[52] kārlis markss, lielais sociālisma teorētiķis. Tagad mums šķiel neticami, ka Marksa atklājumus politekonomijā veselām paaudzēm ilgi izsmēja buržuāziskās pasaules atzītie domātāji un zinātnieki. Viņa atklājumu dēj viņu izraidīja no dzimtenes, un viņš mira trimdā Anglijā.
[53] cik zināms, tā ir pirmā reize, kad ar šo vārdu apzīmē oligarhiju.
[54] šādu Everharda minēto sabiedrības iedalījumu lieto Lisjens Se- niels, tālaika autoritāte statistikā. Viņš aprēķināja šķiru skaitlisko spēku pēc 1900. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Savienotajās Valstīs: plutokrātija — 250 251; vidusšķira — 8 429 845; proletariāts- 20 393 137.
[55] «standard oil» un Rokfellers — sk. piezīmi 252. lpp.
[55] Vēl 1907. gadā uzskatīja, ka Savienotās Valstis pārvalda 11 grupas; tomēr šis skaitlis samazinājās līdz 7, kad 5 dzelzceļu īpašnieku grupas saplūda .vienā dzelzceļa trestā. šīs piecas grupas, kas tā saplūda līdz ar saviem finansiālajiem un politiskajiem sabiedrotajiem, bija: 1) Džeimss Dž. 11i 11s, kas kontrolēja Ziemeļrietumu dzelzceļus; 2) Pensilvānijas dzelzceļu-grupa, ko finansiāli atbalstīja Sifs un citas lielas bankas Ņujorkā un Filadelfijā; 3) Harimens, kas kontrolēja centrālā kontinenta, dienvidrietumu un Klusā okeāna dienvidu piekrastes transporta līnijas kopīgi ar padomdevēju Friku un politisko pārstāvi Odellu; 4) Goldu ģimenes dzelzceļu grupa; 5) Mūrs, Reids un Līds, kas pazīstami ar vārdu «Rokailendas kompānija». Šie spēcīgās oligarhijas pārstāvji uzvarēja konkurences apstākļos un nonāca pie neizbegamās apvienošanās.
[56] kuluārs — šajā gadījumā birojs, ko ierīkoja, lai tur piekukuļotu likumdevējus un citus politiķus, kam vajadzēja pārstāvēt tautas intereses.
atradās pie viņa sliekšņa*un brēca pēc jaunas pajumtes. Sis negaidītās jaunās raizes, kur atrast vietu savas petrolejas bērniem, mazbērniem un mazbērnu bērniem, sašķobīja lidzsvaru šim vīram, kas cieta no gremošanas traucējumiem …
Rokfelleri pārņēma raktuves — dzelzs, og[u, vara un svina raktuves —, visdažādākās citas ražošanas nozares, ielu dzelzceļus, na cionālās, valsts un pašvaldības akcijas, pasažieru un preču kuģniecību, telegrāfa Ūnijas, zemes īpašumus, debesskrāpjus, pilis, viesnīcas un universālveikalu blokus, dzīvības apdrošināšanu un bankas Drīz vairs nebija, burtiski, nevienas ražošanas nozares, kur nestrādātu viņu miljoni…
Rokfelleru banka — «National Citi] Bank» ir vislielākā banka Sa vienotajās Valstis. Visā pasaulē to pārspēj vienīgi Anglijas valsts banka un Francijas valsts banka. Tās depozīti caurmērā ir simt miljonu dienā, un tā pārvalda Volstrītas aizdevumu tirgu un biržu. Ta nav viena, tā ir tikai galvenā no daudzajām Rokfelleru bankām, pie kurām pieskaitāmas četrpadsmit bankas un aizdevu kases Ņujorka un daudzas stipras un ietekmīgas bankas visos valsts kapitāla centros.
Džonam D. Rokfelleram pieder «Standard Oil» tresta akcijas četri līdz pieci simti miljonu vērtībā pēc kursa. Viņš piedalījies ar simt miljoniem tērauda trestā, ar gandrīz tikpat daudz kādā rietumu dzelzceļu sistēmā, gandrīz ar pusi kādā citā utt., utt. Tā mēs varētu turpināt līdz apnikumam. Viņa ienākumi pēdējā gadā sasniedza apmēram 100 000000 dolāru, — apšaubāmi, vai visu Rotšilda ģimenes locekļu kopīgie ienākumi ir lielāki. Pie tam tie strauji pieaug ar katru gadu.»
[58] «melnie simti» bija reakcionāras bandas, ko Krievijas revolūcijas laikā 1905. gadā organizēja bojā ejošā patvaldība. Tās uzbruka revolucionāriem un vajadzības gadījumā postīja un dedzināja, lai patvaldībai būtu iemesls izaicināt kazakus.
[59] kapitālistiskajā iekārtā tamlīdzīgi periodi bija tikpat neatvairāmi, cik nejēdzīgi. Labklājībai vienmēr sekoja posts. Protams, tās bija pārprodukcijas sekas.
[61] no krievijas aizgūts tikai nosaukums, nevis ideja. Kapitālisma slepenie aģenti Savienotajās Valstīs organizēja «melnos simtus» un izlietoja tos cīņās pret strādniekiem jau XIX gadsimtā. Tas nav apstrīdams. Par šo konstatējumu atbild tik liela tālaika autoritāte kā Savienoto Valstu darba ministrs Kerols D. Raits. Mēs citējam no viņa grāmatas «Strādnieku cīņas» deklarāciju, ka «dažos lielos vēsturiskos streikos paši uzņēmēji provocēja varas darbus». Turpat teikts, ka fabrikanti ar nodomu inscenējuši streikus, lai atbrīvotos no pārpalikušās produkcijas, un ka dzelzceļnieku streika laikā uzņēmēju uzdevumā dedzināti preču vagoni, lai palielinātu nekārtības. Šie uzņēmēju slepenie aģenti tad arī organizēja «melnos simtus», un tie savukārt vēlāk kļuva par oligarhijas drausmīgo ieroci — aģentiem- provokatoriem.
[62] volstrīta — tā nosaukta pēc kādas ielas senajā Ņujorkā, kur atradās fondu birža, kurā aiz tālaika neracionālās organizācijas notika slepenas spekulācijas visās valsts rūpniecības nozarēs.
[62] Tas bija viens no pirmajiem kuģiem, kas pēc Jaunās pasaules atklāšanas aizveda kolonistus uz Ameriku. Šo pirmo kolonistu pēcnācēji bija ilgu laiku lepni uz savu izcelšanos, bet pakāpeniski viņu pēcnācēji izplatījās visur, tagad viņu asinis rit katra amerikāņa dzīslās.
[63] Šī dzejojuma autoram arī turpmāk lemts palikt nezināmam. Sis fragments ir vienīgais, kas saglabājies līdz mūsu dienām.
[63] Meksikāņu ēdiens, kas pieminēts tālaika literatūrā. Jādomā, ka tas ir silts, vircots ēdiens. Nekādas tā izgatavošanas receptes līdz mums nav nokļuvušas.
[64] taisni pārsteidzoši, cik daudz tanīs juceklīgajos laikos izdeva par sludinājumiem. Konkurēja tikai sīkie kapitālisti, tāpēc viņi ievietoja sludinājumus. Tā kā tresti nepazina konkurences, tiem sludinājumi nebija vajadzīgi.
[65] romas gruntnieclbas sabrukums nenoritēja tik straujos tempos kā amerikāņu fermeru un sīko kapitālistu bojā eja. Divdesmitajā gadsimtā bija tādi ekonomiski momenti, kādus senā Roma nepazina.
Daudzi fermeri, slimīgi pieķērušies savam kaktiņam, mēģināja izvairīties no ekspropriācijas, atturēdamies no jebkuriem tirdznieciskiem darījumiem. Viņi nepārdeva nekā un nepirka neka. Viņu starpā izauga pirmatnējā maiņas tirdzniecība, viņi piecieta daudz ko, bet izturēja. Tā bija jau zināma kustība. Veids, kāda viņus beidzot sakāva, bija tikpat īpatnējs, cik loģisks un vienkāršs. Plutokrātija izlietoja savu ietekmi uz valdību un palielināja nodokļus. Tā bija fermeru vājā puse: tā kā viņi ne pirka, ne pārdeva, tad naudas viņiem nebija — un zeme bija jāpārdod, lai samaksātu nodokļus.
[66] divdesmitā gadsimta sākumā sociālistu internacionālā organizācija beidzot formulēja savu ilgi apsvērto politiku kara jautājumā. Viņu slēdziens izpaudās dažos vārdos: «Kāpēc vienas valsts strādniekiem jācīnās pret otras valsts strādniekiem kapitālistu — kungu labā?»