Viņa beidza ģērbties un sasukaja matus.
Džeremiju piemuļķot bija viegli. Ka vienmēr, iedarbojas viņas daiļie sejas vaibsti, lielas, d/idri zilas acis un vingrais augums. Aiz šīs ārienes viņa slēpa dzelžainu mieru un savaldību, izlikdamās par pavisam citādu sievieti tadu, no kuras nav jabaidas, maigu un pakļavigu. Vīrieši viņas sabiedrība drīz vien zaudēja modrību, un viņa pārliecinājās, ka skaistums var but daudz labaks ierocis nekā lodes vai naži.
Viņa klusi izlavijas no guļamistabas, leja pa koka kapnem, īpaši uzmanoties, lai tas nečikstetu. Augstas sienas rotaja smalki Elizabetes laikmeta raksti. Agrāk viņa sapņoja par dzīvi šada māja kopa ar viru un berniem. Taču tevs palīdzēja viņai saprast neatkarības vērtību un neatlaidības cenu. Viņš arī stradaja pie Ernsta Eoringa un sapņoja reiz iegādāties savu īpašumu. Taču šo sapni neizdevās īstenot, jo tēvs pirms vienpadsmit gadiem gāja boja lidmašīnas katastrofa. Suzannai tad bija divdesmit pieci gadi, viņa tikko bija beigusi koledžu, taču I.orings nešaubīdamies pieņema viņu darba teva vieta. Amata noslēpumus viņa iemācījās darba gaita un atri vien pārliecinājās, ka viņai, tapat ka tēvam, piemīt instinktīvas meklešanas spējas un pedu dzīšana sagada patiesu prieku.
Kāpņu pakaje viņa pagriezās, izslīdēja caur edamzali un iegāja ozolkoka paneļiem rotata klavieru istaba. Logi ar skatu uz pils parku bija tumši, baltie kārāļa Džeimsa stila griesti slīga ena. Viņa piegāja pie galda un paņēma tabakdozi.
Ceturta.
Astoņpadsmit kārāti zelta, ar eņģem piestiprinātais vāciņš rotāts ar emaljas zīmējumu, kura attēloti Danaja un Jupiters zelta duša. Pacēlusi tuvāk pie acīm mazo lādīti, viņa aplūkoja tuklo I )anaju. Ka gan vīriešiem kādreiz varēja patikt tadas tauku pikas? Taču laikam
patika gan, ja jau fantazēja par to, ka paši dievi iekaro šadu resni. Viņa apgrieza lādīti otrādi un ar nagu parvilka par iniciāļiem. B.N.
Daiļamalnieks, kas radījis šo darbu.
Viņa izvilka no džinsu kabatas auduma gabalu. Nepilnus četrus centimetrus gārā kārbiņā viegli paslēpas tumšsartas drānas krokas. Iebāzusi vīstokli kabatā, viņa cauri visam pirmājam stāvām devas uz darbistabu.
Loringa nama pavadītajai bērnībai bija nenoliedzamas priekšrocības. Bagāta dzīve, labakie privatskolotāji, piekļuve mākslās un kultūras vērtībām. Lorings gadaja, lai Dancera ģimenei netruktu nekā. Taču vientuļaja pili viņai nebija bērnības draugu. Mate nomira, kad meitenei bija tikai trīs gadi, bet tevs vienmēr ceļoja. Visvairak laika viņa pavadīja kopa ar Loringu, un arī gramatas kļuva par uzticamiem ikdienas draugiem. Suzanna reiz izlasīja, ka ķinieši piedēvējot gramatam simbolisku spēju atvairīt ļaunos garus. Viņai tiešam ta arī bija. Rakstītais vārds Suzannai kļuva par patvērumu. Sevišķi angļu literatūra. Marlova traģēdijas par kārāļiem un augstmaņiem, Draidena dzeja, Loka esejas, Malorija "Artura nave".
Kad Džeremijs šodien viņai izradīja pirmo stāvu, Suzanna bibliotēka pamanīja kadu gramatu. It ka neverigi viņa izvilka no plaukta adas vākos iesieto sējumu un, ka jau bija domājusi, ieraudzīja uzkrītošo gramatzimi ar kāškrustu un uzrakstu "LX LIbRIS ĀDOLFS HITLERS". Divi tūkstoši gramatu no Hitlera personiskas bibliotēkas dažas dienas tika steiga izvestas no Berhtesgādenas un paslēptas netalajas raktuvēs. Vēlāk gramatas atrada amerikāņu kareivji, un tas tika iekļautas Kongresa bibliotēkas krājumos. bet pirms tam dažas tika nozagtas. Laika gaita vairakas no tam pārādijas tirgu. Loringam nevienas šadas gramatas nebija, jo viņš nevēlējās nekādus atgādinājumus par nacisma šausmam, bet viņš zinaja citus kolekcionārus, kuri gan neatteiktos.
Suzanna izņēma gramatu no plaukta, Eorings priecāsies par šo negaidīto ieguvumu.
Viņa pagriežas, lai ielu projām.
Tumšaja durvju aile slavēja kails Džeremijs.
Vai ši ir tā pati, kuru tu pirmīt aplūkoji? viņš jautāja. Vectēvam ir tik daudz gramatu. Viņš nepamanīs, ka vienas trūkst.
Suzanna piegāja viņam tuvāk un nolēma likt liela savus spocīgākos ieročus.
Man šonakt ar tevi bija tik labi.
Man ari. Tu neatbildēji uz. jautājumu.
Viņa pacēla roka grāmatu.
-Ja. Ta ir tā pati.
Vai tev to vajag?
-Ja.
Vai tu vel atgriezīsies?
Dīvains jautājums šada situācijā, bet viņa saprata, ko Džeremijs īsti veļas. Tapec viņa pasniedzās un satvēra viņu istaja vieta, lai viņš nepretotos. Viņš uzreiz, atsaucas uz. maigajiem glāstiem.
Varbūt, viņa atbildēja.
Es redzēju tevi klavieru istaba. Tu neesi vienkāršā sieviete, kas tikko atbrīvojusies no neveiksmīgas laulības, vai ne?
Vai nav vienalga, Džeremij? Tev bija labi kopā ar mani. Viņa turpināja glāstīt. Un arī tagad tev patīk, vai ne?
Jauneklis noelsās.
Un šeit viss tik un ta pieder tavam vectēvam. Kas tad tev ko bedat?
Es nebedaju.
Viņa atlaida roku. Viņa loceklis bija izslejies gatavība. Viņa maigi noskūpstīja puisi uz lupām.
Mes noteikti vēl tiksimies. Aizslīdējusi viņam gārām, Suzanna devās uz ārdurvju pusi.
Ja es nebutu piekāpies, vai tu būtu man ko nodarījusi, lai ilabūtu grāmatu un lādīti?
Viņa pagriežas atpakaļ. Savadi gan, ka šis puisis, kas lik maz ko saprot no dzīves, tomēr spēja tik prasmīgi apmierinal viņas slēptākās vēlmes.
Un ka tev šķiet?
Viņš laikam pat nopietni apdomāja šo jautājumu. Varbūt tas bija sarežģitakais, kas viņam pēdēja laika bija jaapsver.
Man prieks, ka nokniebos ar tevi.
12
Volari, Čehijas Republika
Piektdiena, 9. maijs, 14:45
Suzanna strauji pagrieza Porsche pa labi, un .917 Speedster spiralatsperu piekare un uzlabotais stūres mehānisms lieliski noturēja auto asaja likuma. Viņa jau iepriekš bija nolaidusi stikla šķiedras jumtu, ļaujot pēcpusdienas vējam plivināt pakapeniski apgrieztos matus. Viņa bija atstajusi auto Ru/yne lidosta, un simt divdesmit kilometri no Pragas līdz Bohēmijas dienvidrietumiem bija patīkams stundas brauciens. Auto bija Loringa davana, ko viņa pirms diviem gadiem bija saņēmusi ka pateicību par īpaši veiksmīgu, ieguvumiem bagatu gadu. Metāliski pelēks, ar melnu adas salonu, smalku samta paklaju. Tika sārāžoti tikai simt piecdesmit šā modeļa automobiļi. Šim uz instrumentu paneļa bija zelta burtiem iegravēts vārds Draha. "Dargumiņš" ta Lorings bija viņu iesaucis jau kopš bērnības.
Viņa bija dzirdējusi nostāstus un lasījusi avižrakstus par Krnstu Loringu. Pārāsti viņu raksturoja ka drūmu, bargu un augstprātīgu viru ar fanatiķa enerģiju un despota morāli. Tas nebija tālu no patiesības. Taču viņa bija iepazinusi šo cilvēku arī no citas puses. Un tadu viņa to mīlēja un cienīja.
Loringa īpašumi pletās trīssimt akru plašuma Čehijas dienvidrietumos, tikai dažus kilometrus no Vacijas robežas. Komunistu valdīšanas laika viņa ģimenei klājas labi, viņiem piederošās rūpnīcas un raktuves Homutovā, Mosta un Teplice bija vitāli svarīgas toreizējās Čehoslovakijas šķietamājai ekonomiskajai patstavibai. Viņai vienmēr šķita uzjautrinoši, ka ģimenei piederošās urana raktuves ziemeļos Jahimovā, kuras stradaja politieslodzītie un strādnieku mirstība bija gandrīz simts procenti, jauna valdība oficiāli uzskatīja par nesvarīgam. Tapai nevienam nerūpēja tas, ka pec skābju lietiem daudzu gadu garuma Sadas kalni bija pārvērtušies par rēgainu nedzīvu, trudošu mežu valstību. Un vel likai tāds sīkums, ka Teplice savulaik plaukstošs kūrorts pie Polijas robežas, tagad bija vairak pazīstama saistība ar vietejo iedzīvotāju īso paredzamo dzīves ilgumu, nevis ar veselīgajiem siltajiem ūdeņiem. Viņa sen jau bija pamanījusi, ka ši reģiona attēli pazuduši no košajam bilžu gramatam, ko suvenīru tirgoņi Pragas vecpilsēta katru gadu pārdeva miljoniem turistu. Čehijas ziemeļi bija posta vieta. Drūms atgadinajums. Kādreiz nepieciešama vieta, tagad pamesta un aizmirsta. Bet tieši tur Ernsts Lorings bija sārāusis savu peļņu, un tieši tapec viņš pats dzīvoja dienvidos.