Bet ir nu gan senči! Pārmācīja tevi kā bērnu. Uz šī ekrāna parādīja, ko īsti tu esi vērts …
Hronofiziķis lēni pašūpoja galvu.
Kā senči varēja pārraidīt kaut ko no dziļā mīnusa? To taču neprot pat Koļina laikabiedri! Bet kāpēc senči? Varbūt…
Koļins vēlreiz pārlaida skatienu kupola iekārtai. Jā, tā neapšaubāmi bija viņam sveša tehnika.
Protams, trešais nav nekāds sencis. Kā tas nebija viņam ienācis prātā jau agrāk! Trešais ieradies no'pluslaika. No nākotnes. Un, liekas, no pietiekami tālas. Tātad…
Tātad no viņa ir atkarīgs glābiņš. Viņš var izglābt gan tevi, gan pārējos ekspedīcijas dalībniekus. Vai citādi viņš maz būtu ieradies?
Koļins strauji piecēlās. Ugunskurs, kas šķita esam tepat, aiz caurspīdīgā kupola, piepeši palēcās atpakaļ, un to aizsedza priežu siena. Šajā mirklī Koļinam šķita, ka trešais paskatījies uz viņu (Redzēt caur biezokni? Neticami! Lai gan … Kas zina, ko šie pēcteči spēj…) un viņa acīs pazibējusi ugunskura liesmu atblāzma. Bet kupola sienas jau bija kļuvušas necaurspīdīgas un, tāpat kā pirmīt, pašķīrās Koļina priekšā.
Asie zari šaustīja seju, tomēr Koļins stūrgalvīgi lauzās uz priekšu. No biezokņa hronofiziķis izjoņoja tikpat strauji, kā hronokārs iznirst no infralaika. Gaisa strāvas sašūpo- tās liesmas draudzīgi pamāja viņam un atkal šāvās augšup pret debesīm.
Koļins apstājās iepretim trešajam un paskatījās viņam acīs. Tās tiešām dzirkstīja ugunīgā spožumā, bet tā nebija ugunskura liesmu atblāzma… Divi cilvēki uzlūkoja viens otru, un Koļins juta, ka vētra viņa dvēselē pierimst.
— Esmu sapratis, kas jūs esat, — viņš lēni teica.
— Tas nav galvenais. Daudz svarīgāk jums bija saprast, kas esat jūs pats.
— Es biju jūsu mašīnā.
— Zinu. — Trešais pasmaidīja, bet šis smaids nebija
aizvainojošs. — Tā tam arī vajadzēja būt. Tagad jūs par sevi zināt daudz vairāk. Un nu, var teikt, esam satikušies pa īstam. Sēstieties pie uguns. Kas var būt jaukāks par tādu tikšanos?
— Vai jūs esat nācis mums palīdzēt?
— Vispār pēctečiem savi senči nav jāglābj, — trešais domīgi ierunājās. — Drīzāk otrādi! Katrā ziņā līdz šim vienmēr tā ir bijis…
— Tātad — nē, — Koļins nopūtās. — Žēl. Es labprāt aprunātos ar jums. Bet… man vairs nav laika.
— Kur jūs steidzaties?
— Jādodas ceļā. — Koļins pamāja uz hronokāra pusi.
— Mēs te saremontējām mašīnu, — sencis paskaidroja un pēc brītiņa piebilda: — Cerams, izturēs.
— Bet jūs, — trešais atkal pievērsās Koļinam, — jūs taču zināt, ka hronokārs neizturēs!
— Jā, zinu, — hronofiziķis atcirta. — Bet pastāv noteikumi. Un … kas gan cits man vēl atliek?
— Pasēdēt kopā ar mums un aprunāties.
— To mēs varētu arī mašīnā…
— Dodoties glābt jūsu ekspedīciju? Bet es jau teicu… Arī mums ir savi noteikumi, un darīt to, ko jūs piedāvājat, man nav tiesību.
— Ekspedīciju, — Koļins salti piezīmēja, — izglābs arī bez jums. Es gribēju lūgt ko citu. Nogādājiet ekspedīcijas materiālus mūsu laikmetā.
Trešais skumji pakratīja galvu.
— Negribat? Tad nogādājiet tos kaut vai mūsējiem, dziļajā mīnusā.
— Diemžēl arī to es nevaru. Bet sakiet — no kurienes jums tāda pārliecība, ka jūsu draugi tiks glābti?
— Viņus izglābs Sizovs. Jā, vai pie reizes nevarētu paskatīties, kur viņš patlaban atrodas? Tad es daudz mierīgāk …
Koļins apklusa, jo sarunu biedra sejas izteiksme bija nepārprotama.
— Jūs pareizi sapratāt, — trešais sacīja. — Sizovs nepaspēs.
— Nepaspēs? Nepaspēs… — Koļins nomurmināja. — Tātad… Es pat nevaru mierīgi aiziet? Ko tad es varu? Cilvēki… ekspedīcijas rezultāti iet bojā … Bet jūs te
mierīgi sēžat! Jums neesot tiesību? Labi, man tādas ir! Es paņemšu jūsu mašīnu …
— Jums neizdosies to izmantot. Mūsu principi ir pārāk atšķirīgi: jūs laužaties laikam cauri, mēs turpretim laiku saskaldām… Meklēt glābiņu šajā virzienā būtu veltīgi.
— Kāpēc jūs tā domājat? Pie jums tādi negadījumi taču…
— Negadījumi notiek visur, kur cilvēki meklē jaunas, dziļākas atziņas. Gan jūsu, gan mūsu laikā, bet mūsu senču laikā tie notika vēl daudz biežāk.
Sencis klusēdams palocīja galvu.
— Aizvediet kaut vai ekspedīcijas materiālus, — Koļins vēlreiz pamēģināja pierunāt trešo. — Vai tiešām mūsu darbs nevienam nākotnē nebūs vajadzīgs?
— Tas atkarīgs tikai no jums.
— Nesaprotu.
— Tad klausieties, ko es jums teikšu. Šorīt, pirms devos šurp, es iegriezos mūsu institūtā …
— Hronofizikas?
— Nē, enerģētikas. Esmu enerģētiķis.
— Pla-nē-tas ener-ģē-ti-kas in-sti-tūts… — sapņaini no- skandēja sencis.
— Planētas? Nē… Planētas enerģētika ir pārāk nenozīmīgs temats, lai ar to nodarbotos vesels institūts. Runa ir par enerģētiku Galaktikas mērogā. Par enerģijas resursiem, ko izmanto visas cilvēku apdzīvotās planētas… Vārdu sakot, institūtā es satiku vienu no saviem draugiem, un tas mani brīdināja, lai pārāk ilgi neaizkavējos mīnusā. Šodien paredzēts nobeigt visus priekšdarbus kādam izcili svarīgam eksperimentam. Ja šis eksperiments būs sekmīgs, mūsu enerģijas resursi neizmērojami pieaugs.
— Vai jūsu eksperiments saistīts ar kodoltermiskām reakcijām? — jautāja sencis.
— Šī problēma atrisināta jau mūsu laikā, — sacīja Koļins un, pievērsies trešajam, turpināja: — Jūsu uzmanības centrā droši vien ir gamma enerģētika, tas ir, enerģijas ieguve vielas un antivielas anihilācijas rezultātā?
— Arī šis uzdevums jau atrisināts, — trešais atbildēja. — Bet mums diemžēl ir pārāk maz antivielas. Tajos Galaktikas apvidos, no kuriem antivielu būtu izdevīgi transportēt, tās praktiski nav. Un mēs nolēmām to izgatavot paši. Jūs zināt, ka divu pietiekami augstas enerģijas
daļiņu sadursme spēj radīt pasaules. Un, ja šīs daļiņas ir ar mīnuszīmi, ja tās ir antidaļiņas …
— Skaidrs. Bet lai tādas daļiņas paātrinātu …
— Vajadzīga gigantiska enerģija. Pareizi. Un tieši šo problēmu mums ilgi neizdevās atrisināt.
Reiz, klaiņodams pa mežu, domās atkal pārcilāju daždažādus variantus. Un pēkšņi — vēlā vakarā pie ugunskura atcerējos ziņojumu par kādu senu ekspedīciju, kuras dalībniekiem dziļajā mīnusā izdevies novērot pārno- vas uzliesmojumu samērā netālu no Saules sistēmas. Un pats galvenais — tādā debess apvidū, kur pirms tam neviena zvaigzne nebija manīta.
— Novērotāji būs kļūdījušies, — Koļins sacīja.
— Un ja nu ne? Ja zvaigznes tur tiešām nebija? Ja šis sprādziens ir tikai divu ar kolosālu enerģiju apveltītu daļiņu sadursmes rezultāts? Šādu sprādzienu diezin vai bija iespējams atšķirt no pārnovas uzliesmojuma, it īpaši toreizējā zināšanu līmenī… Kas varēja daļiņām piešķirt nepieciešamo enerģiju? Acīm redzot, tikai paātrinājums kosmiskajos spēku laukos! Tā arī radās mūsu eksperimenta iecere. Protams, vajadzēja vēl izpētīt šo lauku konfigurāciju Metagalaktikā. Bet tas jau bija tīri tehnisks uzdevums. Kā redzat, ārkārtīgi sarežģīto problēmu negaidīti palīdzēja atrisināt sena ekspedīcija mīnuslaikā. Ekspedīcija, kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, bija ļoti vāja un nepietiekami apbruņota.
— Bet tā taču …
— Nē, es nezinu, vai tā bija jūsu ekspedīcija. Tikpat labi šī ekspedīcija varēja notikt arī gadsimtu vēlāk. Turklāt tas, ko jūs esat atklājuši, cilvēkiem vēl nav zināms. Un tomēr, kā redzat, tādi dati mums ir…