Lēni, ievērodams reizi par visām reizēm noteikto kārtību, Koļins aplūkoja mēraparātus un nolasīja to rādījumus. Brīžiem, kad bultiņas tiecās palēkties dažādos virzienos, viņš viegli pagrieza limbus. Rādītāji tūdaļ atgriezās normālā stāvoklī un turpināja saskanīgi vibrēt. Pavirši raugoties, hronokāra vadīšana neprasīja īpašu māku. Taču prasmīgam vadītājam vajadzēja nekļūdīgi novērtēt daudzo agregātu darbu un izšķirties par vislietderīgāko rīcību kaut vai pussekundi agrāk, nekā mēraparāti deva attiecīgu signālu.
Sēdēt, vērot aparātu skalas un retumis pagrozīt limbus — vairāk te, šķiet, nebija ko darīt. Bīties šķēršļu tā kā nebūtu pamata, jo mašīna pārvietojās nevis telpā, bet laikā vai, pareizāk, infralaikā, kur vispār nekas neeksistē un tātad arī uzdurties nekam nevar. Vienīgā realitāte šeit bija laika blīvums, kura uztveršanai cilvēkam nav piemērota maņu orgāna…
Un tomēr nesalīdzināmi drošāk būtu braukt pa šauru līkloču taku gar bezdibeņa malu. Tiesa, virzienā no pagātnes uz tagadni laika blīvums, par laimi, samazinās, bet tas notiek nevienmērīgi — blīvums lēcienveidīgi pieaug tur, kur laiks ir sevišķi bagāts ar notikumiem. No otras puses, pašiem notikumiem vieglāk risināties tur, kur laika blīvums un spiediens kļūst mazāki, un tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ progress visās dzīves jomās aizvien vairāk paātrinās. Laika blīvums pakāpeniski
samazinās, jo laiks eksistē telpā, tāpat kā telpa laikā, un laiks paplašinās telpā, tāpat kā telpa paplašinās laikā. Paplašinās nemitīgi — mūsu acu priekšā. To mēs jau zinām, hronogācijas laikmetā to nevar nezināt, kaut arī šīs parādības fiziskā būtība vēl ne tuvu nav izprasta…
Koļins pašķielēja uz barohronu, tad uz Juri, kas nenovērsa acis no aparāta skalas. Bultiņa vēl nebija sasniegusi sarkano svītru. Tātad — vēl var dzīvot. Un, liekas, pat nedaudz kāpināt tempu.
Kāpināt tempu? Nē! To nu gan viņš nedarīs. Ja ātrums palielināsies, pieaugs arī infralaika, šīs dīvainās vides, pretestība. Tad pietiks nelielas blīvuma svārstības, lai… Nē; tempu viņš nekāpinās.
Līdz pieturai eocēnā vairs nebija tālu. Varēja mazliet atpūsties. Tas bija pat nepieciešams, jo, tuvojoties tagadnei, tempu vajadzēs palēnināt un hronokāra vadīšana prasīs vislielāko uzmanību. Bet pagaidām aparātus var pavērot arī Juris. Protams, tikai pavērot, neko neaizskarot rokām…
Koļins tā arī pateica. Juris nopūtās.
Miegs drīz vien pievārēja ekspedīcijas priekšnieku. Bet viņš pamodās īstajā brīdī: Juris jau cēla roku, lai paraustītu viņu aiz pleca. Tikko bija uztverts eocēna bākas signāls. Šis ceļojuma posms tātad tuvojās noslēgumam. «Mans restu sainis,» Koļins priecīgi satraukts domāja, «tūdaļ likšu to atnest…»
Sārtā migla izzuda tikpat pēkšņi kā bija radusies, un hronokārs atkal nokļuva vēsturiskajā laikā. Koļins izslēdza retaimeru. Ar patiku izstaipījās. Tad ielīda retaimera telpā un aptaustīja restu. Tas bija sakarsis, bet ne tik stipri, lai izraisītu nopietnas bažas. Neticami! Cik liela var būt detaļu izturības rezerve… Koļins atvēra mašīnas durvis un nostājās uz terciārās zemes.
Bija agrs rīts. Saule, tikko pacēlusies virs apvāršņa, izšķērdīgi kaisīja oranžo staru zeltu. Petjka, acīm redzot, vēl gulēja, viņa kailās pēdas rēgojās ārā no telts.
Izkāpis no hronokāra, arī Juris paraudzījās apkārt un, tā kā piemērotas rīkstītes nekur tuvumā nemanīja, bez jebkādiem palīglīdzekļiem sāka kutināt guļošā pēdas. Pēc brīža tās sakustējās un pazuda, toties telts otrā galā parādījās izspūrusi galva.
— Fenakodiņi? — Juris līdzjūtīgi apjautājās.
— Ahā! — Petjka saldi nožāvājās. — Viņi ir briesmīgi intelektuāli. Un pamatīgi progresējuši pēdējos divdesmit tūkstoš gados. Esmu tos novērojis, var teikt, dienu no dienas. Vai ir kas jauns?
— Ir. — Juris pamāja ar galvu. — Bet vispirms pasaki — kur tev glabājas resti?
— Kādi resti?
— Mosties! — Juris sirdīgi iesaucās. — Mūsu resti. Tie, kurus šeit atstāja Sizovs.
— Viņš neko neatstāja. — Petjka vēlreiz nožāvājās un aizvēra acis. — Viņš steidzās. Es iekrāvu konteinerus, un viņš devās tālāk. Atgriezīsies pēc pāris dienām vai mazliet vēlāk. Bet kāda velna pēc jums pēkšņi ievajadzējies restu?
Ko]ins palūkojās uz Juri, viņa skatiens šaustīja puisi kā ar pletni. Juris nodūra galvu. Koļins gribēja kaut ko pateikt, bet tad pārdomāja.
— Labs ir, — viņš tikai izspieda caur zobiem. — Pārbaudiet baterijas!
Kamēr puiši stenēdami cilāja pēdējo konteineru, ekspedīcijas priekšnieks atlaidās zemē. Labais noskaņojums bija vējā. Vispār tas, protams, bija muļķīgi — noticēt uz ātru roku safantazētajai hipotēzei, ka Sizovs atradīs restu saini un atstās to Petjkam. Naivi, protams. Taču panākt Sizovu vajadzēja šā vai tā. Tāpēc pagaidām nav ko sērot. Cita lieta, ja Sizovu panākt neizdosies…
— Nu, vai esat jau galā?
— Esam. — Petjkas balsī, tā vismaz likās Koļinam, ieskanējās bailes. Puisis pienāca viņam cieši klāt. — Klausies, Jurka man visu pateica. Iepriecinoša maz?
— Maz, — Koļins atbildēja.
— Bet varbūt jūs viņu panāksiet…
— Kad pūcei aste ziedēs.
— Nē taču… Sizovam vēl jāpaņem divi konteineri miocēna grupā. Tur viņš noteikti uzdursies jūsu restiem.
— Skaidrs, — sacīja Koļins, raukdams pieri. Vēl vienu ceļa posmu viņi varbūt nobrauks bez piedzīvojumiem, un tad, ja Sizovs ielūkosies kravas tilpnē …
— Tu tiešām tā domā? — ekspedīcijas priekšnieks bargi noprasīja. — Vai tikai gribi mierināt?
— Goda vārds!
— Nu tad braucam! Paēdīsim ceļā …
— Aiziet! — Petjka uzmundrinoši iesaucās. — Laidiet pilnā sparā! Gaidīšu nepacietīgi!..
— Bet tu neguli, — Koļins attrauca. — Strādā! No dziļā mīnusa dati jau saņemti, tagad viss atkarīgs no jums. Nu, vēlu veiksmi!
— Laimīgi! — Petjka pamāja ar roku.
Un atkal viņus apņēma sārtā migla. Koļins vairs nedomāja par miegu — tagad restu vajadzēja uzraudzīt sevišķi rūpīgi, ne mirkli nenovēršot acis no barohroniem. Laika spiediena mērītāja bultiņas, kuras agrāk šķita gandrīz nekustīgas, nepārtraukti lēkāja, atzīmējot blīvuma svārstības. No šīm svārstībām varēja gaidīt visnepatīkamākos pārsteigumus.
Hronometrs nesteidzīgi skaitīja fiziskā laika sekundes, minūtes, stundas. Koļins sēdēja, un viņam likās — ar katru mirkli viņš aizvien vairāk sastingst, pārvērzdamies par smagu, inertu ķermeni, kuru nekas nespēs izkustināt no vietas pat galējās nepieciešamības gadījumā. Te izpaudās pretešķība starp nervu sasprindzinājumu un muskuļu piespiesto nekustību, kuriem tagad nebija nekāda darba, nekādas iespējas izlādēties, līdz ar to samazinot nervu potenciālu. (Kaut ko līdzīgu viduslaikos droši vien pārdzīvoja uz nāvi notiesātais, kad viņa galva jau atradās uz bluķa un bendes cirvis bija pacelts, bet vēl nekrita, kaut arī varēja nokrist jebkurā mirklī…) Koļins nosprieda, ka būtībā rokas viņam ir saistītas — tāpat kā notiesātajam, kuru viņš nupat iedomājies.