Выбрать главу

T ūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītā gada Samta revolūcija tika gazta komunistu vārā. Pec trim gadiem izveidojas Čehija un Slovākijā, steiga sadalot valsts īpašumus. Lorings guva labumu no abiem šiem notikumiem, veikli pieslejoties 1 lavelam un jauna­jai Čehijas Republikas valdībai. Šis valsts nosaukums viņam šķi­ta visai cienīgs, tomēr nepietiekami enerģisks. Suzanna bija dzir­dējusi Loringa viedokli par šim izmaiņam. Par to, ka viņa rūpnīcas un metāla lietuves kļuva vel vairak pieprasītas. Lai gan uzaudzis komunistu režīma laika, Lorings bija pārliecināts un pieredzējis kapitalists. arī viņa tevs Jozefs un vectēvs bija kapitā­listi.

Ka viņš mēdza teikt? Visam politiskajām kustībām ir nepieciešams tērauds un ogles.

Lorings piegādā ja abus šos materiālus apmaiņa pret aizsar­dzību, brīvību un vairak neka pieticīgu ieguldījumu atmaksašanos.

Pie apvaršņa pēkšņi pārādijas lepna celtne. I.ukovas pils. Kadreizējais bruņinieku hrad, kas slejas uz draudīga zemesraga virs straujas Orlikas upes. Šis burgundiešu cisterciešu stila pils celt­niecība sakas piecpadsmitaja gadsimta, bet tika pabeigta tikai sep­tiņpadsmitā gadsimta vidu. Augstas sienas rotaja arkas un kapi­teļi. Ar vīnstīgām apaugušos aizsargvaļņus greznoja erkera logi. Mala jumts oranži kvēloja dienvidus saule.

Otra pasaules kārā laika pils kompleksu nopostīja ugunsgrēks. Nacisti bija to konfiscējuši un ierīkojuši štābu, bet sabiedrotie vē­lāk pili sabombardeja. Taču Jozefs Lorings atguva savas īpašuma tiesības, pieslejoties krieviem, kuri ceļa uz Berlīni atbrīvoja šo te­ritoriju. Pēc kārā Lorings vecakais atjaunoja un vel plašāk izvēr­sa savu industrijas impēriju, tad atstāja to visu mantojuma savam vienīgājam starp dzīvajiem palikušajam bērnam Lrnstam, un val­dība šo ncibu pilnība atbalstīja.

Gudri un strādīgi cilvēki vienmēr ir vajadzīgi, darba devejs mē­dza bieži atkartot.

Viņa pārslēdza Porsche trešo pārnesumu. Motors nosēcas, tad riepas ciešāk piekļāvās sausajam ceļa segumam. Viņa brauca aug­šup pa šauro, līkumaino ceļu, kur abpus melnajam asfaltam sle­jas biezi meži, līdz beidzot nobremzēja pie pils galvenajiem vār­tiem. Kādreiz tie bija tik šauri, lai varētu iebraukt kariete, bet iebruceju armijai butu grūti iekļūt iekša, taču tagad tie bija paplašinati un ceļš bruģēts ērtai auto iebraukšanai.

Lorings staveja pagalma, ģērbies ikdienas drēbēs, ar darba cim­diem rokas, laikam bija apkopis pavasārā puķes. Viņš bija garš un stūrains, ar nepārāsti platu kruškurvi un spēcīgu augumu, bū­dams jau krietni pāri septiņdesmit. Pedejo desmit gadu laika vi­ņa bija vērojusi, ka zīdainie pelekblondie mati kļūst sirmi, tapat ka kazbardiņa uz. krunkaina zoda un sažuvušā kakla. Dārzkopī­bā allaž, bijusi viena no Loringa lielākajām kaislibam. Siltumnī­cas ārpus pils mūriem zēla un kuploja eksotiski augi no visam pasaules maļam.

Dobrj' deri, mana darga! Lorings čehu valoda uzsauca.

Viņa novietoja Porsche, izkāpa un paņēma ceļasomu no pasa­žieru sedekļa.

Lorings nopurināja zemi no cimdiem un naca viņai preli.

-Ceru, ka medības bija veiksmīgas?

Viņa paņēma no pasažieru sēdekļa mazu kartona kārbiņu. Ne I ondonā, ne Praga muitnieki neuzdeva liekus jautājumus par šo nieciņu, kad viņa paskaidroja, ka nopirkusi to Vestminsteras aba­tijas suvenīru veikaliņa par nepilnam trīsdesmit mārciņām. Viņa varēja pat uzradīt čeku, jo tiešam bija iegriezusies taja bodīte pa ceļam uz lidostu un nopirkusi Ietu atdarinajumu, ko pec tam lid­osta izmeta.

Lorings norāva cimdus, pacēla kārbiņās vāku un pēcpusdie­nas blavaja gaisma kari aplūkoja ieguvumu.

Skaista, viņš klusi noteica. burvīga.

Suzanna pasniedzas pec somas un izņēma no tas gramatu.

Un kas tas? viņš jautaja.

Pārsteigums.

Ielicis dārgo zelta lādīti atpakaļ kartona kārbiņā, viņš uzma­nīgi satvēra gramatu, atšķīra un paliesa izbrīna aplūkoja gramatzīmi.

Drahti, tu esi īsts brīnums. Tas gan ir ko verls!

Hs to uzreiz pazinu un iedomājos, ka tev ta varētu noderēt.

Mes to noteikti varēsim pārdot vai iemainīt. Creimela kun­gam ladas patīk, bet es labprat vēlētos kadu no viņa kolekcijas gleznam.

Hs zināju, ka tu priecāsies.

Tas gan būs pārsteigums Kristiānām, vai ne? Īsta sensācijā musu nakamajā sanakšana.

Un Francim Felneram.

Lorings pašūpoja galvu.

Nu jau vairs ne. Cik man zināms, tagad viņa vieta ir Moni­ka. Viņa visu pārņem. Leni, bet nenovēršami.

-Augstprātīgā kuce.

Tas tiesa. Taču viņa nav muļķe. Man nesen bija gārā saruna ar viņu. Viņa ir mazliet nepacietīga un dedzīga. Laikam būs mantojusi teva raksturu, ja ne viņa pratu, liet ko var zināt? Viņa ir jauna var­būt vel visu iemācīsies. Fs nešaubos, ka Francis viņu labi izskolos.

Bet ka jutas mans labdaris? Vai arī doma par aiziešanu pen­sija?

Lorings pasmaidīja.

Un ko tad es darītu?

Suzanna pamāja uz visapkārt esošajam puķu dobēm.

Koptu dārzu.

Diez vai. Musu nodarbe ir uzmundrinoša. Kolekcionēšana ir azarts. Es jutos ka bērns, atverot Ziemassvētku davanas.

Nesdams abus dārgos ieguvumus, viņš kopa ar Suzannu iegāja sava galdnieka darbnīca, kas aizņēma visu pils pagalma sanu ēkas pirmo stāvu.

Man zvanīja no Sanktpeterburgas, viņš pavēstīja. Kristi­āns pirmdien atkal bija arhīva. Skatijas Komisijas dokumentus. Felners joprojām nepadodas.

Vai viņš kaut ko atrada?

Grūti pateikt. Tam idiotam arhivārām vajadzēja jau izskatīt tas kastes, bet es šaubos, vai viņš ir ticis gala. Viņš apgalvo, ka tas prasīs gadus. Izskatas, ka viņš grib tikai saņemt naudu, nevis strādāt. Taču viņam izdevās pamanīt, ka Knolls atrada atsauci u/. Karolu Borju.

Suzanna saprata, ko tas nozīme.

Es nesaprotu šo Franča apsēstību, turpinaja Lorings. Neat­rastu lietu ir tik daudz, bellini "Madonna ar bērnu" pazudusi kopš kārā laikiem. Kāds atradums tas butu! Van Eika altārglezna "Die­va Jers". Divpadsmit vecmeistaru darbi, kas nozagti Treves muzeja tūkstoš deviņsimt sešdesmit astotaja gada. Un kur nu vel Florencē nozagtie impresionistu darbi! Nav pat fotogrāfiju, pec kuram tos va­rētu atpazīt. Katrs velētos iegūt sava īpašuma kaut vai vienu no tiem.

Tomēr Dzintara istaba ir katra kolekcionāra lielakais sapnis.

Pareizi, un tieši tas visu sarežģī.

Tu doma, ka Kristiāns mēģinās sameklet Borju?

Noteikti, borja un Čapajevs ir vienīgie divi dzīvi palikušie meklētāji. Pirms pieciem gadiem Kristiāns neatrada Capajevu. Varbut viņš cer, ka borja zina, kur dzīvo Čapajevs. Felners priecātos, ja Dzintara istaba butu Monikas pirmais atradums. Man nav ne mazāko šaubu, ka Francis sutīs Knollu uz Ameriku vismaz, mēģi­nāt sameklet Borju.

Bet vai tas nebūs strupceļš?

-Tieši ta. burtiski. Bet tikai tad, ja tas būs nepieciešams. Cerē­sim, ka Borja joprojām prot turēt meli aiz zobiem. Varbūt večuks beidzot ir miris. Viņam jau jabut tuvu deviņdesmit. Lido uz Džor­džiju, bet nerādies viņiem, ja vien neesi spiesta rīkoties.