— Es norāvu ar labo roku dzensiksnu, — viņš sacīja, — un tvēru ar kreiso pēc akmentiņa. Es nemaz nepaskatījos, vai dzensiksna patiešām ir norauta, jo domāju, ka mana labā roka būs to izdarījusi. Tomēr tā nebija. Es tvēru ātri, bet siksna nebija pilnīgi nost, un tā mašīna norāva man roku.
— Tas gan bija sāpīgi, — es līdzjūtīgi piezīmēju.
— Kaulu krakšķēšana patīkama vis nebija, — skanēja viņa atbilde.
Par savu tiesas prāvu viņš nebija īsti skaidrībā. Viņš zināja vienīgi to, ka nav saņēmis nekādu zaudējumu atlīdzību. Viņam likās, ka tiesas nelabvēlīgais spriedums balstījies uz direktora un priekšstrādnieku liecībām. Viņu liecības, kā viņš izsacījās, «nebija tādas, kādām tām vajadzēja būt». Es nolēmu uzmeklēt šos lieciniekus.
Man bija skaidrs, ka Džeksona stāvoklis ir bēdīgs. Viņa sieva slimoja, un viņš pats nespēja ar saviem pinumiem un pauninieka darba nopelnīt ģimenei uzturu. Viņš bija palicis parādā īri, un viņa vecākais — vienpadsmit- gadīgais zēns tagad iestājās darbā vērptuvē.
— Viņiem vajadzēja dot man sarga vietu, — tie bija viņa pēdējie vārdi, man aizejot.
Kad es biju runājusi ar Džeksona aizstāvi, abiem priekšstrādniekiem un vērptuves direktoru, kas bija liecinājuši tiesā, man vajadzēja atzīt, ka Ernesta apgalvojums nav bez pamata.
Aizstāvis izskatījās vārgs un nespējīgs cilvēks, un, viņu ieraugot, es nebrīnījos, ka Džeksons bija zaudējis prāvu. Manas pirmās domas bija, ka Džeksons saņēmis, ko pelnījis, izvēlēdamies šādu aizstāvi. Bet tad man pēkšņi atausa atmiņā divi Ernesta izteikumi: «Akciju sabiedrība algo lieliskus advokātus» un «Ingrams ir visai attapīgs jurists». Es aši apsvēru, un man kjuva skaidrs, ka akciju sabiedrība, protams, var atalgot labākus juristus nekā tāds strādnieks kā Džeksons. Bet tie vēl bija sīkumi. Vajadzēja noteikti būt kādam lielākam iemeslam, kāpēc tiesas process noritēja Džcksonam nelabvēlīgi.
— Kāpēc jūs zaudējāt prāvu? — es jautāju.
Advokāts bija uz mirkli pārsteigts un apjucis, un manī
radās līdzcietība pret šo nožēlojamo radījumu. Tad viņš sāka gausties. Gaušanās likās viņam iedzimta. Viņš bija īsts nelaimesputns. Viņš gaudās par liecinieku izteicieniem, jo tie bijuši labvēlīgi vienīgi pretējai pusei. Neviena vārda viņš neesot varējis no viņiem izdabūt Džeksonam par labu. Viņi labi zinājuši, no kurienes vējš pūš. Džeksons esot nelga. Pulkvedis Ingrams esot viņu iebiedējis un samulsinājis. Ingrams esot nepārspējams nopratināšanā. Viņš pavcdinajis Džeksonu sniegt diskreditējošas atbildes.
— Kā viņa atbildes varēja būt diskreditējošas, ja taisnība bija viņa pusē? — es noprasīju.
— Kāda te nozīme taisnībai? — viņš savukārt jautāja. — Jūs redzat visas šīs grāmatas. — Viņš norādīja uz virkni sējumu sava mazā biroja sienas plauktos. — Viss, ko es tanīs esmu lasījis un izpētījis, māca man, ka likums un taisnība ir divas dažādas lietas. Prasiet jebkuram advokātam! Kas ir taisnība, to mums māca svētdienas skolā. Grāmatas mums māca ko citu: likumu.
— Vai jūs gribat sacīt, ka Džeksonam bija taisnība un viņš tomēr zaudēja prāvu? — es neatlaidos. — Vai jūs gribat sacīt, ka tiesneša Koldveia tiesā nav nekādas taisnības?
Mazais advokāts mirkli blenza manī, tad enerģija izgaisa viņa sejā.
— Man nebija nekādu iespēju, — viņš sāka no jauna gausties. — Viņi padarīja Džeksonu par nelgu un mani arī. Un kādas iespējas lai man būtu? Ingrams ir liels jurists. Ja viņš tāds nebūtu, vai tad Sjeras vērptuves, Erstona gruntsgabalu sindikāts, Berklijā akciju sabied- nba, Oklendas, Sanleandras un Plezentonas elektrības
abiedrības pieņemtu viņu par savu juriskonsultu? Viņš ir tresta jurists, un tresti nealgo muļķus.[25] Ko jūs domājat, kāpēc Sjeras vērptuves maksā viņam katru gadu divdesmittūkstoš dolāru? Protams, tādēļ, ka viņš ir šīs summas vērts. Es tik vērts neesmu. Ja es tāds būtu, tad es nestāvētu nomaļus, nebadotos un nenodarbotos ar (adām prāvām kā ar Džeksona prāvu. Vai jūs domājat, es būtu daudz saņēmis, ja būtu prāvu laimējis?
— Droši vien jūs būtu Džeksonu izputinājuši, — es atbildēju.
— Protams, — viņš pikti attrauca. — Man taču arī jādzīvo, vai ne? [26]
— Viņam ir sieva un bērni, — es pārmetu.
— Man arī, — viņš atbildēja. — Un visā pasaulē bez manis nav neviena cilvēka, kas rūpētos, lai viņi nenomirst badā.
Viņa seja pēkšņi atmaiga, viņš atvēra savu pulksteni un parādīja uzņēmumu vāciņa iekšpusē — sievieti un divas mazas meitenes.
— Te viņas ir,, paskatieties! Mums ir grūti klājies, ļoti grūti. Es biju cerējis aizsūtīt viņas uz laukiem, kad laimēšu Džeksona prāvu. Te neveselīgi apstākļi, bet tagad man nav iespējams viņas aizsūtīt.
Kad es posos aiziet, viņš atkal uzsāka savas gaudas:
— Man nav ne vismazāko izredžu. Pulkvedis Ingrams un tiesnesis Koldvels ir tuvi draugi. Es nesaku, ka šī draudzība būtu izšķīrēja prāvā, ja es nopratināšanā būtu panācis no lieciniekiem vajadzīgās atbildes, tomēr jāatzīst, ka tiesnesis Koldvels darīja visu, lai es netiktu pie vajadzīgajiem pierādījumiem. Tiesnesis Koldvels un pulkvedis Ingrams ir vienas ložas un kluba biedri. Viņi dzīvo kaimiņos tādā apvidū, kur es nevaru atļauties dzīvot. Viņu sievas pastāvīgi apmeklē viena otru. Viņas vienmēr sarīko kāršu partijas un daudz ko tamlīdzīgu.
— Bet vai jūs vēl domājat, ka taisnība Džeksona pusē? — es ievaicājos, apstādamās uz sliekšņa.
— Es nedomāju, es to zinu, — skanēja atbilde. — Sākumā gan es domāju, ka viņam ir drusku izredzes. Sievai es nekā par to nestāstīju. Man negribējās sagādāt viņai vilšanos. Viņa tā bija pieķērusies domām par uzturēšanos laukos, kaut gan tas bija grūti izdarāms.
— Kāpēc jūs nepievērsāt uzmanību tam faktam, ka Džeksons gribēja pasargāt mašīnu no bojājumiem? — es jautāju Pīteram Donelijam, vienam no priekšstrādniekiem, kas bija liecinājuši tiesā.
Viņš ilgi pārdomāja, iekāms atbildēja. Tad viņš pameta bažīgu skatienu visapkārt un sacīja:
— Tāpēc, ka man ir sieva un trīs tik jauki bērni, kādi jebkad redzēti, lūk, kāpēc.
— Es nesaprotu.
— Citiem vārdiem sakot, tas nebija ieteicami, — viņš atbildēja.
— Jūs gribat sacīt… — es iesāku.
Viņš mani strauji pārtrauca:
— Gribu sacīt to pašu, ko teicu. Es jau ilgi strādāju vērptuvē. Kā bērns es sāku strādāt pie spolēm un kopš tā laika esmu lēnām ticis uz augšu. Savu tagadējo izcilo stāvokli esmu ieguvis ar grūtu darbu. Es esmu darbu vadītājs, ja vēlaties zināt, bet es šaubos, vai visā vērptuvē pastieptos kāda roka glābt mani, ja es slīktu. Esmu vienmēr sastāvējis arodbiedrībā, bet divu streiku laikā es biju akciju sabiedrības pusē. Mani nosauca par streiklauzi. Neviens nenāktu iedzert ar mani kādu glāzi, ja es uzaicinātu. Vai jūs redzat šīs rētas man galvā? Tās ir no ķieģeļiem, ko svieda man pakaļ. Katrs bērns pie spolēm nolād mani. Mans vienīgais draugs ir akciju sabiedrība.
Un tas nav pienākums, kas mani saista pie tās, bet dienišķā maize un manu bērnu dzīvība. Tā tas ir.
— Vai Džeksons bija vainīgs? — es jautāju.
— Viņam būtu vajadzējis saņemt zaudējumu atlīdzību. Viņš bija labs strādnieks, kas ne par ko nesūdzējās.