Выбрать главу

10

Knolls sekoja Monikai cauri pils pirmājam slavam uz kolek­ciju zaļi. Ta aizņēma lielāko ziemeļrietumu torņa daļu un bija iedalīta publiskaja telpa, kur Felners izradīja savus sabiedrībai zināmākos un likumīgi iegūtos mākslās darbus, un slepenaja tel­pa, kur drīkstēja ieiet tikai viņš pats, Monika un Knolls.

Viņi iegāja publiskaja zale, un Monika aizslēdza aiz viņiem smagas koka durvis. Izgaismotas vitrīnas, pilnas ar dažadiem vēr­tīgiem mākslās darbiem, staveja ka kareivju ierinda miera staja. Sienas rotāja gleznas un gobeleni. Griestus freskas, kuras bija attēlots Mozus, dodot cilvēkiem savus likumus, Bābeles torņa celt­niecība un Septuagint4 tulkošana.

Felnera privatais kabinets atradas pie ziemeļu sienas. Viņi iegāja, un Monika aizsoļoja pa parketa grīdu pie veselas rindas ozol­koka gramalu plauktu ar masīviem baroka zeltījumiem. Viņš zinaja, ka visi sējumi tajos ir īsti bibliogrāfiski retumi. Felners mī­lēja gramatas. Viņa senākais un vertigakais īpašums bija devītā gadsimta Beda Venerabilisa5 darbs. Knollam pirms dažiem ga­diem laimējas atrast senu grāmatu krājumu kada Francijas drau­dzes mācītājmuižā, un svētais tevs labprat bija ar mieru no tam šķirties pret nelielu atlīdzību viņam pašam un baznīcai.

Monika izņēma no žaketes kabatas melnu talvadibas pulti un nospieda pogu. Vidējais grāmatu plaukts sāka lēni griezties ap savu asi. Aiz ta pavērās skals uz spoži apgaismotu telpu. Fran­cis Felners slavēja gārās bezlogu telpas vidu galerija, kas bija viltīgi paslēpta divu plašu zāļu savienojuma vieta. Šo arhitekto­nisko maskēšanos veicināja arī augstie griesti un pils garena for­ma. Biezas akmens sienas bija skaņas necaurlaidīgas, bet gaisu pievadīja īpaša ventilācijas iekārtā.

Ari šeit zigzagveidā bija izvietotas vitrīnas, katra apgaismota ar rūpīgi novietotam halogēna spuldzēm. Knolls laviereja starp vitrīnām, pa ceļam ievērodams dažus no saviem ieguvumiem. Nefrita skulptūra, ko viņš nozaga no kadas privatkolekcijas Mek­sika. Nepatikšanas viņam par to nedraudēja, jo iepriekšējais īpaš­nieks pats bija to nozadzis no Džalapas pilsētas muzeja. Vairakas senas afrikaņu, eskimosu un japaņu figūriņas atrastas kada dzīvokli Beļģija. Kārā laupījums, kas tika uzskatīts par sen zudu­šu. Visvairak viņš lepojas ar Gogēna skulpturu vitrīnā pa kreisi šo apbrīnojami smalko mākslās darbu viņš bija nocēlis kadam /aglim Parīzē.

Pie sienam rotājās gleznas. Pikaso pašportrets. Koredžo "Svēta ģimene". Botičelli "Florences dama". Vermjena "Maksimiliana I portrets".

Visi oriģināli, kas tika uzskatīti par zudušiem uz visiem lai­kiem.

Talako sienu klaja divas milzīgas Gobelēna6 tekstilijas, kārā laika Hermana Gēringa nolaupītas, pirms divdesmit gadiem at­gūtas no kada šķietama īpašnieka un vel joprojām Austrijas vārāsiestāžu izmisīgi meklētas.

Felners stāvēja pie stikla vitrīnas, kura atradas tnspadsmita gadsimta mozaīka pavesta Aleksandra IV portrets. Knolls zinaja, ka tas ir viens no vecā vīra iemīļotākajiem dārgumiem. Blakus zem speciālā stikla kupola staveja Faberže sērkociņu kastīte. Ma­za halogēna spuldzīte apgaismoja zemeņsarto emalju. Felners acīmredzot bija kārbiņu nospodrinājis. Knolls zinaja, ka darba dē­vējam patīk pašam savam rokam sagatavot katru mākslās darbu ievietošanai kolekcijā, šadi nodrošinoties pret ziņkārīgām sveši­nieku acīm.

Felners bija vanagam līdzīgs kalsns virs ar grumbainu seju be­tona krasa un apmēram tikpat iejutigu dvēseli. Skatiens aiz bril­lēm metala rāmjos bija aizdomu pilns. Knolls bieži iedomājas, ka savulaik droši vien viņa acis rotājās cerību pilns ideālisms. Taču tagad Felnera seja bija bala ka jau vecam vīram, tuvojoties astoņ­desmit gadu slieksnim, viņš bija izveidojis žurnālu, avīžu, televī­zijas un radio impēriju, bet, sasniedzot multimiljardiera statusu, zaudējis interesi par naudas pelnīšanu. Viņa konkurences deg­sme pieversas citai svešām acīm apsleptakai jomai. Darījumiem, kur cilvēki ar lielu naudu un dzelzs nerviem varēja gut milzīgus panākumus.

Felners paķēra no kolekcijas vitrīnas laikrakstu International Daili/ Neivfi un nikni savicinaja to.

Vai vari paskaidrot, kapec tas bija vajadzīgs? Viņa čerksto­ša balss bija neskaitāmo izsmēķēto cigarešu sabeigta.

Knolls zinaja, ka šis ir viens no Felnera korporācijai piedero­šajiem laikrakstiem un viņa kabineta datora katru dienu pienāk ziņas no visas pasaules. Bagata itāliešu rūpnieka nave, protams, piesaistīja veca vira interesei. Raksts pirmās lappuses apakša vēs­tīja:

Pjetro Kaproni (58 gadi), firmas Due Mori dibinātājs, vakar at­rasts savā muižā Itālijas ziemeļos ar nāvējošu naža dūriena brūci krūtīs. Tāpat nodurta atrasta arī 27 gadus vecā Karmela Terza, kuras dzīvesvieta, kā liecina nozieguma vietā atrastie dokumenti, bijusi

Venēcija. Policija konstatējusi ielaušanās pēdas uz pirmā stāva dur­vīm, bet līdz šim nav atklāta kādu vērtību pazušana no villas. Kapro­ni bija aizgājis no aktīvas darbības firmā Due Morikonglomerātā, ko pats bija izveidojis par vienu no Itālijas nozīmīgākajiem vilnas un keramikas ražošanas uzņēmumiem. Viņš joprojām bija viens no lielākajiem akcionāriem un konsultantiem, un viņa nāve ir smags zaudējums uzņēmumam.

Felners partrauca lasīt.

Mes jau iepriekš esam par to runājuši. Es tevi brīdināju alMaj savas dīvainas izpriecas brīvajam laikam.

Tas bija nepieciešams, Felnera kungs.

Nogalināt nekad nav nepieciešams, ja prot darīt savu darbu ka pienākas.

Knolls pārāudzijas uz Moniku, kas vēroja viņu sarunu ar ne­slēptu uzjautrinājumu.

Kaproni kungs mani iztraucēja. Viņš jau bija mani gaidījis. Mans iepriekšējais apmeklējums bija izraisījis viņa aizdomas, bet, ja atceraties, es toreiz devos pie viņa, paklausot jūsu uzstājīgājam ieteikumam.

Felners, šķiet, uzreiz saprata viņa domu. Veca vira seja atmaiga. Knolls labi pazina savu darba deveju.

Kaproni kungs nevēlējās atdot kārbiņu bez cīņas. Es rīkojos atbilstoši, jo nospriedu, ka jūs velalies iegūt šo mākslas darbu jeb­kura gadījuma. Citas izejas nebija, ka vien doties projām tukšam rokam un riskēt ar atmaskošanu.

Viņš nepiedavāja iespēju aiziet? Galu gala viņš taču nevareja ziņot policijai.

Knolls nosprieda, ka labak būs samelot, neka teikt patiesību.

Tas itālietis gribēja mani nošaut. Viņš bija bruņots.

Felners iebilda:

Avīzē par to nekas nav teikts.

-Tas arī pierada, ka presei nevar ticēt, Knolls smaidīdams atbildēja.

Un kas bija ar to mauku? noprasīja Monika. Viņa arī bija bruņota?

Knolls pagriežas pret viņu.

Nezināju, ka tu esi tik līdzjūtīga pret strādājošām sievietēm. Es nešaubos, ka viņa apzinājās risku, saistoties ar tādu vīrieti ka Kaproni.

Monika pienāca tuvāk.

Tu viņu izdrāzi?

Protams.

Viņas acis iekvēlojās dusmas. Taču viņa neko neteica. Šada greizsirdība bija gandrīz tikpat uzjautrinoša, cik negaidīta. Fel­ners viņus partrauca, ka vienmēr samiernieciski.

Kristian, tu dabūji sērkociņu kārbiņu. Par to esmu tev patei­cīgs. Taču slepkavošana tikai lieki piesaista uzmanību. Tas mums nepavisam nav vajadzīgs. Ja nu pēc spermas nosaka tavu DNS?

Vienīga atrodama sperma piederēja itālietim. Manēja nonaca viņas kuņģi.

Un ka ar pirkstu nospiedumiem?

Man rokas bija cimdi.

Fs redzu, ka tu esi piesardzīgs. Paldies tev par to. Taču es es­mu tikai vecs virs, kas vēlas atstat savai meitai visu uzkrāto mantī­bu. Negribu, lai kāds no mums nonāktu cietumā. Vai saprati?