[75] Tādi paši apstākļi bija XIX gs. angļu kundzības laikā Indijā. Miljoniem iedzimto mira aiz bada, kamēr viņu kungi nolaupīja viņu darba augļus un nodevās vislielākajām pārmērībām. Mūsu apgaismotajā gadsimtā mums jāsarkst par daudziem mūsu priekšgājēju darbiem. Mūsu vienīgais mierinājums ir filozofiska rakstura. Mums jāpieņem, ka sociālajā evolūcijā kapitālistiskā stadija bija tikpat nepieciešama kā agrīnais pērtiķu laikmets cilvēka evolūcijā. Cilvēkam, paceļoties no zemās organiskās dzīves dūņām un dubļiem, bija jāpārdzīvo šīs stadijas. Protams, ka viņam pielipa daudz dūņu un dubļu un tos nebija tik viegli nokratīt.
[76] Šī smieklīgā aina ilustrē valdošās šķiras bezsirdību. Kamēr tauta cieta badu, kalpones gādāja par klēpja sunīšiem. Evai Everhardei šī maskarāde nebija joks. Cilvēka dzīvība un revolūcijas liktenis bija likts uz spēles, tāpēc šis attēlojums uzskatāms par patiesu. Tas ir lielisks komentārs tālaika tikumiem.
[77] par spīti nepārtrauktai un gandrīz neiedomājamai riskēšanai, Anna Roilstona sasniedza karalisku vecumu — 91 gadu. Kā Pokoki spītēja kaujas grupām, tā viņa spītēja Dzelzs papēža bendēm. Viņa nodzīvoja apbrīnojamu un panākumiem bagātu mūžu pastāvīgās briesmās un cīņā. Kaujas grupas viņu pazina kā «Sarkano jaunavu», un viņa bija viena no slavenākajām revolucionārēm. Sešdesmit deviņu gadu vecumā viņa nošāva «Asiņaino» Halklifu tā bruņoto pavadoņu vidu un laimīgi izbēga. Viņa mira kādā slepenā revolucionāru uzturēšanās vietā Ozarkas kalnos.
[78] s. s. p. — sociālistiskā strādnieku partija. s. p. — strādnieku partija. Red.
[79] lai cik esam pētījuši tālaika materiālus, kādi vispār palikuši, tomēr neesam nekā atraduši par šeit aprakstīto Bīdenbahu. Bīdenbahs minēts vienīgi Evas Everhardas manuskriptā.
[80] pārvēršanās tolaik izveidojās par īstu mākslu. Revolucionāriem ; bija šādas tēlošanas studijas visās viņu slēpšanās vietās. Viņi nici- j nāja tādus palīglīdzekļus kā parūkas un bārdas, krāsotas uzacis un ' citus aktieru paņēmienus. Revolucionāri spēlēja dzīvības un nāves ■ spēli, un palīglīdzekļi vien noderētu tikai iekrišanai. Vajadzēja, lai j pārvēršanās būtu dziļa, iekšēja, kļūtu par otru dabu, par paša būtnes j sastāvdaļu. Stāsta, ka Sarkanā jaunava bijusi visveiklākā šinī mākslā, j kas arī izskaidro viņas ilgo, panākumiem bagāto mūžu.
[81] cilvēku nozušana bija tālaika briesmas. par to liecina dziesmas | un stāsti. Tā bija neatvairāma blakus parādība pagrīdes cīņai, kas ļ ilga gandrīz trīs gadsimtus. Šī parādība bija tikpat bieža oliģarhija un strādnieku kastās kā revolucionāru rindās. Vīrieši, sievietes, pat j bērni nozuda bez brīdinājuma, bez pēdām, un neviens tos vairs ne- \ redzeja. Viņu dzīves gals palika mūžīgā tumsā tīts.
[83] bez strādnieku kastām radās vēl militārā kasta. Bija nodibināts pastāvīgs karaspēks no oligarhijas locekļiem pavēlnieku lomā un profesionāliem kareivjiem. Tas stājās zemessargu vietā, kuri jaunajā režīmā izrādījās nederīgi. Bez regulārā slepenā izlūkošanas dienesta Dzelzs papēdim vēl pastāvēja slepenā dienesta algotņi, kas bija saite starp policiju un karaspēku.
[84] tikai pēc otrās revolūcijas apspiešanas «Frisko sarkanie» atkal uzplauka. Grupa pastāvēja divas paaudzes. Tad kādam Dzelzs papēža spiegam izdevās tanī iespiesties, uzzināt visus tās noslēpumus un panākt tās pilnīgu iznīcināšanu. Tas notika krist, ēras 2002. gadā. Grupas locekļus nogalināja pa vienam ik pēc trim nedējām un viņu līķus izlika apskatei Sanfrancisko strādnieku rajonos.
[84] Slēptuve Bentonas ostā bija ierīkota katakombās, kuru ieeju aizmaskēja aka. Tās ir labi saglabājušās, un ziņkārie apmeklētāji šodien nonāk pa gaiteņu labirintu sapulču telpā, kur neapšaubāmi norisinājusies Evas Everhardas aprakstītā aina. Aiz tās atrodas kameras, kur turēja ieslodzītos, un maza istaba spriedumu izpildei. Tālāk atrodas kapsēta — garas, līkumotas cietajā klintī izcirstas galerijas ar iedobumiem abās pusēs, kur rindās atdusas revolucionāri, kā tos priekš ilgiem gadiem viņu biedri apbedījuši.
[85] tolaik turcijā vēl'pastāvēja daudzsievība.
[86] tas nav pārspīlējums. inielektuālās un mākslas pasaules kodolu veidoja revolucionāri. Izņemot dažus mūziķus un dziedoņus, un pāris oligarhu, visi tālaika lielie izgudrotāji, ciktāl viņu vārdi saglabājušies, bijuši revolucionāri.
[87] tolaik sviestu un krējumu ieguva tieši no govju piena. Uzturlīdzekļu ķīmiska izstrādāšana vēl nebija sākusies.
[88] visā tālaika literatūrā un dokumentos minēti Mendenhola dzejoli. Biedri viņu dēvēja par «liesmaino». Neapšaubāmi — viņš ir bijis liels ģēnijs, bet no viņa nav nekas uzglabājies, tikai daži citu autoru darbos citēti dzejoļu fragmenti. Dzelzs papēdis viņu notiesāja uz nāvi krist, ēras 1928. gadā.
[89] sis gadījums nav nekas neparasts. Daudzi jauni oligarhijas pārstāvji — vai nu paši savas taisnības sajūtas mudināti, vai revolūcijas diženuma savaldzināti, kā arī aiz ētiskiem vai romantiskiem iemesliem — ziedoja revolūcijai savu dzīvību. Līdzīgi rīkojās daudzi krievu dižciltīgo dēli savas zemes revolūcijās.
[89] Algotņiem Dzelzs papēža varas pēdējās dienās bija ievērojama loma. Viņi radīja spēku līdzsvaru cīņās starp strādnieku kastām un oligarhiem un pārsviedās te vienā, te otrā pusē, kā to prasīja pašreizējās intrigas un konspirācija.
[90] no kapitālisma morālā jucekļa un nekonsekvences oliģarhija radīja jaunu, sakarīgu un noteiktu, nežēlīgu un skarbu ētiku — aplamāko un nezinātniskāko, toties spēcīgāko, kāda jebkad bijusi tirānu šķirai. Oligarhi ticēja savai ētikai, lai gan bioloģijas un evolūcijas likumi bija pretrunā ar to, un šī ticība deva viņiem spēku trīs gadsimtus apspiest cilvēces progresa vareno gaitu. Tā ir aina, kas apmulsina morālistu metafiziķi un rada šaubas un pārdomas materiālistam.
[90] Ardisu beidza celt krist, ēras 1942. gadā. Asgardu ap krist, ēras 1984. gadu. To cēla 52 gadus, pastāvīgi nodarbinot pusmiljona lielu vergu armiju. Laikiem šis skaitlis pieauga līdz miljonam, nerunājot nemaz par tiem simtiem tūkstošiem, kas nāca no mākslinieku aprindām vai strādnieku kastām.
[91] revolucionāru vidū bija daudz ķirurgu, kas savā arodā darīja brīnumus. Pēc Evas Everhardas vārdiem, viņi varēja cilvēku vārda pilnā nozīmē pārveidot. Iznīcināt rētu un sakropļojumu pēdas viņiem bija nieks. Viņi pārveidoja sejas pantus ar tādu mikroskopisku rūpību, I.a nepalika ne vismazāko pēdu. Iemīļots pārveidošanas orgāns bija deguns. Adas un matu transplantācija bija parasts paņēmiens. Viņi prata tā pārvērst sejas izteiksmi, ka šķita, tas panākts ar burvestībām. Viņi līdz nepazīšanai pārveidoja lūpas, acis, uzacis, muti un ausis. Ar smalki izdomāiu mēles, rīkles, ūkas un deguna dobuma operāciju panāca, ka cilvēka izruna, balss intonācija un runas veids Iļuva pavisam citādi. Ārkārtīgi apstākļi prasīja ārkārtīgus palīglīdzekļus, un revolūcijas laikmeta ķirurgi atbilda šīm prasībām. Starp citu, viņi varēja padarīt pieaugušu cilvēku 4—5 collas garāku vai 1—2 collas īsāku. Viņu toreizējā māksla tagad aizmirsta. Mums nav bijis vajadzības pēc tās.