[28] toreizējo gadsimtu drausmīgajā cīņā neviens nejutās ilgi drošībā, kaut tas būtu sakrājis nezin kādas bagātības. Aiz rūpēm par piederīgo labklājību radās apdrošināšanas sistēma. Mūsu kulturālajā laikmetā šāda apdrošināšana šķiet smieklīgi aplama un primitīva, bet tolaik tas bija visai nopietns faktors. Visamizantākais ir tas, ka apdrošināšanas sabiedrību kapitālus bieži izšķērdēja — un pa lielākai dajai ierēdņi, kam bija uzticēta kapitālu pārvaldīšana.
[29] pirms evas everhardas dzimšanas džons stjuarts milis rakstīja savā esejā «Par brīvību»: «Kur vien ir kāda augšupejoša šķira, tur tūliņ krietnu daļu morāles nosaka šīs šķiras intereses un pārākuma apziņa.»
[30] verbālas kontradikcijas, sauktas bullas, ilgi bija seno īru iemīļota vājība.
[31] 1902. gadā antracīta tresta prezidents Džordzs F. Baiers sludināja laikrakstos šādus principus: «Strādnieku tiesības un intereses sargā tie cilvēki, kam dievs savā bezgalīgā gudrībā nodevis īpašumu intereses valstī.»
[32] «sabiedrība» šeit saprotama ierobežotā nozīmē: tolaik tā apzīmēja apzeltītos tranus, kas nestrādāja, bet uzbarojās no darbaļaužu savāktā medus. Ne strādniekiem, ne sīktirgotājiem nebija laika «sabiedriskajai dzīvei». To piekopa laiskie bagātnieki, kas bezdarbībā
šķieda savu laiku.
[33] «nesiet mums savu aptraipīto naudu,» — tā skanēja tālaika baznīcas aicinājums.
[34] tālaika kritiskā nedēļas izdevumā «outlook» 1906. gada 18. augusta numurā ir atstāstīts, gadījums, kur strādnieks zaudējis roku tādos pašos apstākļos, par kādiem stāsta Eva Everharda, runājot par Džeksonu.
[35] tolaik bija paradums pieblīvēt dzīvojamās telpas ar visādiem nieciņiem. Dzīves vienkāršība vēl nebija atklāta. Šādas telpas bija kā muzejs, kas prasīja nepārtrauktu tīrīšanu. Putekļu dēmons bija mājas valdnieks. Bija neskaitāmi paņēmieni putekļu apkarošanai un tikai pāris tādu, kas tiešām derēja.
[36] testamentu apstrīdēšana bija tālaika raksturīga parādība. Milzu bagātību uzkrāšanās radīja to īpašniekiem grūti atrisināmu problēmu — kā nokārtot naudas izlietošanu pēc savas nāves. Testamentu sastādīšana un apstrīdēšana kjuva kas līdzīgs bruņu plākšņu un lielgabalu ražošanai. Aicināja izveicīgākos juristus, lai tie sastādītu testamentus, kas nav laužami. Tomēr tos lauza vienmēr un jo bieži tie paši juristi, kas tos bija sastādījuši. Tomēr mantīgā šķira arvien turējās pie savām ilūzijām, ka iespējams sastādīt absolūti neapstrīdamu testamentu, un klienti un advokāti paaudzēm ilgi nodarbojās ap šo fikciju — tāpat kā viduslaiku alķīmiķi ap universālo dziedniecības līdzekli.
[37] Ērmīgu romānu sērija, kuras uzdevums bija parādīt strādnieku šķirai valdošās aprindas nepatiesā, labvēlīgā gaismā.
[38] tā gadsimta cilvēki bija frāžu vergi. viņu pakļaušanās frāzei mums nav saprotama. Vārdu maģija gandrīz vai pārspēja burvju mākslas. Cilvēku prāts bija tik apskurbis un haotisks, ka viens vienīgs vārds varēja iznīcināt visus mūžā krātos nopietnu pētījumu un domu rezultātus. Šāds vārds bija «utopija». Ar to pietika, lai nosodītu ideju, kas ierosināja ekonomiskas pārgrozības, kaut arī tā būtu nezin cik loģiska. Plašas iedzīvotāju masas bija kā apmātas no frāzēm «godīgi pelnīts dolārs» vai «pilna bļoda». Šādu frāžu izgudrošanu uzskatīja par ģenialitāti.
[39] sākumā tie bija privātdetektīvi, kas drīz vien nonāca kapitālistu kalpībā un beidzof izvērtās par oligarhijas algotņiem.
[40] vēl 1912. gadā tautas liela da|a ticēja, ka tā pārvalda valsti ;ir vēlēšanu biļetena palīdzību. Patiesībā valsti pārvaldīja tā dēvētā politiskā mašinērija. Sākumā tās vadītāji uzlika kapitālistiem pārmērīgas nodevas par likumu izdošanu, vēlāk kapitālisti atklāja, ka lētāk ii pašiem nostāties politiskās mašinērijas priekšgalā un algot tās līdzšinējos vadītājus.
[40] 1906. gadā Roberts Hanters savā grāmatā «Nabadzība» aizrādīja, ka Savienotajās Valstīs tolaik desmit miljoni cilvēku dzīvo lielā trukumā.
[41] savienotajās valstīs 1900. gada tautas skaitīšanā (pēdējie publicētie skaitļi) minēts strādājošo bērnu skaits — 1 752 187.
8 — Dž. Londons, V sēj.
[42] važas — tajās iekala Āfrikas vergus un arī noziedzniekus. Vienīgi cilvēces īstās Brālības laikmetā važas atmeta.
' sī grāmata «ekonomika un izglītība» iznāca vēl tanī pašā gadā. Trīs eksemplāri ir saglabājušies: divi Ardisā un viens Asgardā. Tanī runīgi un sīki izanalizēts svarīgs faktors — mācīšanas šķiriskais raksturs tolaik pastāvošajās augstskolās un tautskolās. Šī grāmata ir loģiski pamatota, satriecoša apsūdzība, vērsta pret visu kapitālistisko izglītības sistēmu, kas studentu smadzenēs attīsta tikai tādas idejas, kuras kalpo kapitālistiskajam režīmam un izslēdz visu tam naidīgo un dumpīgo. Grāmata modināja lielu ievērību, un oligarhija lo tūdaļ aizliedza.
[44] ar šiem burtiem apzīmētās organizācijas nosaukums nav atšifrēts.
[45] ar pārceltuvi varēja pāris minūšu laikā nokļūt no Berklijas uz Sanfrancisko. Īstenībā tiklab šī, kā citas pilsētas līcī sastādīja vienu vienību.
[45] Oskars Vailds, krist, ēras XIX gadsimta vārda meistars.
[46] lai palielinātu apgrozību, pārdošanas cenas pazemināja līdz iepirkšanas cenām un pat vēl vairāk. Lielie uzņēmumi varēja ilgāk izturēt šādu izpārdošanu nekā mazie un atbrīvoties no konkurentiem. Tas ir parasts konkurences paņēmiens.
[47] tolaik visādi pūlējās zemniekus, kam klājās aizvien ļaunāk, organizēt politiskā partijā, kuras mērķis būtu ar stingru likumdošanu satriekt trestus un sindikātus. Visi šādi mēģinājumi cieta neveiksmi.
[48] pirmais panākumiem bagātais lielais trests, ko nodibināja gandrīz veselu paaudzi pirms citiem.
[49] pēc nāves (lat.).
[49] Būtiski Everhardam bija taisnība, kaut viņš kļūdījās datumos.
[50] everhards šeit skaidri parāda tālaika strādnieku nemieru cēloņus. Dalot kopīgi iegūto pelņu, kapitāls gribēja paturēt visu, ko varēja dabūt, un darbs gribēja to pašu. Samierināšanās nebija iespējama. Cik ilgi vien kapitālistiskās ražošanas sistēma pastāvēja, kapitāls un darbs strīdējās par kopīgās pejņas sadalīšanu. Tagad mums tas šķiet smieklīgi, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas notika pirms septiņiem gadsimtiem.
pārprodukciju.» skaidrs, ka ar pārprodukciju viņš domā kapitālistiskās sistēmas peļņu, kas pārsniedz kapitālistu izlietošanas spējas. Tanī pašā laikā senators Marks Hanna izsacījās: «Savienotajās Valstis gadā ražo par vienu trešdaļu vairāk preču nekā var izlietot.» Arī kāds cits senators, Consijs Dipjū, izteicies: «Amerikas tauta ražo ik gadus par diviem miljardiem vairāk vērtību nekā var izlietot.»