Ernests sāka smieties. Viņš smējās rupji, un es jutos spiesta aizstāvēt bīskapu.
— Neaizmirstiet, — es sacīju, — ka jūs redzat tikai vienu medaļas pusi. Mūsu sabiedrībā ir daudz laba, kaut jiīs arī negribat to redzēt. Bīskapam Morhauzam taisnība. Rūpniecības radītais ļaunums ir drausmīgs, kā jūs to sakāt, bet tas radies aiz nezināšanas. Atsevišķi sabiedrības slāņi ir pārāk krasi nošķīrušies.
— Pat mežonīgie indiāņi nav tik rupji un nežēlīgi kā kapitālistu šķira, — viņš atbildēja, un šinī mirklī es viņu ienīdu.
— Jūs nepazīstat mūs, — es sacīju. — Mēs neesam rupji un nežēlīgi.
— Pierādiet! — viņš mani izaicināja.
— Kā lai es jums pierādu? — es sadusmojos.
Viņš papurināja galvu.
— Es negribu, lai jūs pierādāt man. Pierādiet to pati sev!
— Es tāpat zinu.
— Jūs nezināt nekā, — viņš strupi atcirta.
— Nu, nu, bērni, — tēvs mierinot ierunājās.
— Man vienalga, — es sašutusi iesāku, bet Ernests pārtrauca mani:
— Man liekas, jums vai jūsu tēvam, kas ir viens un tas pats, ir ieguldīta nauda Sjeras vērptuvēs.
— Kāds tam sakars? — es izsaucos.
— Nekāds lielais nav, — viņš gausi iesāka, — tikai apģērbs, ko jūs valkājat, ir notraipīts asinīm. Maize, ko jūs ēdat, ir asiņaina. Sīku bērnu un spēcīgu vīru asinis lāso no jūsu griestu sijām. Kad es aizveru acis, es dzirdu, kā asins lāses krīt pār mani.
Un, pakļaudamies saviem vārdiem, viņš aizvēra acis un atlaidās sēdeklī. Man izlauzās asaras aiz dusmām un apvainotas pašmīlas. Neviens manā mūžā nebija pret mani tik rupji izturējies. Tiklab bīskaps, kā mans tēvs bija pārsteigti un apmulsuši. Viņi mēģināja ievadīt sarunu mierīgākā gultnē, bet Ernests atvēra acis, mirkli palūkojās manī un novērsās. Viņa mutes izteiksme bija skarba un acis tāpat; tanīs nebija ne jausmas no smaida. Ko viņš man gribēja sacīt, kādu bargu pamācību izteikt, to es nedabūju zināt, jo šinī brīdī kāds vīrs, kas gāja garām pa ietvi, apstājās un pameta skatienu uz mums. Tas bija liela auguma vīrietis, trūcīgi ģērbies, un nesa uz muguras smagu nastu — no niedrēm un bambusa taisītus statņus, krēslus un ietvarus. Viņš nolūkojās uz māju it kā neziņā, vai nākt iekšā un mēģināt pārdot kaut ko 110 savām precēm.
— So vīru sauc Džeksonu, — Ernests sacīja.
— Tādam spēcīgam vīrietim vajadzēja gan strādāt, nevis staigāt par pauninieku,[22] — es strupi atbildēju.
— Paskatieties uz viņa kreiso piedurkni, — Ernests pieklājīgi aizrādīja.
Es paskatījos un redzēju, ka piedurkne ir tukša.
— Tās bija asinis arī no šīs rokas, ko es dzirdēju lāsojam no jūsu griestu sijām, — Ernests tikpat laipni turpināja. — Viņš zaudēja savu roku Sjeras vērptuvēs, un jns viņu izmētāt uz ielas kā nodzītu zirgu. Kad es saku «jūs», tad domāju vērptuvju direktoru un administrāciju, ko jūs un citi akcionāri algojat vērptuvju vadīšanai. Tas bija nelaimes gadījums, kas notika tādēļ, ka Džeksons mēģināja paglābt akciju sabiedrībai pāris dolāru. Viņa roka iekļuva zobratā. Viņš būtu mierīgi varējis atstāt mazo akmentiņu, ko ieraudzīja starp rata zobiem. Tas būtu salauzis tikai kādu rindu zobu. Viņš tomēr tvēra pēc akmens, un viņa roku ierāva mašīnā un samala līdz plecam. Tas notika naktī. Vērptuve strādāja virsstundas. Akcionāriem toreiz izmaksāja glītas summas. Džeksons bija strādājis garas stundas, viņa muskuļi bija zaudējuši savu elastību un veiklību, tāpēc kustība izdevās pa- gausāka. Tādēļ arī mašīna sagrāba viņu. Viņam ir sieva un trīs bērni.
— Ko akciju sabiedrība darījusi viņa labā? — es jautāju.
— Neko. Ak tā, kaut ko tomēr. Tā spīdoši uzvarēja tiesā, kur Džeksons, iznācis no slimnīcas, bija iesniedzis prasību atlīdzināt zaudējumus. Akciju sabiedrībai, zināt, ir lieliski advokāti.
— Jūs neizstāstījāt visu, — es pārliecināta sacīju. — Varbūt jūs nezināt visu. Varbūt šis cilvēks izturējās bezkaunīgi.
— Bezkaunīgi! Ha-ha-ha! — Viņa smiekli bija velnišķīgi. — Mīļais dievs! Bezkaunība! Ar savu sakropļoto roku! Par spīti visam, viņš bija lēnprātīgs un pazemīgs un nebija pat domājis kļūt bezkaunīgs.
— Bet tiesa? — es neatlaidos. — Sūdzība taču nebūtu izlemta viņam par ļaunu, ja nebūtu bijuši apstākļi, kurus jūs neminējāt.
— Pulkvedis Ingrams, akciju sabiedrības galvenais advokāts, ir attapīgs jurists. — Ernests mirkli saspringti vērās manī, tad turpināja: — Es jums teikšu, kas jums darāms, mis Kaninghema. Noskaidrojiet šo gadījumu ar Džeksonu!
— To es tīk un tā būtu darījusi, — es dzestri attraucu.
— Lieliski, — viņš labsirdīgi pasmaidīja, — un es jums pateikšu, kur šo cilvēku satikt. Bet es drebu, iedomājoties, ko jūs uzzināsiet sakarā ar Džeksona roku.
Un tā notika, ka tiklab bīskaps, kā es pieņēmām Ernesta izaicinājumu. Viņi abi aizgāja, un es paliku ar sāpīgu sajūtu, ka man un manai šķirai nodarīta netaisnība. Šis cilvēks bija kā mežonīgs zvērs. Es viņu toreiz ienīdu un mierināju sevi ar domām, ka citāda izturēšanās no strādnieku šķiras pārstavja nav gaidāma.
III NODAĻA DŽEKSONA ROKA
Man pat sapņos nebūtu ienācis prātā, kāda liktenīga loma manā dzīvē būs Džeksona rokai. Pats Džeksons, kad es viņu sameklēju, mani maz ietekmēja. Atradu viņu sašķiebtā graustā [23] jomas tuvumā, purva malā. Mājas apkārtnē bija dīķi ar stāvošu ūdeni, kuru virsmu klāja za- jas, trūdošas dujķes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu.
Džeksons patiešām bija lēnprātīgs un pazemīgs, kā Ernests bija viņu attēlojis. Viņš darbojās ap kādu niedru pinumu un strādāja cītīgi vien, kamēr es ar viņu runāju. Tomēr, neievērojot viņa lēnprātību un pazemību, man šķita, ka esmu uztvērusi pirmās briestoša sarūgtinājuma pazīmes, kad viņš sacīja:
— Vismaz par naktssargu mani būtu varējuši ielikt.[24]
Es maz varēju izdabūt no viņa. Viņš likās truls, un
tomēr veiklā strādāšana ar vienu roku šķita noliedzam viņa trulumu. Man radās kāda doma.
— Kā tas gadījās, ka jūsu roka iekļuva mašīnā? — es jautāju.
Viņš ilgi un pētījot noskatījās manī un tad papurināja galvu.
— Es nezinu. Tā gadījās.
— Nolaidība? — es uzstājos.
— Nē, — viņš atbildēja. — Tā to nevar saukt. Es strādāju virsstundas, un man liekas, biju par daudz noguris. Tanīs septiņpadsmit gados, ko esmu nostrādājis vērptuvē, esmu ievērojis, ka nelaimes gadījumi visbiežāk notiek īsi pirms svilpes.1 Es varētu derēt, ka pēdējā stundā pirms svilpes notiek vairāk nelaimes gadījumu nekā visā pārējā dienā. Kad cilvēks stundām ilgi saspringti strādājis, viņš vairs nav tik izveicīgs. Es esmu pārāk daudzus redzējis saraustītus, saplosītus un sadragātus līdz nepazīšanai.
— Daudzus? — es pratināju.
— Veseliem simtiem, arī bērnus.
Izņemot dažus drausmīgus sīkumus, Džeksona stāsts par viņa nelaimes gadījumu pilnīgi saskanēja ar to, ko l)iju dzirdējusi. Kad es jautāju, vai viņš nav pārkāpis kādus mašīnas apkalpošanas noteikumus, viņš pakratīja galvu.