Sasodīti laba.
Viņš atkapas no loga un iegāja vannasistaba. Senlaicīgais lodziņš virs tualetes poda bija atvērts, un vess vakārā vējš žaveja nesenās dušas atstato mitrumu no flīzēm. Viņš ieskatījās spoguli. Pēdējās paris nedēļas lietota bruņa matu krasa bija izmazgājusies, arī uzacis atkal bija gaišas. Viņš pārāsti nemedza maskēties, bet šoreiz bija nospriedis, ka apstakļi to prasa. Mazgādamies viņš bija noskuvies, un iedegusi seja bija gluda un tīra. Viņa seja vel joprojām bija pašpārliecinātā izteiksme, godīga vira tels ar skaidri izteiktu gaumi un stingru pārliecību. Viņš uzpilinaja uz kakla mazliet odekolona, noslaucījās dvieli un uzvilka smokingu.
Guļamistaba uz naktsgaldiņa iezvanijas telefons. Šķērsojis istabu, Viņš atbildēja pirms treša zvana.
Es gaidu, paziņoja sievietes balss.
Un pacietība nav tava stipra puse?
Ne pārāk.
Es eju.
Knolls kapa lejā pa vītņu kāpnēm. Šaurie akmens pakapieni vijas pulksteņa rādītāju virzienā, atdarinot viduslaiku tradīcijas, kas apgrutinaja iebrucēju labroču ciņu ar pils aizstāvjiem. Pils komplekss bija milzīgs. Astoņos ar pusbaļķiem apdarinatos masīvos torņos atradas vismaz, simt telpu. Fasādes rotaja sīkrūšu un mansarda logi, pa kuriem paveras krāšņi skati uz mežainajām ielejām. Torņi bija izvietoti astoņstura veida ap plašu iekšejo pagalmu. Tos savienoja četras zāles, un eku vainagoja stāvs šīfera jumts, kas liecināja par Vācijas bargājam ziemām.
Kāpņu pakaje viņš pagriežas un pa akmens plāksnēm izliktiem gaiteņiem devās uz kapelu. Virs galvas slejas augsti, velveti griesti. Pie sienam rindojās kaujas cirvji, šķēpi, piķi, bruņutērpi un ķiveres ar sejsegiem visi īsti kolekcionāru dārgumi. Viņš pats bija no kadas sievietes Luksemburga iegādājies vislielāko bruņu kolekcijas eksponātu gandrīz astoņas pēdas gani bruņinieka figuru. Sienas rotāja flāmu gobelēni, visi oriģināli. Apgaismojums bija maigs un neuzbāzīgs, telpas siltas un sausas.
Tālākajā gala durvju arka veda uz krusta eju. Viņš izgāja ārā un pa apjumto eju devas uz pīlāriem rotātām durvīm. Viņa tuvošanos modri vēroja trīs pils fasāde iekaltas akmens sejas. Tas bija saglabajušas no sākotnējās septiņpadsmitā gadsimta celtnes, un nebija zināms, kam tas pieder, bet kada leģenda vēstīja, ka tas ir galvenais pils būvmeistars un divi viņa mācekļi nogalināti un iemūrēti siena, lai nekad vairs nevaretu uzbuvet līdzīgu celtni.
Viņš tuvojās Svēta Toma kapelai. Interesants nosaukums, ja ta padoma šads vārds bija ne tikai augustiniešu mukām, kurš pirms septiņsimt gadiem dibinaja netālo klosteri, bet arī vecā Martina Felnera pils pārvaldniekam.
Viņš pagrūda smagas ozolkoka durvis.
Viņa gaidīja centralaja eja, tieši aiz zeltīta režģa, kas atdalīja priekštelpu no sešiem ozolkoka soliem. Kvēlspuldžu lampas apgaismoja melni zeltaino rokoko altari telpas dziļumā, atstajot sievieti ena. Vitrāžu logi un mazie apaļie lodziņi pa labi un pa kreisi bija tumši. Bruņinieku ģerboņi vitrāžās slīga ēnas, gaidīdami pirmos rīta saules starus, kas tos atdzīvinās. Šeit reti notika lūgšanas. Kapela tagad bija kļuvusi par izstāžu zāli zeltītiem relikviju šķirstiņiem. Felnera kolekcija bija viena no bagātīgākajām pasaule, pārspējot daudzas Eiropas katedrales.
Viņš uzsmaidīja sievietei.
Trīsdesmit četrus gadus veca Monika Felnere bija viņa darba deveja vecaka meita. Slaido, graciozo augumu un melnīgsnējo adas krasu viņa bija mantojusi no matēs libānietes, ko viņas tēvs pirms četrdesmit gadiem bija kaislīgi iemīlējis. Taču veco Martinu dela izvēle nepavisam neiepriecināja, viņš piespieda to šķirties no sievas un aizsūtīt to atpakaļ uz 1 ibanu, atstajot divus bērnus Vacija. Viņš bieži bija iedomājies, ka Monikas vēso, atturīgo, gandrīz nepieejamo izturēšanos izraisījusi toreizējā izšķiršana no mātes. Taču par to viņa nekad nemedza runāt, un viņš arī zinaja, ka nejautas. Viņa ka vienmēr stavēja lepni, un tumšie, cirtainie mati brīvi slīga uz pleciem. Viņas lupas rotājās tikko manams smaids. Viņa bija ģerbusies pelekbruna brokāta žaketē un šauros šifona svārkos ar šķēlumu līdz pat slaidajiem, stingrajiem gurniem. Pēc vecaka braļa pārāgras nāves pirms diviem gadiem viņa bija Felnera bagatibu vienīga mantiniece. Viņas vārds nozīmēja "dievbijīga". Tas gan bija stipri talu no viņas būtības.
Aizslēdz! viņa pavēlēja.
Viņš nospieda durvju aizbīdņa sviru.
Viņa lepni soļoja pretī, kurpju papēžiem klaudzot uz senajam marmora grīdas plāksnēm. Knolls sagaidīja viņu pie atvērtajiem režģu nožogojuma vārtiņiem. Tieši zem viņas kajam bija viņas vectēva kapa plāksne ar gludaja, pelekaja marmora iekaltu uzrakstu MARTINS FELNERS, 1868.-1941. Veca vira pēdējā vēlēšanas bija tikt apglabatam viņa mīļotājā pili. Pēdējā atdusas vieta viņam līdzas nebija sievas. Blakus atdusejas pils pārvaldnieks, un arī viņa vārds bija iekalts kapa plāksne.
Monika pamanīja viņa skatienu.
Nabaga vectevs. Tik spēcīgs biznesā, bet tik vārgs sava gārā. Tajos laikos droši vien bija grūti but gejam.
Varbūt tas ir iedzimts?
Diez vai. l ai gan man jaatzist, ka sieviete reizem var sagadat patīkamu dažadibu.
Tavs tevs gan to negribētu dzirdēt.
Man šķiet, ka pašlaik viņam butu vienalga. Tagad viņš dusmojas uz tevi. Viņam ir Romas avīze. Par Pjetro Kaproni nāvi rakstīts pirmāja lappuse.
-Taču viņš dabūja savu sērkociņu kārbiņu.
Viņa pasmaidīja.
Un tu doma, ka panakumi attaisno visu?
Hsmu pārliecinājies, ka tie ir vislabakais darba gārāntijas nodrošinājums.
Vakar sava ziņojuma tu nepieminēji Kaproni nogalinašanu.
Tās šķita mazsvarīgs sīkums.
-Tikai tu spejapgalvot, ka naža dūriens krūtis ir mazsvarīgs. Tēvs grib ar tevi runāt. Viņš gaida.
Ta jau es domāju.
Šķiet, ka tas tevi nemaz neuztrauc.
Vai vajadzētu?
Monika cieši ieskatījās viņam acis.
Tu esi īsts maita, Kristian.
Viņš apjauta, ka Monikai nepiemīt teva izsmalcinātība, bet divas iezīmes viņiem bija kopīgas abi bija auksti un mērķtiecīgi. Avīzes tika aprakstītas viņas dēkas te ar vienu, te citu vīrieti, un izteikti minējumi, kurš tad beidzot viņu apprecēs un tiks pie milzu bagatibas. Taču Knolls zināja, ka neviens un nekad nespēs valdīt par Moniku. Felners dažus pēdējos gadus rūpīgi skoloja meitu un gatavoja viņu teva komunikāciju impērijas parņemšanai kopa ar Ivigatigajām kolekcijām. Viņš zinaja, ka ši diena neizbēgami pienāks un visai drīz. Viņa bija studējusi ārpus Vācijas Anglijā un Savienotājās Valstis, reizē iegūstot arī vel asaku meli un valdonigakas manieres. Taču arī bagatiba un lutinašana nebija īpaši izdaiļojušas viņas raksturu.
Viņa pasniedzas un pataustīja Knolla smokinga labo piedurkni.
Šoreiz, dunča nav?
Vai vajadzēja?
Viņa piespiedās tuvāk.
Fs varu but diezgan bīstama.
Viņš apskava sievieti. Viņu lupas sakļavas, viņas mele nepai ietigi ielaužas viņa mute. Viņš izbaudīja viņas garšu un priecājas par kaisli, ko sieviete viņam tik labpratigi davaja. Atraudamas viņa iekoda viņam apakšlūpa. Viņš sajuta asiņu garšu.
Ja, vari gan. Viņš pieskārās brūcei ar kabatas lakatiņu.
Viņa pasniedzas un atvilka viņa bikšu rāvējslēdzēju.
Man šķiet, tu teici, ka Felnera kungs gaida mani.
l aika diezgan. Viņa nospieda Knollu uz. grīdas, tieši uz vectēva kapa plāksnes. Un man nav apakšveļas.