— Vai tad jums nebija iespējams pateikt visu patiesību, kā jūs bijāt zvērējuši?
Viņš papurināja galvu.
— Patiesību, tīru patiesību un tikai patiesību? — es svinīgi atkārtoju.
Viņa sejā atkal izpaudās kaislīgs satraukums — un viņš pacēla acis nevis pret mani, bet pret debesi.
— Savu bērnu labā es esmu gatavs degt mūžīgās elles ugunīs, — viņš atbildēja.
Henrijs Dalass, ģenerāldirektors, bija vīrs ar lapsas seju. Viņš man uzmeta izaicinošu skatienu un atsacījās runāt par prāvu. Es nevarēju izdabūt no viņa ne vārda par tiesas gaitu un viņa izteicieniem. Ar otru darba vadītāju man vairāk laimējās. Džeimss Smiss bija cilvēks ar skarbiem sejas pantiem, un es zaudēju drosmi, viņu ieraudzījusi. Arī viņš, tā man likās, nebija noteicējs par sevi, bet turpmākā sarunā es manīju, ka viņa garīgais līmenis augstāks nekā viņa aprindu cilvēkiem. Viņš bija vienis prātis ar Pīteru Doneliju, ka Džeksonam būtu vajadzējis saņemt atlīdzību, jā, viņš pat gāja tālāk un nosauca tādu rīcību par necilvēcisku un zemisku, kad strādniekam, kuru nelaimes gadījums padarījis par kropli, atņem maizi. Viņš paskaidroja arī, ka vērptuvē bieži noliekot nelaimes gadījumi un akciju sabiedrība cīnoties visiem spēkiem pret prasībām atlīdzināt zaudējumus.
«Tas nozīmē simtiem tūkstošiem dolāru gadā akcionāriem par labu.» Un es biju spiesta domāt par pēdējām dividendēm, ko mans tēvs saņēma, par savu krāšņo tērpu un tēva grāmatām, ko nopirka par šo naudu. Es atcerējos Ernesta vārdus, ka pie manām drēbēm līp asinis, un saku drebēt.
— Vai jūs neuzsvērāt savā liecībā, ka Džeksons cietis nelaimes gadījumā, mēģinādams pasargāt mašīnu no bojājumiem? — es jautāju.
— Nē, — viņš atbildēja, un viņa lūpas rūgti saknie- bās. — Es liecināju, ka Džeksons pats vainīgs pie savas nelaimes aiz nolaidības un nevērības un ka akciju sabiedrība nav nekādā ziņā vainojama vai atbildīga.
— Vai tā bija nolaidība?
— Sauciet, kā gribat. Fakts ir tas, ka cilvēks nogurst, ja viņš stundām ilgi strādājis.
Šis cilvēks sāka mani interesēt. Viņš neapšaubāmi bija apdāvināts.
— Jūs esat vairāk izglītots, nekā strādnieki vispār mēdz būt, — es piezīmēju.
— Esmu beidzis vidusskolu, — viņš atteica. — To es izdarīju, strādādams par vārtu sargu. Gribēju mācīties universitātē, bet nomira tēvs, un man vajadzēja iestāties darbā vērptuvē. Es gribēju studēt dabas zinātnes, — viņš kautri paskaidroja, it kā atzīdamies kādā vājībā. — Es mīlu dzīvniekus, bet esmu spiests strādāt vērptuvē. Kad tiku par priekšstrādnieku, apprecējos, un tad radās ģimene, un, jā, tagad es vairs neesmu par sevi noteicējs.
— Ko jūs gribat ar to sacīt?
— Es gribēju paskaidrot, kāpēc es tā liecināju tiesā,— es sekoju instrukcijām.
— Kādām instrukcijām?
— Pulkveža Ingrama. Viņš uzrakstīja liecību, kas man bija jānodod.
— Un tāpēc Džeksons prāvu zaudēja.
Viņš pamāja, un asinis tumšā vilnī ieplūda viņa sejā.
— Un Džeksonam jāuztur sieva un divi bērni.
— To es zinu, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan viņa seja aizvien vairāk pietvīka.
— Sakiet, — es turpināju, — vai jums bija viegli pārvērsties no tā cilvēka, kāds jūs bijāt, teiksim, vidusskolā, par tādu cilvēku, kādam jums vajadzēja kļūt, lai tā rīkotos tiesā?
Viņa jūtas izlauzās tik negaidīti, ka es sabijos. Viņš izgrūda rupju lāstu un sažņaudza dūres, it kā gribētu man sist.
— Piedodiet! — viņš nākamā mirklī sacīja. — Nē, tas nebija viegli. Bet tagad labāk ejiet! Jūs visu, ko gribējāt, esat uzzinājusi no manis. Tomēr, iekāms ejat, es jums ko pateikšu. Nekāda labuma nebūs, ja jūs stāstīsiet tālāk, ko dzirdējāt no manis. Es to noliegšu, un liecinieku jums nav. Es noliegšu katru vārdu, ja būs vajadzīgs, ar zvērestu liecinieku solā.
Pēc sarunas ar Smisu es devos uz tēva biroju ķīmijas laboratorijā un tur satiku Ernestu. Satikšanās bija pilnīgi negaidīta, bet viņš apsveica mani ar savu drosmīgo skatienu un ciešo rokas spiedienu, un dīvaina mulsuma caurstrāvoto nosvērtību. Likās, it kā viņš būtu piemirsis mūsu pēdējo vētraino tikšanos, bet es nebiju tā noskaņota, lai to aizmirstu.
— Esmu iepazinusies ar Džeksona lietu, — es atklāti sacīju.
Viņš saspringti gaidīja turpmāko, bet viņa acīs bija lasāma pārliecība, ka mani uzskati iedragāti.
— Liekas, pret viņu izturējušies negodīgi, — es atzinu. — Un man — man šķiet, ka viņa asinis var gan lāsot no mūsu sijām.
— Protams, — viņš atbildēja. — Ja pret Džeksonu un viņa biedriem būtu izturējušies cilvēcīgi, dividendes nekad nebūtu tik lielas.
— Man vairs nebūs nekāda prieka par skaistām drēbēm, — es piemetināju.
Jutos pazemota un salauzta, un man bija saldi apzināties, ka Ernests zināmā mērā uzklausa manu grēksūdzi. Toreiz, tāpat kā vienmēr vēlāk, mani atbalstīja viņa spēks. Tas izstaroja aizsardzības un miera solījumu.
— Tikpat maz prieka jums būs par maisa audumiem,— viņš nopietni atteica. — Jūs zināt džutas vērptuves, tur valda tādi paši apstākji. Tur un visur citur. Mūsu daudz cildinātā civilizācija dibināta uz asinīm, piesātināta ar asinīm, un ne jūs, ne es, ne kāds cits nevar izbēgt no to sarkanajiem traipiem. Kas tie bija par cilvēkiem, ar ko jūs runājāt?
Es izstāstīju viņam visu.
— Un nevienam no viņiem nebija rīcības brīvības, — viņš sacīja. — Visi viņi saistīti pie nežēlīgās industrijas mašīnas. Un pats traģiskākais, ka viņi saistīti ar savām sirds asinīm. Viņu bērni — tā ir jaunā dzīvība, ko viņu instinkts aizsargā. Sis instinkts ir stiprāks par visu viņu ētiku. Mans tēvs! Viņš meloja, viņš zaga, nekāda rīcība viņam nelikās negodīga, ja vien tā deva maizi man un maniem brāļiem un māsām. Viņš bija industrijas mašīnas vergs, un tā viņu samala, iedzina nāvē.
— Bet jūs, — es pārtraucu, — jūs taču esat brīvs savā rīcībā.
— Ne gluži, — viņš atteica. — Mani nesien manas sirds asinis. Esmu bieži priecīgs, ka man nav bērnu, kaut gan es bērnus ļoti mīlu. Tomēr es nevēlētos bērnus, kaut arī būtu precējies.
— Tas nu gan ir slikts princips! — es iesaucos.
— Es zinu, — viņš skumji atbildēja, — bet man tas ir piemērots. Es esmu revolucionārs, un tā ir bīstama profesija.
Es neticīgi pasmīnēju.
— Ko jūsu tēvs darītu, ja es nakti ielauztos pie viņa, lai nolaupītu viņa Sjeras vērptuvju dividendes?
— Uz viņa naktsgaldiņa atrodas revolveris, — es atbildēju. — Droši vien viņš jūs nošautu.
— Un, ja nu es un vēl daži citi ievestu pusotra miljona [27] cilvēku turīgo ļaužu namos, tad gan būtu varena apšaudīšanās, vai ne?
— Jā, bet to jūs nedarīsiet, — es piezīmēju.
— Taisni to es darīšu. Un mūsu nolūks ir ne vien paņemt visas bagātības šinīs namos, bet arī šo bagātību avotus, visas raktuves, dzelzceļus, fabrikas, bankas un uzņēmumus. Tā ir revolūcija. Tā ir patiešām briesmu pilna. Baidos, ka apšaudīšanās būs daudz niknāka, nekā esmu jebkad iedomājies. Bet, kā jau sacīju, šodien nevienam nav brīvas rīcības. Visi mēs esam ierauti industrijas mašīnas ratos un zobos. To jūs redzējāt tur, kur bijāt, jūs redzējāt, kādi bija cilvēki, ar ko runājāt. Runājiet vēl ar citiem! Aizejiet pie pulkveža Ingrama! Uzmeklējiet reportierus, kas gādāja, lai Džeksona prāva neiekļūtu laikrakstos, un izdevējus, kam pieder šie laikraksti. Jūs redzēsiet, ka tie visi ir šīs mašīnas vergi.