Выбрать главу

Felners šķita paliesi aizkaitinats. Viņi jau iepriekš bija par to runājuši, un Knolls tiešam negribēja apbedinat darba devēju. Ve­cais virs pret viņu izturējās labi, dāsni alveleja savu daļu no rū­pīgi uzkratajam bagalibam. Daudzējādā ziņā viņš bija Knollam gandrīz ka tevs daudz labaks par Jakobu Knollu. Taču Monika gan nepavisam nebija ka masa.

Viņš ievēroja sievietes skatienu. Šis runas par seksu un navi bija nenoliedzami uzbudinošas. Droši vien velak viņa atnāks uz Knolla istabu.

Ko uzzināji Sanktpēterburgā? Felners beidzot jautaja.

Viņš pastastija par atsaucēm uz Jantarnaja kornmta un pārādī­ja arhīva nozagtās papīra lapas.

Interesanti, ka krievi vel joprojām mekle ziņas par Dzintara istabu. Taču šis Karols borja jeb Yxo ir kaut kas jauns.

Auss? Felners labi zinaja krievu valodu. Savads vārds.

Knolls pamāja ar galvu.

Fs domāju, ka ir vērts aizlidot uz. Atlantu. Varbūt tas Yxo vel ir dzīvs. Varbūt viņš zina, kur ir Čapajevs. Tas bija vienīgais, kuru es pirms pieciem gadiem neatradu.

Manuprāt, arī atsauce uz Loringu ir daudzsološa, piebil­da Felners. Tu jau otro reizi atrodi viņa vardu. Acīmredzot pa­domju valdība interesējas par Loringa darbibam.

Knolls zināja šo attiecību vēsturi. Loringu ģimene bija Austrum­eiropas tērauda un ieroču tirgus noteicēji. F.rnsts 1 orings bija Fel­nera galvenais sāncensis kolekcionēšanā. Viņš bija čehs, Jozefa Lo­ringa dels, kopš jaunības uzaudzināts lepnības un pārākumā gārā. l apai ka Pjetro Kaproni, viņš bija pieradis vienmēr panakt savu.

Jozefs bija apņēmīgs virs. Diemžēl Ernsts nav mantojis teva raksturu. Es brīnos par viņu, ieminejas Felners. Kaut kas viņā man allaž krīt uz nerviem ta kaitinoša sirsnība, ko es, viņaprat, it ka pieņemu. Vecais virs pieversas meitai. Ko teiksi, Liebling7 ? Vai Kristiānām jālido uz Ameriku?

Monikas seja sastinga. Šādos brīžos viņa visvairak līdzinājās tēvam. Neizdibināmā. Piesardzīga. Noslēgta, bez šaubam, pie­nāks laiks, kad tevs varēs ar viņu lepoties.

Es gribu Dzintara istabu.

Es arī gribu tev to sagādāt, l.iehling. Es to meklēju jau četr­desmit gadus, bet viss veltīgi. Nekas nav atrodams. Nespēju sa­prast, ka daudzas tonnas Dzintara var ta vienkārši izgaist. Fel­ners pievērsās Knollam. Kristian, lido uz Atlantu. Samekle Karolu Borju Ausi. Noskaidro, ko viņš zina.

-Jus saprotat, ka tad, ja šis Borja ir miris, mums vairs nav no­rāžu. Es izskatīju Krievijas arhīvus. Noderīga informācija ir tikai Sa nkt pēterburga.

Felners pamāja ar galvu.

Sanktpeterburgas arhīva darbinieks noteikti spiego kāda la­ba. Viņš atkal visu laiku mani uzmanīja. Tapec arī es paturēju tas lapas.

Pareizi darīji. Fs zinu, ka mes ar I.oringu neesam vienīgie, kas mekle Dzintara istabu. Kristian, kas tas butu par atradumu! Par to gandrīz vai gribētos pavēstīt visai pasaulei.

Ciandriz. Bet Krievijas valdība prasītu to atpakaļ, un, ja ista­ba tiktu atrasta Vācijā, tad vācu vārāsiestades to noteikti konfis­cētu. Tas butu lielisks trumpis strīda par padomju armijas izlau­pīto vācu dārgumu atgušanu.

Tapec mums ir ta jaatrod, secinaja Felners.

Knolls cieši pārāudzījās viņa.

Nemaz nerunājot par prēmiju, ko jūs solījāt.

Vecais virs iesmejas.

Pareizi, Kristian. Fs to neesmu aizmirsis.

Prēmiju, tevs?

Desmit miljonus eiro. To es apsolīju jau pirms daudziem ga­diem.

Es an turēšu šo solījumu, apgalvoja Monika.

Un ka vēl, nodomāja Knolls.

Felners atkapas no vitrīnas.

Ernsts Eorings, bez šaubām, mekle Dzintara istabu. Varbūt tieši viņš algo to sausiņu Sanktpeterburgas arhīva. Tādā gadīju­ma viņš zina par Borju. Tāpēc labak nekavesimies, Kristian. Mums jabut soli priekša.

Tads ir mans nodoms.

Vai vari tikt gala ar Suzannu? vecais virs noprasīja ar viltī­gu smaidu kalsnaja seja. Viņa medz but agresīva.

Knolls pamanīja, ka Monika neslepti sabo/as, dzirdot šo var­du. Suzanna Dancere stradāja Frnsta Loringa laba. Ši izcili izglilota, ar nelokāmu un nepieciešamības gadījuma pat nāvējošu ap­ņēmību apveltīta sieviete tikai pirms diviem mēnešiem joņoja Knollam pa pedam Francijas dienvidrietumos, meklējot divus dārgakmeņiem rotātus deviņpadsmitā gadsimta krievu kazu vai­nagus. Tie arī bija "skaistais laupījums", ko zagji bija paslēpuši pirms daudziem gadu desmitiem. Sacīkstes uzvarēja Dancere, kas atrada vainagus pie kadas vecas sievietes Pirenejos blakus Spanijas robežai. Viņas virs pec kārā bija atņēmis tos kadam nacistu kolaboracionistam. Dancere ciņa par vērtīgo ieguvumu izradīja lielu neatlaidību, un šadu īpašību Knolls apbrīnoja.

Neko citu es no viņas negaidītu, viņš atbildēja.

Felners pastiepa roku.

Veiksmīgas medības, Kristian.

Viņš satvēra pasniegto plaukstu, tad pagriezās un devas pro­jām uz talakas sienas pusi. Grāmatplaukts otra akmens sienas puse atkal atvirzijas nost, un siena paveras izeja.

Un ziņo man par visu! Monika sauca viņam nopakaļ.

11

Vijdstoka, Anglija

22:45

Suzanna Dancere piecēlās gulta sēdus. Divdesmitgadīgais jau­neklis blakus bija aizmidzis cieša miega. Kadu bridi viņa nopētī­ja puiša slaido, kailo augumu. Viņš šķita tik stalts un veselīgs ka sacīkšu zirgs. Prieks bija ar tadu pārgulēt!

Piecēlusies no gultas, viņa klusi aizlavijas pa cietkoksnes dē­ju grīdu. Guļamistaba atradas sešpadsmita gadsimta muižas tre­ša ja stava. Muiža piederēja Melkolmam Vidonam. Viņš bija pava­dījis trīs termiņus parlamenta apakšnama un ieguvis grafa titulu, iegādājoties šo muižu, kad ta nonāca tirgu, jo iepriekšējais īpaš­nieks nebija samaksajis kadu nelielu hipotēkas kredītu. Vidons vecakais reizēm ieradas ciemos, bet muižas pastavigais iemītnieks bija viņa vienīgais mazdēls Džeremijs.

So Džeremiju nebija gmti aptīt ap pirkstu. Viņš bija gaisīgs un vieglprātīgs, vairak aizravas ar iedzeršanu un seksu neka ar fi­nansēm un peļņu. Divus gadus pavadījis Oksfordā, viņš jau div­reiz tika no tas izmests par nesekmību. Vectevs mazdēlu ļoti mī­lēja un lika lieta visu savu atlikušo ietekmi, lai panaktu atļauju viņam atsakt studijas, taču Džeremijs neizrādīja ne mazako cen­tību.

Suzanna jau gandrīz divus gadus mekleja pedejo tabakdozi. Sākotnēja kolekcija bija četras. Zelta ar mozaīku uz vaciņa. Ovala ar caurspīdīgu zaļu un sarkanu ogu rotājumu. Vel viena no cie­ta akmens ar sudraba rotājumiem. Un emaljeta kārbiņā turku sti­la, ko rotaja Zelta raga skats. Tas visas deviņpadsmitaja gadsim­ta bija izgatavojis viens daiļamatnieks, par ko liecinaja apakšpuse skaidri iegraveta zīme. Un visas Otra pasaules kārā laika tika no­laupītas no privātās kolekcijas Beļģija.

Tika uzskatīts, ka tabakdozes ir gājušās boja, zelts izkausēts, dargakmeņi izlauzti šads liktenis piemekleja daudzus vērtīgus priekšmetus. Bet tad pirms pieciem gadiem viena pēkšņi pārādijas kada Londonas izsoļu nama. Suzanna bija tur un nopirka ta­bakdozi. Viņas darba devejs Lrnsts Lorings jūsmoja par smalki izstrādātām senam tabakdozem un bija sakrajis iespaidīgu ko­lekciju. Dažas likumīgi iegādājies atklata tirgū, bet lielāko daļu ieguvis slepeni no tādiem īpašniekiem ka Melkolms Vidons. Ta­bakdozes iegāde izsole izraisīja niknu tiesašanos ar sākotnēja īpašnieka mantinieku. Loringa juristi beigu beigas uzvarēja prava, taču ši ciņa izmaksaja dārgi un piesaistīja sabiedrības uzmanī­bu, tapec darba devejs neko tādu vairs nevēlējās pieredzet. Pāre­jās trīs dozi tos viņš lika Suzannai iegul slepena ceļa.

Otro viņa atrada Holande, trešo Somija, bet ceturta uzradās pavisam negaidīti, kad Džeremijs, vectēvam nezinot, mēģina ja notirgot to kada cita izsoļu nama. Modrais izsoļu rīkotājs pazina šo priekšmetu un, zinadams, ka pārdot to nav iespejams, nopelnīja desmit tūkstošus mārciņu, paziņojot Suzannai par lādītes atra­šanas vielu. Viņai bija daudz, šādu ziņu pienesēju visas pasaules malas. Šie ļaudis raudzījās pec zagtiem mākslās darbiem, kuri nednkstcja pārādities likumīga pardošana, bet butu ļoti piepra­sīti melnajā tirgu.