[6] džons kaninghems, evas everhardas tēvs, bija valsts universitātes profesors Berklijā, Kalifornijā. Viņa specialitāte bija fizika, tanī viņš bija izdarījis daudzus oriģinālus atklājumus un k|uvis slavens kā zinātnieks. Viņa galvenais darbs bija elektronu pētīšana un viņa monumentāla grāmata «Matērijas un enerģijas identitāte», kurā viņš, necenzdamies spīdēt vārdos, pierādīja uz laiku laikiem, ka matērijas un spēka galīgas vienības ir identiskas.
Sers Olivers Lodžs un citi radioaktivitātes pētnieki bija jau agrāk izvirzījuši šo ideju, bet nebija pierādījuši to.
[7] tolaik cilvēkiem bija paradums cīkstēties par naudu. Viņi cīnījās dūrēm. Kad viens bija sasists līdz nemaņai vai nonāvēts, otrs saņēma naudu.
[8] sis neskaidrais mājiens attiecināms uz kādu aklu nēģeru mūziķi, kas iekaroja pasaules slavu krist, ēras XIX gadsimta otrā pusē.
[9] fridrihs Nīče, bezprātīgais filozofs krist, ēras XIX gadsimtā. Viņš gan bija uztvēris nesakarīgus patiesības atspulgus, bet prātodams nonāca līdz ārprātam.
[10] pazīstams pedagogs krist, ēras XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sakumā. Viņš bija Stenfordas universitātes rektors. SI universitāte dibināta par privātiem līdzekļiem.
[11] ideālistiskā monisma pārstāvis, kas ilgi mulsināja tālaika filozofus, noliegdams matērijas eksistenci. Tomēr viņa izveicīgos argumentus beidzot satrieca, kad filozofiski vispārināja zinātnes jaunos empīriskos faktus.
[12] domāta 1906. gada lielā zemestrīce, kas izpostīja Sanfrancisko.
[13] Ši aina atbilst tālaika paražām. kad toreizējās mežonīgajās, zvēriskajās cīņās uz dzīvību un nāvi ievainotais nometa ieročus, tad uzvarētājs varēja pēc patikas viņu nonāvēt vai saudzēt.
[14] tolaik daudzus garīdzniekus izslēdza no baznīcas, ja tie sludināja nepieņemamas mācības, it īpaši, ja to svētrunām bija sociālistiska pieskaņa.
[15] luijam xvi, francijas karalim, kam tauta nocirta galvu, par miesassargiem bija svešzemju algotņi, kurus dēvēja par šveiciešu gvardiem.
[16] toreiz stingri šķiroja Amerikā dzimušos un ieceļotājus.
[17] dzelzs papēža trīs gadsimtus ilgajā kundzības laikā šo grāmatu aizvien slepus iespieda no jauna. Ardisas Nacionālajā bibliotēkā ir vairāki dažādu izdevumu eksemplāri.
[18] tādi strīdi nebija retums toreizējos neprātīgajos un anar
[19] sociālistu kandidāts kalifornijas gubernatora postenim krist, ēras 1906. g. vēlēšanas. Dzimis anglis, daudzu politiskās ekonomijas un filozofisku darbu autors un viens no tālaika sociālistu līderiem.
[20] vēsturē nav drausmīgākas lappuses par sieviešu un bērnu verdzināšanu Anglijas fabrikās krist, ēras XVIII gadsimta otrā pusē. Tomēr daudzi tālaika prāvākie īpašumi izauga no šīm industrijas ellēm.
[21] everhards būtu varējis minēt labāku piemēru, ja būtu norādījis, kā dienvidu štatos baznīca cīnījās par verdzību tā dēvētajā «Dumpinieku karā». Te pievienoti daži šādi piemēri, ņemti no tālaika dokumentiem. 1835. gadā presbiteriāņu baznīcas galvenā padome pieņēma šādu lēmumu: «Verdzība ir atzīta tiklab Vecajā, kā Jaunajā derībā un nav no dieva aizliegta.» Čarlstonas baptistu apvienība 1835. gadā izsacījās šādi: «Kungu tiesības rīkoties ar savu vergu laiku skaidri uzsvēris visu lietu radītājs, kas pēc sava prāta var piešķirt īpašuma tiesību uz i/fvienu lietu.» Mācītājs E. D. Saimons, teoloģijas doktors un Randolfmeikonas metodistu koledžas profesors Virdžīnijā, rakstīja: «-Svētie raksti daudzās vietās neapgāžami apstiprina tiesības turēt vergus saskaņā ar vispārējām īpašuma tiesībām. Tiesības pirkt un pārdot ir skaidri izteiktas. Vispār, vai nu mēs pievēršamies paša dieva nodibinātajai jūdu valsts politikai vai vispārējiem uzskatiem un cilvēces praksei visos gadsimtos, vai apskatām Jaunās derības priekšrakstus vai mūsu pašu morāles likumus, mums jāsecina, ka verdzība nav nemorāliska. Ja reiz konstatēts, ka pirmie Āfrikas vergi ir likumīgi padarīti par vergiem, tad neizbēgami jāsecina, ka mums tiesības ari viņu bērnus paturēt verdzībā. Tā mēs redzam, ka verdzībai Amerikā ir likumīgi pamali.»
Tāpēc nav nemaz jābrīnās, ka baznīca kādu paaudzi vēlāk atkal apskata šo jautājumu, aizstāvot kapitālistisko īpašumu. Asgardas lielajā muzejā atrodas Henrija van Daika grāmata «Praktiskas esejas». Grāmata publicēta krist, ēras 1905. gadā, un pēc tās var spriest, ka van Daiks bijis garīdznieks. Tā ir labs piemērs «buržuāziskajai domāšanai», kā sacītu Everhards. Cik līdzīgi skan iepriekš minētie Čarlstonas baptistu apvienības izteicieni un van Daika septiņdesmit gadus vēlāk paustais uzskats: «rBībele māca, ka pasaule pieder dievam. Viņš piešķir visu katram cilvēkam pēc savas labas gribas saskaņā ar vispārējiem likumiem.»
[22] tolaik bija tūkstošiem šādu nabadzīgu tirgotāju, ko sauca par pauniniekiem. Viņi nēsāja visu savu preču krājumu no vienas mājas uz otru. Tas bija visnelietderīgākais enerģijas izšķiešanas veids. Darba sadale bija tikpat juceklīga un neracionāla kā visa sabiedriskā sistēma.
[23] Šis vārds apzīmē pussagrautas un sabrukušas mājas, kurās plašas strādnieku masas tolaik bija atradušas pajumti. Viņi maksāja īpašniekiem stingri noteiktu un salīdzinājumā ar šādu māju vērtību pārmērīgi augstu īri.
' rītos, kad darbs sākās, un vakaros, kad tas beidzās, pūta fabrikas tvaika svilpe, kam bija mežonīgi spiedzīga, nervus plosoša skaņa.
[25] tresta juristu uzdevums bija ar koruptām metodēm kalpot tresta mantkārīgajām interesēm. Te attiecināmi Teodora Rūzvelta — toreizējā Savienoto Valstu prezidenta vārdi, ko viņš sacīja 1905. g. Har- varda universitātes aktā: «Mēs visi zinām, kāds ir pašreizējais stāvoklis. Daudzi jo iespaidīgi un labi atalgoti tiesu darbinieki katrā lielākā centrā sprauž sev īpašu uzdevumu izstrādāt pārdrošus un smalki izdomātus plānus, kas palīdz viņu turīgajiem klientiem, vai nu tās ir atsevišķas personas, vai sindikāti, apiet likumus, kam vajadzēja regulēt lielo bagātību izlietošanu vispārības labā.»
[26] tipiska ilustrācija tai cīņai uz dzīvību un nāvi, kas plosījās visā • abiedrībā. Cilvēki aplaupīja cits citu kā plēsīgi vilki. Lielie vilki aprija mazos, un šinī barā Džeksons bija viens no vismazākajiem.
[27] Šī piezīme attiecas uz sociālistu balsu skaitu 1910. g. vēlēšanās Savienotajās Valstīs. Šīs balsošanas panākumi skaidri parāda revolucionāru partijas straujo pieaugumu. Par viņiem balsoja 1888. g. — 2068, 1902. g. — 127713, 1904. g. — 435040, 1908. g. — 1 108427 un 1910. g. — 1688 211 vēlētāju.