Vai nepārdomāsiet, Kaproni kungs?
Nekad. Kaproni atkapas uz vestibila pusi un atkal pamāja ar ieroci. Uz turieni, Knolla kungs.
Cieši satvēris pirkstos dunča spalu, viņš pagrieza delnas locītavu uz priekšu. Viena veikla kustība, un nazis lidoja pāri istabai un ieduras Kaproni kailajas, spalvainajas krūtis, ritasvarku V veida izgriezuma. Vīrietis sagrīļojas, pārāudzijas lejup uz dunča spalu, tad gāzās uz. priekšu, izlaižot no rokam pistoli, kas nograbēja uz grīdas.
Viņš veikli ielika kārbiņu filca maisiņa, tad piegāja pie guloša līķa. Izvilka dunci un parbaudija pulsu. Neka. Pārsteidzoši. Ve»ais virs nomiris atri.
Viņš bija precīzi trāpījis mērķi.
Viņš ar mīksto halatu noslaucīja asinis no asmens, ieslidinaja dunci bikšu aizmugures kabata, tad uzkāpa pa kapnem otraja stāvā arī tur vestibila sienas klaja viltus marmora paneļi, ko ik pec dažiem soļiem partrauca durvis, visas aizvērtas. Klusi sperdams soļus, viņš devas mājas dziļuma. Gaiteņa tālākajā gala gaidīja aizvērtas durvis.
Viņš nospieda rokturi un iegāja istaba.
IDivas marmora kolonnas ieskāva nišu, kur atradās milzīga gulta ar baldahīnu. Uz naktsgaldiņa dega naktslampa, un tas klusināto gaismu atstaroja bagatigie riekstkoka un adas paneļi. Ši tiešam bija bagata vira guļamistaba.
Uz gultas malas sēdēja kaila sieviete. Gari, izteiksmīgi sarkani krāsoti mati noslīga līdz kuplajam krūtīm, ieskaujot seju ar skaistam mandeļveidigam acīm. Smēķēdama tievu, melni dzeltenu cigareti, viņa uzmeta vīrietim samulsušu skatienu.
Un kas jūs tads esat? viņa klusi ilaliski apjautājās.
Sinjora Kaproni draugs. Iegājis guļamistaba, viņš mierīgi aizvēra aiz sevis durvis.
Viņa izsmēķēja cigareti, piecēlās un piegāja tuvāk, ar gārājam, lievajam kajam sperot graciozus soļus.
ļus esat savadi ģerbies, lai butu draugs. Drīzāk izskataties pēc laupitaja.
Bet jūs tas, šķiet, neuztrauc.
Viņa pārāustīja plecus.
Savadi vīrieši ir mana ikdiena. Viņu velmes nav citādākās ka pārējiem. Viņa nopētīja svešinieku no galvas līdz kajam.
Jums acis ir viltīgs spīdums. Vācietis, vai ne?
Viņš neatbildēja.
Viņa paberzēja vīrieša rokas, ko sedza adas cimdi.
Spēcīgas. Viņa aptaustīja krūškurvi un plecus. Muskuļi. Tagad viņa bija tik tuvu, viņas krušu gali pieskārās viņa augumam. Kur ir sinjors?
-Aizkavējies. Viņš ieteica man izbaudīt jūsu sabiedrību. Viņa pieversa vīrietim alkatīgu skatienu.
Vai jums ir ladas pašas iespējas ka sinjoram?
Naudas ziņa vai citādi? Viņa pasmaidīja. Abējādi.
Viņš apskāva prostitūtu. Tūlīt redzēsim.
8
Sanktpeterburga, Krievija
10:50
Taksometrs strauji nobremzēja, un Knolls izkāpa uz rosīga Ņevas prospekta, pasniedzis šoferim divas divdesmit dolāru banknotes. Viņš nobrīnījās, kas gan noticis ar rubli. Tas bija kļuvis par bezvērtīgu papireli. Krievijas valdība jau pirms daudziem gadiem bargi aizliedza lietot dolārus, draudot pat ar cietumsodu, taču šoferis par to nemaz nebedaja kari pieprasīja samaksu, iegrūda banknotes kabata un tūdaļ pat brauca talak.
Lidmašīna no Insbrukas pirms stundas bija nolaidusies Pulkovo lidosta. Sērkociņu kārbiņu viņš nakti bija nosūtījis no Insbrukas uz Vāciju kopa ar ziņojumu par veiksmīgu iznākumu Ziemeļitālija. Pirms atgriešanas Vacija viņam vel bija jāveic pēdējais uzdevums.
Prospekts bija ļaužu un mašīnu pārpilns. Viņš nopētīja Kaz.aņas kaledrales zaļo kupolu otra ielas puse, tad pievērsa skatienu talak pa labi vīdošajai Admiralitātes zeltītajai torņa smailei, ko daļēji ai/sedza rīta migla. Viņš iztēlojās šo bulvāri senajos laikos, kad visi brauca ar zirgiem un nakti arestētas prostitūtas tīri noslaucīja bruģakmeņus. Ko Pēteris I lielais šodien teiktu par savu "logu uz Eiropu"? Piecus kilometrus gārās rosīgas ielas malas rindojas universālveikali, kinoteātri, restorāni, muzeji, veikali, mākslās saloni un kafejnīcas. Grezni izrotātos, neona reklāmām izgaismotos kioskos pārdeva visu no gramatam līdz saldējumam -, slavējot straujo kapitalisma attīstību. Ka Somersets Moems to raksturoja? Noputējis, netīrs un noplucis.
Tagad vairs ne, viņš nodoma ja.
Tikai pateicoties parmaiņam, viņš vispār varēja ierasties Sanktpeterburga. Tikai pavisam nesen arī ārzemniekiem tika atļauts izskatīt vecos padomju laika vēsturēs dokumentus. Viņš šogad jau divas reizes bijis šaja pilsēta vienreiz pirms sešiem, otrreiz pirms diviem mēnešiem, abas reizes uz to pašu Sanktpeterburgas arhīvu. Tagad viņš taja iegāja trešo reizi.
Ta bija piecstāvu eka ar raupja akmens fasādi, kas bija nokvēpusi no auto izplūdes gāzēm. Pirmāja stava rosīgi darbojas Sanktpeterburgas Komercbankas filiāle un Aeroflot Krievijas nacionala aviosabiedrība. Otro, trešo un piekto stāvu aizņēma nopietnas valdības iestādes Vizu un arvalstu pilsoņu reģistrācijās departaments, Eksporta kontrole un reģionāla Lauksaimniecības ministrija. Ceturtais stāvs pilnība bija atvēlēts arhīvam. Vienam no daudzajiem, kas bija izmētāti pa visu valsti. Tur drošība glabajas liecības par septiņdesmit pieciem komunistu valdīšanas gadiem.
Jeļcins ar Krievijas Arhīvu komitejas starpniecību bija padarījis šos dokumentus pieejamus visai pasaulei, lai zinātnieki palīdzētu viņam nest tauta antikomunisma vesti. Vispār jau gudrs gājiens. Nebija nekādās vajadzības veikt tīrīšanu partijas rindas, sēdināt ļaudis gulagos vai parrakstīt vēsturi, ka to darīja Hruščovs un Brežņevs. Tikai jāļauj vēsturniekiem pašiem atklat neskaitāmās zvērības, zagšanu un spiegošanu noslēpumus, kas gadu desmitiem slēpušies zem trūdoša papīra tonnām ar izbalējušu tinti iedvesmotie raksti labak par katru propagandu kalpos pašreizejai valsts iekartai.
Viņš uzkapa pa melnam metala kapnem uz ceturto stāvu.
Kāpnes bija šauras īsti padomiska stila, norādot zinošam cilvēkam, tadam ka viņš, ka ēka ir celta pec revolūcijas. Vakar viņš hija piezvanījis no Itālijas un noskaidrojis, ka šodien arhīvs būs atvērts līdz. pieciem diena. Viņš bija apmeklējis ne tikai šo, bet vel arī četrus citus arhīvus Krievijas dienvidos. Šis bija sava ziņa unikāls, jo te bija pieejams kopēšanas apārāts.
Ceturtaja stava aiz nobružātam durvīm atradas smacīga telpa, kur no svaiga gaisa trukuma lobījās nost bali zaļa sienu krasa Griestu nebija tikai azbesta apvalkos ievietotas caurules, un t auruļvadi stiepās krustam šķērsam zem piektā stava betona pārsegumā. Savada vieta it ka tik vērtīgu dokumentu glabašanai.
Viņš aizsojoja pa netīro flīžu grīdu un tuvojas vienīgājam rakstāmgaldam šaja telpa. Viņu sagaidīja tas pats ierēdnis ar plāniem brūniem matiem un zirdzisku seju. Viņš jau iepriekšeja reize bija nospriedis, ka šis virs ir noslēgta rakstura, mazvērtības kompleksu mocīts jaunlaiku Krievijas birokrāts. Tipiski. Nekādās lielas atšķirības no viņa padomjlaiku kolēģiem.
Dobrij deņ, viņš smaidot sveicinaja.
1 abdien, atbildēja ierēdnis.
Man jaapskata dokumenti, viņš krieviski paziņoja.
Kuri? šo jautājumu pavadīja kaitinošs smaids un ta pati sejas izteiksme, kas bija palikusi atmiņa no iepriekšeja apmeklējuma.
jūs noteikti mani atceraties.
Es jau domāju, ka jūsu seja šķiet pazīstama. Komisijas reģistri, vai ne?
Ieredņa mēģinājums tēlot kautrīgo bija neveiksmīgs.
līa. Komisijas reģistri.
Vai vēlaties, lai es jums tos atnesu?
Ņft. Es zinu, kur tie atrodas. Bet paldies jums par laipnību.
Viņš atvainojas un pazuda starp metala plauktiem, kas bija
stāvgrūdām piekrauti ar trūdošam kartona kastēm, kas smacīgaja gaisa izplatīja putekļu un pelejuma smaku. Viņš zinaja, ka tur ir visdažādākie reģistri gan pārpalikumi no tuvu esošas Ermitažas, gan saglabtie pec ugunsgrēka netalaja vietējā Zinātņu akadēmija. Viņš labi atcerējās šo negadījumu. "Mušu kulturas Černobiļa" tā šo katastrofu dēvēja padomju prese. Taču viņš šaubijas, vai tiešam tas bija tikai negadījums bez. ļauna nodoma. Padomju Savienība lietas vienmer mēdza pazust tieši visizdevīgākajā bridi, un arī jaunlaiku Krievija nekas daudz nebija mainījies.