnieks, kas bija mūs izglābis. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa un izšāva savu automātisko pistoli.
— Tur izput manas izredzes uz paaugstinājumu, — Gārtveits nosmējās, kad kāda sieviete noliecās pār ievainoto jaunekli, vicinot miesnieka nazi. — Iesim! Tas gan nav pareizais virziens, bet kaut kur jau nokļūsim.
Mēs bēgām austrumu virzienā pa klusajām ielām, gatavi sagaidīt katrā ielu krustojumā jaunu nelaimi. Dienvidos debesis aizsedza milzu ugunsgrēks. Mēs zinājām, ka tur deg lielais strādnieku rajons. Beidzot es noslīgu uz ietves. Man vairs nebija spēka iet tālāk. Jutos slima un sadauzīta, visi locekļi sāpēja, tomēr es nevarēju novaldīt smaidu, kad Gārtveits, tīdams cigareti, ierunājās:
— Es zinu, ka rīkojos ačgārni, bet es nespēju orientēties šinī situācijā. Viss ir viens vienīgs juceklis. Katrreiz, kad gribam izlauzties no šī jūkļa, kaut kas atsviež mūs atpakaļ. Mēs esam tikai pāris kvartālu no tās vietas, kur es jūs atradu_ priekšnamā. Ej nu sazini, kurš draugs, kurš ienaidnieks. īsts haoss. Neviens nevar pateikt, kas atrodas tanīs sasodītajos namos. Mēģiniet to noskaidrot — un dabūsiet bumbu už galvas. Ja iesiet mierīgi savu ceļu, ieskriesiet pūlī un jūs nošaus ar šautenēm vai ieskriesiet algotņu barā — un jūsu pašu biedri jūs nonāvēs no jumta. Un, ja ne vienādi vai otrādi, tad nāks pūlis un nositīs jūs.
Viņš sērīgi nogrozīja galvu, aizdedzināja cigareti un atsēdās man līdzas.
— Un kā man gribas ēst, — viņš piemetināja. — Es varētu grauzt bruģa akmeņus.
Nākamā mirklī viņš jau bija kājās, izlauza no ielas akmeni un ar to izsita veikala skatlogu mums blakus.
— Apakšstāvs — un nav nekāds labais, — viņš paskaidroja, palīdzēdams man ielīst pa izsisto logu, — bet tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt. Pagulieties kādu laiciņu, es došos izlūkgājienā. Esmu nosolījies jūs izglābt un to arī izdarīšu, bet man vajag laika, krietni daudz laika — un kaut ko ēdamu.
Mēs atradāmies seglinieka veikalā, un Gārtveits ierīkoja man guļvietu uz zirgu segām kantorī aiz veikala. Ta kā visām manām likstām pievienojās vēl neciešamas galvas sāpes, tad biju priecīga, ka varu aizvērt acis un mēģināt iemigt.
— Būšu drīz atpakaļ, — viņš atvadoties apgalvoja. — Vai sameklēšu auto, to es neceru, bet kaut ko uz zoba liekamu noteikti atnesīšu.
Satiku Gārtveitu tikai pēc trim gadiem. Toreiz viņš neatnāca vis atpakaļ, viņu nogādāja slimnīcā ar lodi plaušās un otru lodi kakla muskuļos.
XXIV NODAĻA MURGI
Es nebiju aizvērusi acis kopš nakts brauciena «Divdesmitajā gadsimtā» un, tā kā bez tam biju arī nogurusi, tad iegrimu dziļā miegā. Kad pirmo reizi pamodos, bija nakts. Gārtveits nebija atgriezies. Biju pazaudējusi pulksteni, un man nebija jausmas par laiku. Gulēdama aizvērtām acīm, es dzirdēju atkal tos pašus tālu eksploziju dobjos grāvienus. Elle trakoja joprojām. Es izlīdu cauri veikalam pie loga. Milzu ugunsgrēku atblāzmā iela bija gaiša kā dienā, vissmalkākos burtus varētu viegli salasīt. Aiz dažiem kvartāliem krakšķēja rokas granātas, sprakšķēja ložmetēji, un tālumā nodārdēja vesela virkne dobju sprādzienu. Atlīdu atpakaļ uz savām zirgu segām un iemigu atkal.