Stīvs Berijs
Dzintara istaba
Veltīta manam tēvam, kurti pirms daudziem gadu desmitiem, pats to nezinot, iededza uguni,
un mātei, kura man iemācīja uzturēt šis liesmas.
PATEICĪBA
Mēdz teikt, ka rakstīšana ir vientulīga nodarbe, un šis novērojums ir pareizs. Taču manuskriptu nevar pabeigt vienatne, vismaz ne tādu, kuram lemta veiksme likt izdotam. Man šajā darba palīdzēja daudzi cilvēki.
Pirmkārt, Pema Eiherna izcila aģente, kas spēja pārciest visas vētras un atkal izkļūt mierīgos ūdeņos. Pēc tam Marks Tavani, lielisks redaktors, kurš sagadaja man šo izdevību. arī Frena Dauninga, Nensija Pridžena un Deiva Vudvorta trīs brīnišķīgas sievietes, kuras padarīja katru trešdienas vakaru neaizmirstamu. Man ir las gods piederet pie ši "meiteņu pulciņa". Rakstnieki Deivids Pojers un I.enora Harta ne tikai sniedza praktiskas pamācības, bel arī iepazīstināja mani ar Frenku Grīnu, kurš, nežēlojot laiku, iemācīja man to, kas jāzina. Arī Arnolds un Dženella Džeimsi, manas sievas vecāki, kuri licēja maniem centieniem. Un visbeidzot visi tie, kuri uzklausīja manu pļapašanu, lasīja uzmetumus un izteica savu viedokli. Neuzdrošinos nosaukt viņu vārdus, jo baidos kadu aizmirst. Ludzu, ziniet, ka ikviens no jums man ir svarīgs, un jūsu vertigie ieteikumi neapšaubami veicinaja gramatas nokļūšanu pie lasītajiem.
Bet visvairak esmu pateicību parādā diviem pavisam īpašiem cilvekiem savai sievai Emijai un meitai Elizabetei, kuram kopīgi ir pa spēkam itin viss, arī šis darbs.
Lai kāda iemeslu dēļ tiktu izlaupīta kāda valsts, mums jasaudzē tās celtnes, kuras dārā godu cilvēku sabiedrībai, neveicinot ienaidnieka speķu, tādas kā tempļi, kapenes, sabiedriskas ēkas un visi izcili skaistie mākslas darbi… Tīši laupot cilvecei šādus mākslās brīnumdarbus, karotājs pasludina sevi par cilveces ienaidnieku.
Emherihs dr Vatels "Nāciju likums", 1758.
Esmu sīki izpētījis vēstures pieminekļu stāvokli Feterbofa, Carskoje Selo un Vavlovskā, un visās trijās pilsētās šie pieminekļi ir smagi cietuši. Turklāt šie postījumi, kurus ir grūti uzskaitīt to milzīga apjoma dēļ, spriežot pēc visa, ir nodarīti ar iepriekšēju nodomu.
Ermitažas direktora Josifa Orbeli liecība nlrnbergas tribunālā 1946. gada 22. februāri
Satriecoši aizraujošs, ar brīnišķīgiem varoņiem un strauju, pavērsieniem bagātu sižetu. Spoža intriga, patiess prieks.
Klaivs Kaslers
.
PROLOGS
Mauthauzenas koncentrācijas nometne, Austrija
1945. gada 10. aprīlis
Ieslodzītie sauca viņu par Ausi, jo viņš astotaja bārāka bija vienīgais krievs, kas saprata vācu valodu. Neviens viņu nesauca īstaja vārda par Karolu Borju. Yxo Auss bija viņa vārds jau no pašas pirmās dienas, kad viņš ieradas nometne vairak neka pirms gada. Viņš lepojās ar šo vardu un ļoti nopietni pildīja savu uzdevumu.
Ko dzirdi? kāds ieslodzītais tumsa čukstus jautāja.
Auss bija notupies pie loga, piespiedies pie aukstā stikla, un viņa elpas mākonītis tikko manami vīdēja sausaja gaisa.
Vai viņi grib vēl izpriecas? jautāja kāds cits.
Aizpagajušajā nakti divi sargi aizveda kādu krievu no astotas
bārākas. Tas bija kājnieks no Rostovas pie Melnās juras, nometne bija samēra nesen. Viņa kliedzieni skanēja visu nakti, līdz tos izbeidza automata kārtas tarkšķis, bet upura asiņainais ķermenis no rīta tika pakarts pie galvenajiem vārtiem visiem par biedinājumu.
Auss aši pārāudzijas atpakaļ.
Klusu! Vēja grūti sadzirdēt.
Utu apsēstās lāviņās slejas trijos stāvos, un katram gūsteknim bija atvēlēts nepilns kvadrātmetrs dzīves telpas. Pretī saspringti raudzījās simt izmocītu acu paru.
Visi paklausīja viņa pavēlei. Neviens pat nekustejas Mauthauzenas šausmas sen bija parmakušas visas bailes. Viņš pēkšņi pagriežas projām no loga.
Viņi nak.
Pēc mirkļa bārākas durvis atveras. Līdz ar salta nakts gaisa vilni ienaca seržants Humers, atbildīgais par astoto bārāku.
Achtung!1
Klauss Humers bija Schutzstaffel SS. Viņam aiz muguras staveja vel divi esesieši. Visi Mauthauzenas sargi bija esesieši. Llumeram nebija ieroča. Viņš to nekad nenesaja. Viņa drošībai pietika ar sešas pēdas stalto augumu un muskuļainajam rokam.
Mums vajag brīvprātīgos, paziņoja Humers. Tu, tu, tu un tu!
Borju izvēlējās ka pedejo. Viņš nesaprata, kas notiek. Naktis pārāsti nemēdza nogalināt ieslodzītos. Nāves kambaris staveja dīka, šaja laika tika izlaista gāze un noskalotas flīzes, gatavojoties nakamas dienas slaktiņam. Sargi uzturējās savas bārākas, sasēduši ap dzelzs krāsniņām, kuras tika kurinātās ar malku, ko gūstekņi pirms nāves bija saskaldījuši. arī ārsti un to palīgi gulēja, uzkrājot spēkus nakamas dienas eksperimentiem, kuros ieslodzītie tika izmantoti laboratorijas dzīvnieku lomas.
Humers pārāudzījās tieši uz Borju.
-Tu saproti mani, vai ne?
Borja neatbildēja, lūkodamies sarga melnajas acis. Šausmas pavadītais gads bija iemācījis klusēšanas vērtību.
Nav nekā, ko teikt? Humers vāciski apjautajas. Tas labi. Tev tikai jasaprot… bet mute jātur ciet.
Viņiem gārām iespraucas vēl viens sargs, nesdams uz izstieptam rokam uzmestus četrus vilnas šineļus.
Šineļi? nomurminaja kāds no krieviem.
Nevienam ieslodzītajam nebija šineļa. Ierodoties nometnē, viņiem lika izsniegti netīri maisa audekla krekli un bikses drīzāk skrandas neka īsts apģērbs. Pirms nāves šis lupatas bija jānovelk, lai tadas pašas smirdīgas un nemazgatas tas nonāktu pie nākamajiem jaunatnacejiem. Sargs nosvieda meteļus uz grīdas.
Humers noradīja:
Muntel anziegen.
Borja pasniedzas pec viena no zaļajiem vīstokļiem.
Seržants liek mums tos vilkt mugura, viņš krieviski paskaidroja.
Pārējie trīs viri sekoja viņa piemeram.
Vilna mazliet dzēla āda, tomēr sajūta bija laba. Tik sen viņš nebija jutis kaut nelielu siltumu.
Ārā, pavēlēja Humers.
Trīs krievi palūkojas uz Borju, un tas pamāja uz durvju pusi. Visi izgāja ārā tumsa.
Humers gāja pa priekšu, pa ledu un sniegu uz galvena laukuma pusi, starp koka bārāku rindām gaudoja salts vējš. Šajas ēkās bija ieslodzīti astoņdesmit tūkstoši cilvēku vairak, neka dzīvoja visā Borjas dzimtaja Baltkrievijas provincē. Viņš jau bija samierinājies ar domu, ka nekad vairs neredzēs dzimteni. Laika ritumam vairs gandrīz nebija nozīmes, tomēr, lai nezaudetu veselo sapratu, viņš centas tam sekot. Bija marta beigas. Ne. Aprīļa sakums. Un joprojām tads sals. Kāpēc viņš nevareja nomirt vai tikt nogalināts? Katru dienu šāds liktenis piemekleja simtiem cilvēku. Vai viņam bija lemts pārdzīvot šo elli?
Bet kadeļ?
Galvenaja laukuma Humers pagriezās pa kreisi un izsoļoja klajuma. Viena puse slejas vel viena bārāku rinda. Otra nometnes virtuve, cietums un slimnīca. Tālākajā gala bija rullis tonnu smags tērauda blāķis, kas katru dienu tika vilkts pa sasalušo zemi. Borja cereja, ka viņiem netiks uzdots šis nepatīkamais darbs.
Humers apstajās pie četriem augstiem stabiem.
Pirms divām dienam desmit ieslodzītie, viņu vidu arī Borja, tika aizvesti uz mežu. Viņi nozaģēja trīs apses, viens no gūstekņiem salauza roku un tulit tika nošauts. Kokiem nocirta zarus, stumbrus sadalīja četras daļas, atvilka uz nometni un iedzina zeme cilvēka auguma galvenaja laukuma. Taču paris pēdējās dienas tie staveja tukši. Tagad tos uzraudzīja divi bruņoti sargi. Virs galvas spīdēja loka lampas, veidojot dumaku dzeļoši sausaja gaisa.
-Gaidiet te, pavēlēja Humers.
Seržants uzskrēja pa pakapieniem, kas veda uz cietuma ieeju. Pa atvērtajam durvīm izplūda dzeltena gaisma. Pec brīža no cietuma izveda četrus kailus vīrus. Viņu gaišmatainas galvas nebija noskūtas ka krieviem, poļiem un ebrejiem nometnes iemītnieku vairakumam. Viņu ķermeņi nebija novārguši un kustības nebija gausas. Skatieni nebija truli bezcerīgi, acis nebija dziļi iegrimušas, augumi nebija tūskas izķēmoti. Šie viri bija spēcīgi. Kareivji. Vācieši. Šādus skatienus viņš jau bija redzējis. Akmenscietas, nejūtīgas sejas. Ledaini saltas ka ši nakts.