Suzanna prieka nodrebēja. Cik jauki būs atkal pacīnīties ar Knollu! Viņu pedeja tikšanas Francija bija aizraujoša, bet sekss pec tam neaizmirstams. Viņš bija cienīgs pretinieks. Bet bīstams. Un tas padārā piedzīvojumu vel satraucošāku.
Mīļa, esi piesardzīga ar Kristiānu, Pārāk nesatuvinies ar viņu. Varbūt vel būs jadārā kaut kas nepatīkams. Atstāj viņu Monikai. Viņi abi ir viens otru pelnījuši.
Suzanna uzspieda vecajam vīram uz vaiga vieglu skupstu.
Neraizejies. Tava druhti tevi nepievils.
13
Atlanta, Džordžijas Stats
Sestdiena, 10. maijs, 18:50
Karols borja iekārtojās atpūtas krēsla un atkal parlasija rakstu, kura ieskatījās ikreiz, kad bija jaatsauc atmiņā detaļas. Tas bija žurnālā International Art Reviezv tūkstoš deviņsimt septiņdesmit otra gada oktobra numurā. Viņš to bija atradis kada no regulārajiem Džordžijas štata bibliotēkas apmeklējumiem. Ārpus Krievijas un Vacijas prese neizradija lielu interesi par Dzintara istabu. Kopš kārā laika par to tikuši publicēti tikai kadi divdesmit raksti angļu valoda galvenokārt vēstures faktu atkartojumi vai spriedelēšana par kārtējo teoriju un notikuša iespejamo versiju. Viņam patika raksta sākums Roberta brauninga citāts, ko viņš jau pirmāja lasīšanas reizē bija pasvītrojis ar zilu tinti: "Pēkšņi, ka jau medz. notikt ar retumiem, ta pazuda."
Šis novērojums precīzi atbilda I >/intārā istabai. Kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada neviens to nebija redzējis, un an tās vēsture vienmer bija saistīta ar politiskiem nemieriem, navi un intrigām.
Pirmais ieceres autors bija Prūsijas valdnieks Fridrihs I virs ar sarežģītu raksturu, viņš atteicas no vērtīgam balsstiesībām Svētas Romas impērijas imperatora vēlēšanas, lai iegutu pats savu mantojamu kārāļvalsti. Tūkstoš septiņsimt pirmāja gada viņš pasūtīja Dzintara paneļus kabinetam sava Sarlotenburgas pili. Fridrihs jau tāpat katru dienu priecājās par Dzintara šaha figūrām, svečturiem un lustrām. Viņš tempa alu no Dzintara kausiem un smēķēja pīpes ar Dzintara iemuti. Kāpēc lai neierīkotu veselu telpu ar griezumiem rotātiem sienu paneļiem no grīdas līdz griestiem? Ta nu viņš uzdeva galma arhitektam Andreasam Šulteram radīt šo brīnumu.
Būvniecības darbs sākotnēji tika uzticēts dānim Gotfrīdam Volframam, bet tūkstoš septiņsimt septitaja gada viņu nomainīja i rnsts Šahts un Gotfrīds Turo. Vairak nekā četms gadus Šahts un Turo rūpīgi meklēja Baltijas jūras krastos visaugstakas kvalitates dzintaru. Gadsimtiem ilgi šaja piekraste jura izskaloja milzīgus daudzumus skaistā akmens, un Fridrihs pat apmācīja veselus armijas pulkus tā vākšanā. Pēc tam katrs atrastais raupjais Dzintara gabals tika sagriezts piecus milimetrus planas plāksnītēs, nospodrināts un sakarsēts, lai mainītu ta krasu. Pēc tam šie gabaliņi lika sastiprināti mozaīkas paneļos, attēlojot ziedus, krūšutēlus un heraldiskos simbolus. Katra paneli bija reljefi attēlots Prūsijas ģerbonis ērglis profila ar kroni galva un pamatne katram panelim bija no sudraba, lai pastiprinātu la spīdumu.
Tūkstoš septiņsimt divpadsmitaja gada, kad istaba bija daļēji pabeigta, Krievijas cars Peteris l.ielais ieradas vizītē un apbrīnoja smalko mākslas darbu. Vēl pēc gada Fridrihs I nomira un tronī kapa viņa dēls Fridrihs Vilhelms I. Kā jau dēliem dažkārt mēdz but, Fridriha Vilhelma gaume bija gluži preteja tēvam. Viņš atteicas vel vairāk tērēt kroņa naudu teva kaprīzei, lika izjaukt paneļus, iepakot un nolikt glabašana.
Tūkstoš septiņsimt sešpadsmitaja gada Fridrihs Vilhelms ar Pēteri I .ielo noslēdza Prūsijas Krievijas savienības līgumu pret Zviedriju. Par godu šim notikumam viņš ceremoniāli pasniedza cārām dāvana Dzintara paneļus. Nakama gada janvari tie tika aizvesti uz Sanktpeterburgu. Peteris, kuram vairak rupeja Krievijas kārā flotes izveidošana, nevis mākslās darbu kolekcionēšana, noglabaja tos noliktava. Taču pateicība viņš ka atbildes velti iedavinaja Fridriham Vilhelmam divsimt četrdesmit astoņus kareivjus, virpu un vīna kausu, ko pats bija izgatavojis. Kareivju vidu bija piecdesmit pieci auguma garākie gvardi, jo visiem bija zinama Prūsijas kārāļa sajūsma par staltiem kārāvīriem.
Pagāja trīsdesmit gadi, līdz Pētera meita imperatore Flizabete lika galma arhitektam Rastrelli uzstādīt Dzintara paneļus kabineta Ziemas pili Sanktpeterburga. Tūkstoš septiņsimt piecdesmit piektaja gada Elizabete lika pārvest paneļus uz vasārās rezidenci Carskoje Selo, trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem no Sanktpeterburgas, un uzstādīt pilī, kas velak tika nosaukta par Katrīnas pili.
Un tieši tur Dzintara istaba atmirdzēja visa sava krāšņumā.
Turpmāko divdesmit gadu laikā sākotnejiem trīsdesmit sešiem kvadrātmetriem Dzintara paneļu tika pievienoti vel četrdesmit astoņi kvadrātmetri, visi rotāti ar Romanovu dinastijas ģerboni un smalkiem griezumiem. Šis papildinājums bija nepieciešams, jo Katrīnas pils trīsdesmit pēdas augstas sienas slejas augstak neka telpa, kam paneļi sākotnēji bija paredzēti. Pat Prūsijas kārālis deva savu ieguldījumu šaja darba, aizsūtot davana ar Krievijas caru divgalvaino ērgli rotātu paneli. Pavisam tika izgatavoti astoņdesmit seši kvadrātmetri Dzintara, gatavas sienas rotāja fantastiskas figūriņas, ziedu vītnes, tulpes, rozes, gliemežvāki un monogrammas dažados mirdzoši brūnos, sarkanos, dzeltenos un oranžos krasu toņos. Rastrelli ierameja katru paneli reljefā ietvārā Luija XV stila, vertikāli atdalot tos ar šauru spoguļu pilastru pāriem, ko rotaja bronzas kandelabri un viss bija zeltīts, lai pieskaņotu Dzintaram.
Četru paneļu centru rotaja smalkas Florences mozaīkas no pulētas jašmas un ahata, bet tos apņēma zeltīti bronzas ietvari. Šo krāšņumu papildinaja griestu gleznojums un smalks ozolkoka, kļavas, sandalkoka, rožkoka, riekstkoka un mahagonija parkets, kas greznībā neatpalika no Dzintara sienam.
Pieci Kenigsbergas meistari stradaja vaiga sviedros līdz tūkstoš septiņsimt septiņdesmitajam gadam, kad tika paziņots, ka I >zintārā istaba ir gatava. Imperatore Elizabete ļoti priecājās un izvēlējas to ka iespaidigako telpu arvalstu vēstnieku uzņemšanai. Ta kalpoja arī ka kunstkatneru Elizabetes un viņai sekojošo caru vērtīgāko retumu izstādīšanai. Līdz tūkstoš septiņsimt sešdesmit piektajam gadam šaja istaba jau bija sakrati septiņdesmit Dzintara priekšmeti lādes, svečturi, tabakdozes, šķīvīši, naži, dakšiņas, krucifiksi un tabernakuli. Tūkstoš septiņsimt astoņdesmitajā gada tiem pievienojās stūra galdiņš ar Dzintara inkrustacijam. Pēdējais jaunieguvums ieradas tūkstoš deviņsimt trispadsmitaja gada Dzintara kronis uz spilventiņa, ko nopirka cars Nikolajs II.
Neticama karta Dzintara paneļi saglabajas simt septiņdesmit gadus un neskarti parcieta arī boļševiku revolūciju. Restauracija tika veikta tūkstoš septiņsimt sešdesmitajā, tūkstoš astoņsimt desmitaja, tūkstoš astoņsimt trīsdesmitajā, tūkstoš astoņsimt septiņdesmitajā, tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitaja, tūkstoš deviņsimt trīsdesmit piektaja un tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotaja gada. Apjomīga restauracija lika plānotā četrdesmitajos gados, bet tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada divdesmit otraja jūnija Padomju Savienība iebruka vācu armija. Līdz četrpadsmitajam jūlijam Hitlera kārāpuļi bija ieņemuši Baltkrieviju un lielāko daļu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Ukrainas, sasniedzot Ligas upi nepilnu simt judžu attaluma no Ļeņingradas. Septiņpadsmilaja septembri nacistu kārāspēks ieņēma Carskoje Selo un visas apkartnes pilis, to skaita arī Katrīnas pili, kas komunistu valdīšanas laika bija pārveidota par valsts muzeju.
Pēdējas dienas pirms vāciešu iebrukuma muzeja darbinieki steidzīgi izveda visus nelielos priekšmetus no Dzintara istabas uz Krievijas austrumiem, bet pašus paneļus noņemt izrādījās neiespējami. Izmisīgos centienos paglabt tos, sienas tika aplīmētas ar tapetēm, bet ši maskārāde nevienu nespēja piemānīt. Hitlers pavēlēja Austrumprusijas gauleiteram l.riham Koham nogādāt Dzintara istabu uz Kēnigsbergu, kur, pec fīrera domam, bija tas īstā vieta. Seši viri pūlējās trīsdesmit sešas stundas, līdz izjauca paneļus, un divdesmit tonnas Dzintara tika rūpīgi iepakotas kastēs, ar kravas auto un vilcienu aizvestas un velak uzstādītas Kenigsbergas pili kopa ar bagatlgu Prūsijas mākslās darbu kolekciju. Kada vācu avīze tūkstoš deviņsimt četrdesmit otraja gada tika paziņots, ka istaba "beidzot atgriezusies mājās, sava istaja vietā, kas ir arī vienīgā Dzintara izcelsmes vieta". Tika nodrukātās skatu kartītes ar atgūtā krāšņumā atteliem. Dzintara istaba kļuva par vispopulārāko muzeja apskates objektu nacisma laika.