1905. gada 21. maijā, kad draudēja karš starp Austriju un Itāliju, Itālijas un Austroungārijas sociālisti sasauca konferenci Triestā un piedraudēja ar abu valstu strādnieku ģenerālstreiku kara pieteikšanas gadījumā. Tas pats atkārtojās nākamajā gadā, kad «Marokas incidents» draudēja ieraut karā Franciju, Vāciju un Angliju.
[66] Džeimss Fārlijs bija tolaik izdaudzināts streiklauzis, cilvēks, kura drosme pārspēja morāli, un nenoliedzami spējīgs organizators. Dzelzs papēža varas laikā viņš bija lielā godā un tika uzņemts oligarhu šķirā. 1932. gadā viņu nonāvēja Sara Dženkinsa, kuras vīru Fārlija streiklauži bija nogalinājuši pirms trīsdesmit gadiem.
[67] grāmatu «mūsu labdarīgais feodālisms» sarakstījis V. Di. Gents 1902. gadā. Bieži apgalvo, ka Gents bijis tas, kas ierosinājis lielkapitālistiem oligarhijas ideju. Šī pārliecība pastāvēja literatūrā trīs Dzelzs papēža gadsimtus un pat pirmajā cilvēces Brālības gadsimtā. Tagad mēs zinām, ka tas nav pareizi, taču mūsu zināšana nevar padarīt par nebijušu faktu, ka neviens cilvēks vēsturē nav tā bez vainas nomelnots kā Gents.
[68] minēsim pāris piemēru, kādus lēmumus tiesas pieņem pret strādniekiem. Visiem zināms par bērnu nodarbināšanu ogļraktuvēs. Krist, ēras 1905. gadā Pensilvānijas strādniekiem laimējās panākt likuma izdošanu, ka pirms pieņemšanas darbā bērna vecums un izglītība jāapliecina ne tikai ar vecāku zvērestu, bet arī ar oficiālu izziņu. Lucernas apgabala tiesa pasludināja, ka šis likums esot antikonstitu- cionāls un pretrunā ar 14. paragrāfu, jo radot nevienādu pieeju vienas šķiras indivīdiem, proti, bērniem, kas jaunāki par četrpadsmit Radiem, vai bērniem, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Stata tiesa apstiprināja šo lēmumu. Ņujorkas tiesas speciāla sesija krist, ēras 1905. gadā pasludināja par antikonstitucionālu likumu, ka sievietēm tin nepilngadīgiem jābeidz vakaros darbs fabrikās līdz pīkst, devi- i.iiem, jo tas vēršoties pFet vienu šķiru. Tolaik pārmērīgi nostrādināja ceptuvju strādniekus. Ņujorkas štata likumdošanas iestādes nolēma ierobežot darbu ceptuvēs uz desmit stundām dienā. Krist, ēras 1906. g. Savienoto Valstu augstākā tiesa pasludināja šo lēmumu par antikonstitucionālu ar šādiem vārdiem: «Nav nekāda pamata ierobežot per- sonu brivibu un brīva līguma tiesības, nosakot ceptuvju strādnieku darba stundas.»
[70] sis everharda sociālais pareģojums ir ievērības cienīgs. Pagātnes notikumu gaismā viņš skaidri saskatīja privileģēto arodbiedrību nodevību, strādnieku kastu rašanos un lēno sairšanu, tāpat kā strādnieku kastu un bojā ejošās oligarhijas cīņu par to, kura rokās būs lielais pārvaldes aparāts.
[71] mēs varam tikai apbrīnot everharda gaišredzību. Iekāms vēl oligarhu galvās radās domas par tādām brīnumpilsētām kā Ardisa un Asgarda, Everhards jau garā redzēja šīs pilsētas un to dibināšanas neatvairāmo nepieciešamību.
[72] kopš šī pareģojuma dienas pagājuši trīs Dzelzs papēža kundzības gadsimti un četri cilvēces Brālības gadsimti, un šodien mēs izmantojam satiksmes ceļus un dzīvojam pilsētās, ko radījusi oliģarhija. Tiesa, taisni tagad mēs ceļam vēl varenākas brīnumpilsētas, bet oligarhijas celtās joprojām pastāv, un es rakstu šīs rindas Ardisā, brīnišķīgākajā no visām pilsētām.
[73] sinī savienībā ar oligarhiju iestājās visas dzelzceļnieku arodbiedrības, un tas ir zīmīgi, ka peļņas nolaupīšanas politiku krist, ēras XIX gs. pirmo reizi praksē realizēja «Lokomotīvju vadītāju brālība». P. M. Arturs jau 20 gadus bija tās galvenais vadītājs. Pēc Pensil- vānijas dzelzceļu streika 1877. g. viņš ierosināja dzelzceļa sabiedrībai tādus noteikumus, kas radīja viņa organizācijai īpaši labvēlīgus apstākļus salīdzinājumā ar pārējām arodbiedrībām. Sis plāns bija tikpat panākumiem bagāts, cik savtīgs, un vārdu «arturizācija» sāka lietot, apzīmējot arodbiedrību piedalīšanos peļņas sadalīšanā. Šis vārds sagādājis daudz grūtību etimologiem, bet nu tā izcelšanās, domāju, ir skaidra.
[74] alberts pokoks, kāds cits pazīstams tālaika streiklauzis, kas līdz savam pēdējam brīdim prata noturēt ogļračus paklausībā. Viņam sekoja viņa dels Luijs Pokoks, un šī ievērības cienīgā «vergu saval- ditāju» cilts piecas paaudzes no vietas valdīja pār ogļraktuvēm. Ciltstēvs, tā saucamais Pokoks I, aprakstīts šādi: «Garens, šaurs galvaskauss, kails galvvidus, ko gar malām ietver iesirmi brūni mati; i/.spiesti vaigu kauli, bāla seja; nespodras, pelēkas acis, metāliska balss un gausas kustības'.» Viņš bija vienkāršu vecāku bērns un sāka ■>avas darba gaitas kā viesmīlis. Tad viņš kļuva privātdetektīvs ielu dzelzceļu uzņēmumā un pakāpeniski izveidojās par profesionālu streiklauzi. Pokoks V, pēdējais savā dinastijā, tika sūkņu mājiņā uzspridzināts kādā nenozīmīgā ogļraču dumpī indiāņu teritorijā. Tas notika krist, ēras 2073. gadā.
[75] Šīs kaujas grupas mazliet līdzinājās Krievijas revolucionāru kaujas organizācijām, un šīs grupas noturējās trīs gadsimtus, par spīti Dzelzs papēža nepārtrauktiem spaidiem. Šīs grupas, kas sastāvēja no cildenu mērķu apgarotiem vīriešiem un sievietēm, kuri nebijās nāves, stipri ietekmēja valdošo šķiru un ierobežoja tās neapvaldīto patvaļu. Tomēr viņu darbs neierobežojās ar neredzamu cīņu pret oligarhijas slepenajiem aģentiem. Pat oligarhi bija spiesti ievērot grupu norādījumus, jo pretējā gadījumā viņus bieži vien sodīja ar nāvi, tāpat rīkojās ar oligarhijai pakļautajiem — armijas virsniekiem un strādnieku kastu līderiem.
Šie organizētie atriebēji stingri ievēroja taisnības principus, bet visievērojamākās bija viņu objektīvās tiesu procedūras. Pārsteidzīgu spriedumu nebija. Sagūstītajiem bija garantēta objektīva izmeklēšana un visas iespējas aizstāvēties. Aiz nepieciešamības daudzus cilvēkus notiesāja aizmuguriski, piem., ģenerāli Lemptonu krist, ēras 2138. gadā. Viņš varbūt bija visasinskārākais un nežēlīgākais algotnis, kāds jebkad kalpojis Dzelzs papēdim. Kaujas grupas to trīs reizes brīdināja izbeigt zvērīgo izturēšanos pret proletariātu. Pēc tam viņam, paziņoja, ka viņš ir tiesāts, atzīts par vainīgu un viņam piespriests nāves sods. Pēc sprieduma viņš nodrošinājās ar neskaitāmiem aizsardzības līdzekļiem. Pagāja gadi, bet kaujas grupas nespēja izpildīt savu spriedumu. Daudzi biedri, vīrieši un sievietes, izdarīja nesekmīgus atentātus — oliģarhija viņus nežēlīgi nomocīja. Sakarā ar ģenerāļa Lemptona tiesāšanu atjaunoja krustā sišanu kā legālu sodīšanas paņēmienu. Beidzot notiesātais satika savu sodītāju septiņi padsmitgadīgas meitenes Madlēnas Provansas personā. Lai realizētu savu plānu, viņa bija nostrādājusi divus gadus ģenerāļa pilī par šuvēju. Viņa nomira viennīcā pēc ilgām, drausmīgām mocībām, bet tagad viņas bronzas tēls stāv Brālības panteonā Serlas brīnumpil- sētā.
Mēs, kas pēc pašu pieredzes nepazīstam nekādu asinsizliešanu, nedrīkstam pārāk bargi -nosodīt kaujas grupu varoņus. Viņi ziedoja dzīvību cilvēces labā, neviens upuris nebija viņiem par lielu, un vienīgi asiņainā gadsimta bargā nepieciešamība spieda viņus uz asinsdarbiem. Kaujas grupas bija vienīgais dzelonis, ko Dzelzs papēdis nespēja izraut. So dīvaino armiju radīja Everhards, tās panākumi un trīs gadsimtus ilgā, sekmīgā pastāvēšana apliecina viņa organizatora spējas un tos stipros pamatus, kurus viņš licis un uz kuriem nākamās paaudzes veidoja savu celtni. Kaujas grupu noorganizēšanu zināmā mērā var uzskatīt par viņa lielāko nopelnu, kaut gan ņemams vērā arī viņa atstātais lielais ekonomiskais un socioloģiskais mantojums un viņa darbs revolūcijas vadīšanā.