Выбрать главу

lies, bet no tā izskata un satura varam spriest, ka tas bijis popu­lārs, plaši izplatīts periodisks izdevums. Citāts skan:

«Pirms desmit gadiem autoritatīvas aprindas vērtēja Rokfellera Ienākumus uz 30 000 000 dolāru. Viņš bija sasniedzis naftas industrija galējo robežu pelņas ienesīgai izvietošanai. Ik mēnesi no noguldīju­miem ienāca milzu procenti — 20 000 000 dolāru Džonam Devisonam Rokfelleram vien. Pelņas jaunizvietošanas problēma kļuva aizvien grū­tākā. Tā pārvērtās lietuvēnā. Ienākumi, ko deva nafta, kļuva aizvien lielāki, un normālas iespējas izvietot kapitālu aizvien sašaurinājās — vēl vairāk nekā vēlākos gados. Tās nebija alkas pēc vēl lielākas peļ­ņas, kas Rokfellerus spieda ķerties pie citām ražošanas nozarēm. Vi­ņus spieda un dzina tālāk bagātību straume, kas pastāvīgi pieplūda, viņu monopola magnēta neatvairāmi pievilkta. Viņi nodibināja štābu, kura darbinieki pētīja kapitāla izvietošanas iespējas. Stāsta, ka ši štāba vadītājs saņēmis gadā 125 000 dolāru lielu algu.

Pirmā iezīmīgā Rokfelleru ielaušanās svešā darba laukā bija dzelz­ceļu sagrābšana. Ap 1895. gadu tie kontrolēja vienu piekto daļu Ame­rikas sliežu ceļu. Kas viņiem pieder tagad vai ko viņi kontrolē, pa­teicoties sava kapitāla pārsvaram? Viņi ir noteicēji par visiem Ņu­jorkas lielajiem dzelzceļiem, izņemot vienu vienīgo, kurā viņu paja ir tikai daži miljoni dolāru. Vini pārvalda lielāko daļu lielo dzelzceļ- liniju, kas krustojas Čikāgā. Viņi ir noteicēji par lielāko tiesu Klusā okeāna piekrastes dzelzceļu. Tās ir viņu balsis, kas padara misteru Morgānu tik spēcīgu, kaut gan jāteic, ka — vismaz patlaban — vi­ņiem vairāk vajadzīgs Morgāna prāts nekā Morgānam viņu balsis, — un viņu apvienība ir pamats plaša apjoma «interešu kopībai».

Dzelzceļi tomēr vieni nespēja pietiekami ātri uzņemt šo milzīgo naftas zelta straumi. Tagad Džona D. Rokfellera ienākumi pieauguši no 2 500 000 dolāru mēnesī līdz četriem, pieciem, sešiem miljoniem dolāru mēnesī, t. i., līdz 75 000 000 dolāru gadā. Petroleja deva tikai peļņu. Peļņas jaunizvietošana atkal ienesa daudzus miljonus gadā.

Rokfelleri pārgāja uz gāzi un elektrību, tiklīdz šis rūpniecības no­zares bija tiktāl attīstījušās, ka noderēja par drošu kapitāla ieguldī­šanas bāzi. Un tagad liela daļa amerikāņu spiesti pēc saules rieta vairot Rokfelleru bagātības, visviens, kādu apgaismošanas veidu iz­vēlētos. Vēlāk Rokfelleri sāka ieguldīt naudu zemes īpašumos. Stāsta, ka pirms dažiem gadiem, kad lauksaimnieki tikuši pie turības un atbrīvojušies no saviem hipotēku parādiem, Dž. D. Rokfellers gan­drīz vai raudājis. Tagad tie astoņi miljoni, par kuriem Rokfellers bija cerējis, ka tie būs labi izvietoti uz ilgāku laiku, pēkšņi atkal

1 Kādā Aidaho kalnraktuvju strādnieku streikā XIX gadsimta otrā pusē karaspēks sadzina streikotājus lopu kautuvē. So paņēmienu un nosaukumu «lopu kautuves» lietoja vēl XX gadsimtā.

1 «Apakšzemes cilvēki» — šī apzīmējuma radītāji ir H. Dž. Vclss krist, ēras XIX gs. beigās. Viņš bija apveltīts ar asu prātu un lielu cilvēkmīlestību un gandrīz vai pravietis socioloģijā. Daudzi viņa darbu fragmenti saglabājušies līdz mūsu dienām un divi lielākie darbi — «Nojausmas» un «Cilvēces tapšana» pat pilnīgā veidā. Jau pirms oligarhiem un Everharda Velss bija domājis par brīnumpilsētu cel­šanu, kaut gan savos romānos vioš tās dēvē par «prieku pilsētām».

1 Ja ziņkārs ceļotājs dodas uz dienvidiem no Glenellenas, viņš no­klust pie bulvāra, kas ierīkots tieši tajā vietā, kur pirms septiņiem gadsimtiem gājis senais lielceļš. Pārejot pār otru tiltu cetiirtdaļjudzi itlz Glenellenas, pa labi redzama kāda ieplaka, kas stiepjas cauri kalnainajam apvidum līdz mežotiem pakalniem. Šī ieplaka ir sens ceļš, kas pirmo kolonistu laikā šķērsoja zemi kādam nomniekam Hovē, francūzim, kurš zelta drudža laikā bija pametis savu dzimteni un atbraucis uz Kaliforniju. Mežiem segtie pakalni ir tie paši, ko piemin Eva Everharda.

Krist, ēras 2368. gada lielā zemestrīce sašķēla vienu pakalnu un aizbēra alu, kurā bija mituši Everhardi. Kopš Evas Everhardas ma­nuskripta atrašanas uzsākti izrakumu darbi un atrakta māja, kurā abi bēgļi tik ilgi dzīvojuši, un visi mājas piederumi. Atrasts daudz vērtīgu priekšmetu, starp citu, stāstā minētā Bīdenbaha ierīkotais dūmu novadītājs. Kas par šādiem jautājumiem interesējas, lai izlasa Arnolda Bentema brošūru, ko drīzumā publicēs.

Jūdzi uz ziemeļrietumiem no mežiem apaugušajiem pakalniem pie Veikrobinlodžas Meža strauts savienojas ar Sonomas strautu. Te jā­piezīmē, ka Meža strauts senāk saucies Grehema strauts un tā ari atzīmēts senajās kartēs. Palicis tomēr vēlākais nosaukums. Veikro- hinlodžā Eva Everharda vēlāk šad un tad uzturējusies, lai, pārģēr­busies par Dzelzs papēža provokatori, netraucēti realizētu savus plā­nus. Oficiālā atļauja apmesties Veikrobinlodžā atrodas atrastajos tā­laika materiālos, un to parakstījis neviens cits kā Viksons, viņas slāstā minētais sīkais oligarhs.

1 Sīs īslaicīgās izmisuma ēras hronika sniedz asiņainu mācību. Atriebe bija valdošais motīvs, un teroristi, necerot neko nākotnē, nerēķinājās ar savu dzīvību un vēl mazāk ar kopējās lietas nākotni. Daniti, kas bija aizņēmušies savu nosaukumu no atriebējiem eņģe­ļiem mormoņu mitoloģijā, nāca no Rietumu kalniem un izplatījās pa visu Klusā okeāna piekrasti no Panamas līdz Aļaskai. Valkirijas bija sievietes, un tās bija visbriesmīgākās. Neviena sieviete nevarēja kļūt par biedru, ja nebija zaudējusi tuvu radinieku, ko oligarhi no­

1 Seit beidzas Evas Everhardas manuskripts. Tas pārtrūkst pēkšņi teikuma vidū. Jādomā, viņa saņēmusi vēsti par algotņu tuvošanos, jo viņai atlicis laika noglabāt manuskriptu, iekāms viņa aizbēgusi vai sagūstīta. Jānožēlo, ka viņa nav dzīvojusi ilgāk un pabeigusi savu stāstījumu, jo tad droši vien mēs zinātu, kā Ernests Everhards no­tiesāts, jau septiņi simti gadu tas mums ir neatrisināms noslēpums.

[1] ripīters (asv) — cilvēks, kas nelikumīgi balso vairākas reizes.

[2] otrā sacelšanās bija galvenokārt ernesta Everliarda roku darbs, Kaut gan viņš, protams, bija sadarbojies ar Eiropas revolūcijas vado­ņiem. Everhardu notvēra un slepus sodīja ar nāvi 1932. gada pa­vasari. Tomēr viņš bija tik labi veicis sacelšanās priekšdarbus, ka viņa biedriem bija iespejams realizēt viņa plānus bez sevišķa samul­suma vai vilcināšanās. Pēc Everharda nāves viņa sieva devās uz Veikrobinlodžu, nelielu lauku īpašumu Sonomas kalnos, Kalifornijā.

[3] te viņa, bez šaubām, domā Čikāgas Komūnu.

[4] ar visu cieņu pret evu everhardu tomēr jānorāda, ka Everhards bija tikai viens no tiem daudzajiem spējīgajiem cilvēkiem, kas iz­strādāja Otrās sacelšanās plānu. Un, kad mēs tagad atskatāmies pāri gadsimtiem, tad varam droši sacīt, ka Otrā sacelšanās būtu beigu­sies tikpat nelaimīgi, pat ja Everhards būtu palicis dzīvs.

[5] otrā sacelšanās patiešām bija internacionāla. Tas bija kolosāls plāns — pārāk kolosāls, lai to varētu piedēvēt viena cilvēka ģēni­jam. Strādnieki visās pasaules oligarhijās gaidīja sacelšanās signālu. Vācija, Itālija, Francija un Austrālāzija bija strādnieku zemes — so­ciālistiskas valstis. Tās bija gatavas atbalstīt revolūciju. To tās arī drosmīgi darīja; un tas bija iemesls, kāpēc, Otrai revolūcijai sabrū­kot, pasaules apvienotās oligarhijas sagrāva ari šīs sociālistiskās valstis un sociālistisko valdību vietā atjaunoja tajās oligarhiskās.