Kad bijām pabraukuši garām kādam sagrautam namam lopkautuvju apvidū, mūs atkal aizturēja līķu kalns, gluži kā augstu saslējusies jūras banga, un mēs sapratām, kas te noticis. Kad pūlis uzbruka no ielas stūra, ložmetēji no sānielas bija pļāvuši to'rindām vien. Tomēr arī kareivji nebija paglābušies no sava likteņa. Veikli mesta bumba bija eksplodējusi viņu vidū, aizturētais pūlis, kad tā miroņi un mirēji bija izveidojuši valni, bija raidījis tam pāri cīņā savas dzīvās padibenes, cīnītājus vergus. Te nu gulēja kareivji un vergi, saraustīti un saplosīti, kopā ar šauteņu un automašīnu drupām.
Ernests izlēca no mašīnas. Viņš bija pamanījis kādus plecus kokvilnas kreklā un baltu matu vainagu, kas viņam šķita pazīstams. Es neko neievēroju, un, tikai atgriezies man līdzās un mašīnai traucoties tālāk, viņš noteica:
— Tas bija bīskaps Morhauzs.
Drīz mēs bijām zaļā klajumā, un es pametu pēdējo skatienu uz dūmiem segto debess pamali. No turienes dobji dunēja tāli sprādzieni. Es piekļāvu seju pie Ernesta krūtīm un klusu raudāju par zaudēto kauju. Ernests maigi apskāva mani.
— šoreiz mēs esam zaudējuši, mīļā sirds, — viņš sacīja, — bet ne jau uz visiem laikiem. Mēs esam daudz mācījušies. Rīt mēs sāksim visu no jauna, stipri spēkā un disciplīnā.
Auto piebrauca pie dzelzceļa stacijas. Te mums vajadzēja sēsties Ņujorkas vilcienā. Kamēr mēs vēl gaidījām uz perona, mums garām Čikāgas virzienā aizdārdināja trīs vilcieni. Tie bija pieblīvēti ar skrandainiem, nekvalificētiem strādniekiem, apakšzemes cilvēkiem.
— Vergu mobilizācija Čikāgas atjaunošanai, — Ernests sacīja. — Redzams, Čikāgā visi vergi nogalināti.
XXV NODAĻA TERORISTI
Tikai pēc tam, kad bijām ar Ernestu nodzīvojuši nedēļām ilgi Ņujorkā, mēs varējām aptvert visu to postu, kas bija uzbrucis revolūcijai. Stāvoklis bija izmisuma pilns. Daudzās vietās visā valstī bija notikusi vergu sacelšanās un apkaušana. Mocekļu skaits pieauga. Visur bija izpildīti neskaitāmi nāves sodi. Kalni un neapdzīvoti apvidi bija pilni bandītu un bēgļu, kurus vajāja un nonāvēja bez žēlastības. Mūsu pašu slēptuves bija pilnas biedriem, par kuru galvām bija izsolīta atlīdzība. Dzelzs papēža kareivji, ko spiegi bija uzlaiduši uz mūsu pēdām, bija izpostījuši daudzas mūsu slēptuves.
Daudzi biedri kļuva mazdūšīgi un ķērās pie terora. Sabrukušie plāni laupīja viņiem cerības un noveda viņus izmisumā. Radās daudzas teroristu organizācijas, ar kurām mums nebija nekādu sakaru un kuras sagādāja mums pietiekami daudz raižu.[97] Šie neceļā nogājušie cilvēki labprātīgi upurēja savu dzīvību, ļoti bieži izjauca mūsu plānus un apgrūtināja mūsu organizāciju.
Un cauri tam visam mierīgi un nosvērti soļoja Dzelzs papēdis. Tas uzvandīja visu sabiedrisko struktūru, meklējot mūsu biedrus, pārsijāja algotņus, strādnieku kastas un savus izlūkošanas dienesta darbiniekus, sodīja bez līdzjūtības un ļaunuma, klusēdams pacieta pret sevi vērsto atriebību un aizpildīja robus savās rindās tikpat ātri, kā tie bija radušies.
Un tanī pašā laikā Ernests un citi līderi strādāja pilnā sparā, lai reorganizētu revolucionāros spēkus. Sā darba milzu apjomu var izprast, tikai iegaumējot..
plaši paskaidrojumi
1 Tolaik privātīpašnieku apvienības kontrolēja visus transporta līdzekļus un iekasēja no iedzīvotājiem lielu maksu par to lietošanu histiskajos laikos. Dažreiz strādnieki atsacījās strādāt. Dažreiz kapithlisti atsacījās pielaist strādniekus pie darba. Sādu nežēlīgu un juceklīgu pretišķību laikā daudzas dzīvības un daudz mantas gāja bojā.
Tas viss mums tagad ir tikpat nesaprotams kā tolaiku zemākās šķira» vīru ieradums, proti, dauzīt traukus, kad tie ķildojās ar savām sievām.
1 Proletariāts — atvasināts no latīņu proletarii, kā Servija Tullija laikā apzīmēja tos, kas valstij bija vērti vienīgi kā pēcnācēju (proles) radītāji, citiem vārdiem sakot, viņi nebija svarīgi ne mantas, ne stāvokļa, ne sevišķu spēju ziņā.
2 Tolaik zādzības bija ārkārtīgi izplatītas. Katrs zaga otra īpašumu. Valdošās aprindas zaga legāli, vai arī šādas zādzības tika legalizētas, trūcīgākās šķiras zaga nelegāli. Nekas nebija drošs, ja to neapsargāja. Milzīgu skaitu cilvēku nodarbināja kā naktssargus īpašuma apsargāšanai. Turīgo iedzīvotāju nami bija banku seifu, vaļņu un cietokšņa kombinācija. Mūsu pašu bērni šodien uztver citu personiskā īpašuma piesavināšanos kā rudimentāras paliekas no tām raksturīgajām zādzībām, kuras tanīs senajos laikos bija universālas.
1 Sie patentētie medicīniskie līdzekļi bija ar patentu likumīgi aizsargāta krāpšana. Ar tiem mānīja tautu tikpat kā ar viduslaiku burvestībām un grēku atlaidēm. Vienīgā starpība tā, ka patentlīdzekļi bija kaitīgāki un dārgākj.
1 Jau pirms Everharda bija cilvēki, kas manīja ēnas tuvošanos, kaut arī, tāpat kā Everhards, tie nevarēja iedomāties tās raksturu. Džons K. Kelhauns izteicās: «r Valsti ir radies spēks, spēcīgāks par pašu tautu, tas sastāv no daudzām, dažādām un spēcīgām interesēm, kas apvienotas vienā masā un ko satur kopā banku milzīgās virspeļņas kohēzijas spēks.» Un lielais humānists Ābrams Linkolns sacīja īsi pirms savas nogalināšanas: «Es redzu tuvākā nākotnē krīzi, kas liek man pagurt un drebēt par manas dzimtenes drošību… Lielie sindikāti pārņems varu, korupcijas ēra iestāsies it visur, un valsts naudīgās aprindas pratis paildzināt savu kundzību, izmantojot savas priekšrocības pār tautu, kamēr visas bagātības nonāks nedaudzu rokās — un republika ies bojā.»
1 llabcas corpus act — likums, kas garantē personas neaizskaramību.
Likumu iesniedza nevis 30. jūlijā, bet 30. jūnijā. Kongresa ziņojums
dabūjams tepat Ardisā, un, tanī ieskatoties, minēti šādi datumi, kad
likums apspriests: 1902. gada 30. VI, 9., 15., 16. un 17. XII, kā arī
1903. gada 7. un 14. I. Ka viesībās ieaicinātie veikalnieki nekā ne-
zināja par šo likumu, nāv nekas neparasts. Par to zināja tikai daži cilvēki. Revolucionārs E. Antermens 1903. gada jūlijā publicēja pam
fletu par «zemessargu likumu» (izdots Džirardā, Kanzasas štatā).
Pamfletu lasīja vienīgi strādnieku aprindās; šķiras bija tiktāl noslāņojušās, ka vidusšķira nekā nezināja par pamfletu un līdz ar to arī par likumu.
1 Teodors Rūzvelts, toreizējais Savienoto Valstu prezidents, īsi pirms šeit aprakstītā laika publiski deklarēja: «Mums vajadzīga jo liberāla un jo plaša preču pirkšanas un pārdošanas apgrozība, lai citas valstis varētu pietiekamā apjomā uzņemt Savienoto Valstu
4 Rokfellers savu karjeru iesāka kā proletariāta pārstāvis un ar savu izveicību un izmanību nodibināja pirmo īsto trestu, kas pazīstams ar nosaukumu «Standard Oil». Mēs nevaram atturēties no vēlēšanās parādīt ievērības cienīgu tālaika vēstures lappusi, lai pierādītu, kā nepieciešamība no jauna izvietot «Standard Oil» tresta pārpalikumu Izputināja mazos kapitālistus un paātrināja kapitālistiskās ražošanas sistēmas bojā eju. Citēsim Devidu Grehemu Filipu, tālaika radikāļu rakstnieku, pēc laikraksta «Saturday Evening Post» 1902. gada 4. okt. numura. Tas ir vienīgais šā laikraksta eksemplārs, kas vēl saglabā-