Viņš atsaka cilāt papīrus.
Interesanti gan, ka VDK pēkšņi pirms dažiem gadiem saka meklēt divus bijušos komisijas locekļus. Viņš bija domājis, ka Dzintara istabu parstaja meklet jau septiņdesmito gadu beigas. Vismaz tada bija oficiālā versija. No astoņdesmitajiem gadiem viņš bija atradis tikai dažas atsevišķas atsauces uz to. Un neka jaunāka, vismaz līdz šai dienai. Krievi nepadodas, tas nu jaatz.isl. Taču, zinot ieguvuma vērtību, tas ir saprotams. Viņš arī nepadevas. Viņš jau astoņus gadus sekoja norādēm. Iztaujāja vecus vīrus ar pabalejušu atmiņu un stīvam melem. Borisu Zernovu. Pjotru Sabsalu. Maksimu Vološinu. Tādus pašus meklētājus ka viņš, viņi visi mekleja to pašu. Taču neviens neko nezinaja. Varbūt ar Karolu Borju veiksies labak. Varbūt viņš zinas, kur ir Daņa Čapajevs. Viņš cereja, ka abi šie viri vel ir dzīvi. Noteikti ir vērts lidot uz Statiem, lai to noskaidrotu. Viņš vienreiz jau ir bijis Atlanta. Olimpiādes laika. Karsti un sutigi, bet iespaidīgi.
Viņš pārāudzījās apkart, lai redzētu, kur ir ierēdnis. Kaitinošais vīrelis staveja piekrauto plauktu otra puse, čakli kartodams mapes. Viņš veikli salocīja trīs papīra lapas un iebaza kabata. Nenaca ne prata atstat norādes šeit, kur tas var atrast kāds cits ziņI arigais. Atlicis vieta abas kastes, viņš devas uz izeju. Ierēdnis gaidīja, turēdams durvis atvērtas.
Dobrij deņ, viņš atsveicinājās.
Visu labu arī jums.
Viņš izgāja, un aiz muguras uzreiz noklikšķēja slēdzene. Viņš iedomājās, ka tas muļķis tūlīt pat ziņos, kur pienakas, par viņa apmeklējumu un, protams, drīz vien saņems prēmiju par vērīgumu. Tas nebija svarīgi. Viņš bija priecīgs. Sajusminats. Viņš bija ieguvis jaunu noradi. Varbūt kaut ko noderīgu. Ceļu, pa kuru doties meklējumos. Varbūt pat ieguvumu.
Lielo ieguvumu.
Skrienot leja pa kapnem, ausīs skanēja ziņojumos lasītie vardi.
Junturmju komnuta.
Dzintara istaba.
9
Herca pils, Vācija
19:54
Knolls raudzijas ārā pa logu. Viņa guļamistaba atradas pils rietumu torņa augstākajā stava. Pils piederēja viņa darba dēvējam Francim P'elneram. Tā bija deviņpadsmitaja gadsimta celta viduslaiku citadeles kopija. Oriģināls tika izlaupīts un nodedzināts līdz pamatiem tūkstoš sešsimt astoņdesmit devitaja gada franču iebrukuma laika Vacija.
Herca jeb Sirds pils bija piemerots nosaukums, jo cietoksnis atradas gandrīz paša apvienotas Vacijas centra. Franča tēvs Mārtiņš iegādājās pili un apkartejo mežu pec Pirmā pasaules kārā, kad iepriekšējais īpašnieks bija izdarījis nepareizu izvēli, atbalstot ķeizaru. Knolla guļamistabā, kas bija viņa mājoklis nu jau vienpadsmit gadus, savulaik mitinājās pils pārvaldnieks. Ta bija plaša, savrupa un ar savu vannasistabu. Aiz loga pletās iespaidīgs skats zaļas pļavas, Rothāras mežainas augstienes un duļķaina F.dera, kas plūda uz austrumiem uz. Kaseli. Pārvaldnieks loj.i diendienā kalpojis Felneram vecakajam divdesmit gadus un I >< v saimnieka nāves nodzīvoja tikai nedēju. Knolls bija dzirdējis urnas, ka viņus esot saistījušas ne tikai darba attiecības, bet viņš nepievērsa baumam ne mazako uzmanību.
Viņš bija noguris. Divi pedejie mēneši tiešam bija prasījuši daudz speķa. Ilgs ceļojums uz Āfriku, pec tam atrs skrējiens cauri Italijai un visbeidzot Krievija. Viņš bija nogājis tālu ceļu no il/ivokļa ar trim guļamistabam valstij piederošā daudzstavu nama trīsdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Minhenes, kas bija viņa mājas līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Viņa tevs bija fabrikas strādnieks, māte mūzikas skolotāja. Atmiņas par mati vienmer sildīja sirdi. Viņa bija grieķiete un iepazinas ar tevu kārā laika. Viņš vienmēr sauca mati vārda par Amaru, kas grieķu valoda ļoti piemēroti nozīmē "negaistoša". No mātēs viņš bija mantojis augsto pieri, plāno degunu un neremdināmo ziņkāri. Mate bija viņam ieaudzinājusi zināšanu alkas un nosaukusi par Kristiānu, jo pati visu mužu bija ļoti dievbijīga.
Tēvs viņam ieaudzinaja vīrišķību, taču ka īsts muļķis iedvesa arī spēju dusmoties, ļakobs Knolls cīnījās Hitlera armija ka pārliecināts nacists. Palika uzticīgs reiham līdz pat beigām. Viņš bija lads cilvēks, kuru gnīti milet, bet tikpat gmti arī neievērot.
Knolls pagrieza muguru logam un pārāudzijas uz naktsgaldiņu pie gultas ar baldahīnu.
Redzamākajā vietā gulēja gramata "1 litlera labpratigie bendes". Ta bija piesaistījusi viņa uzmanību pirms diviem mēnešiem. Viena no veselas virknes pēdējā laika izdoto gramatu par vāciešiem kārā laika. Kā tik daudzi pieļava tadu barbarismu, ko uzsāka tikai nedaudzi? Vai viņi bija labpratigi kārā dalībnieki, ka pieņem gramatas autors? Grūti spriest par visiem, bet viņa tevs noteikti bija tads. Naids viņu saindēja atri. Ka narkotikas. Kādus I litlera vārdus viņš tik bieži citēja? Es eju pa ceļu, ko man norada Providence, tik pārliecināti ka mēnessērdzīgais.
Un tieši ta Hitlers arī darīja līdz pat savai krišanai. arī Jakobs Knolls nomira vientuļš un rugtuma pārņemts, divpadsmit gadus pec tam, kad diabēts bija novedis kapa Amaru.
Astoņpadsmitgadigais Knolls bija palicis viens, bet tad, pateicoties savam izcilajam IQ, ieguva stipendiju Minhenes universitāte. Viņš vienmer bija aizravies ar humanitārājam zinātnēm un pedeja studiju gada izpelnījās stipendiju mākslās vēsturēs studijām Kembridža. Viņš ka uzjautrinošu atcerējās to vasaru, kad uz neilgu laiku bija iesaistījies kada neonacisma piekritēju grupējuma. Tajos laikos šadas grupas nebija tik skaļas ka tagad, jo Vacijas valdība tas bija aizliegusi. Taču viņu dīvainais pasaules uzskats Knollu neinteresēja. Ne toreiz, ne tagad. Naids arī ne. Šadas emocijas un uzskati bija neizdevīgi un traucējoši.
Sevišķi tad, kad viņš atklaja krāsaino sieviešu valdzinājumu.
Viņš pavadīja Kembridžā tikai gadu, tad pameta studijas un saka strādāt Londonā Nordstern mākslās darbu apdrošinašanas sabiedrība par prasību speciālistu. Viņš atcerejas, cik atri izpelnījās ievērību savas aprindas, kad bija atguvis holandiešu vecmeistārā gleznu, kas tika uzskatīta par bezcerīgi zaudētu. Zagļi piezvanīja un pieprasīja divdesmit miljonu mārciņu izpirkumu, pretēja gadījuma draudot sadedzinat gleznu. Viņš vel joprojām atcerejas šausmas priekšniecības sejas, kad viņš vienaldzīgi atteica zagļiem, lai tik dedzina. Taču viņi to nedarīja. To viņš jau bija paredzējis. Un pec meneša viņš atguva gleznu, kad vainīgie, izmisuma pārņemti, meģinaja pārdot to atpakaļ īpašniekam.
Ari citi panakumi bija tikpat viegli.
Atrasti no Bostonas muzeja nozagti trīssimt miljonus dolāru vērti vecmeistaru darbi. AtgUts divpadsmit miljonus dolāru vērts Žana batista Udn darbs, kas nozagts no privātās kolekcijas Anglijas ziemeļos. Divi apbrīnojami Tērnera darbi no Londonas Teita galerijas atrasti kada noplukušā Parīzes dzīvokli.
Ar Franci Felneru viņš iepazinas pirms vienpadsmit gadiem, k.id Nordstern aizsūtīja viņu inventarizēt Felnera kolekciju. Ka ikviens rūpīgs kolekcionārs Felners apdrošinaja sabiedrībai zināmākus sava īpašuma esošos mākslās darbus tos, kuri dažkart pārādi jas Firopas vai Amerikas specializētajos mākslās žurnālos. Šada publicitate gan nodrošinaja viņa reputāciju, gan arī pamudinaja melna tirgus darboņus piedāvāt viņam īpaši vērtīgus dārgumus. fēlners pārvilinaja Knollu no Nordstern, piedāvājot dāsnu atalgojumi, istabu Herca pili un satraukumu, zogot dažus pasaulvēsturiskus mākslās šedevrus. Viņš bija apveltīts ar īstu meklētāja talantu un ar patiesu prieku dzina pēdas vērtībām, ko citi ar milzīgam pūlēm centas noslēpt. arī meklējumu gaitas satiktas sievietes bija valdzinošas. Bet visvairak viņam patika nogalinat. Vai tas bija tēva mantojums? Gmti spriest. Vai viņš bija slims? Emocionāls kroplis? Vai nav vienalga? Protams. Dzīve bija laba.