Tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta gada augusta sabiedroto speķi pirmoreiz bombardēja Kenigsbeigu. Tika bojāti daži spoguļu pilastri un nedaudzi mazakie Dzintara paneļi. Kas notika talak, nav skaidri zināms. Kada bridi no tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvārā līdz aprīlim, kad padomju armija tuvojās Kenigsbergai, Kohs pavēlēja iepakot Dzintara paneļus kastes un paslēpt restorāna Blutgericht pagraba. Pēdējais vācu dokuments, kura minēta Dzintara istaba, ir datēts ar tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada divpadsmito janvari, un taja teikts, ka paneļi tiek iepakoti sūtīšanai uz Saksiju. Kada bridi Dzintara istabas glabātaja Alfrēda Kodes uzraudzība kastes tika iekrautas kravas automašīnas. Pēdējoreiz kastes redzetas tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada sestaja aprīli, kad automašīnas atstaja Kēnigsbergu.
Borja nolika rakstu.
Ikreiz, kad viņš bija tik tālu izlasījis, viņam atkal ienaca prata vardi raksta sakuma: "Pēkšņi, ka jau medz notikt ar retumiem, ta pazuda."
Cik patiesi.
Pēc brīža viņš vēlreiz pāršķirstīja papīrus uz ceļiem atvērtaja mapē. Tās bija gadu gaita sakratas citu rakstu kopijas. Viņš parlaida paviršu skatienu dažiem no tiem, atsaucot atmiņa zīmīgas detaļas. Atcerēties bija patīkami.
Līdz zinamai robežai.
Viņš piecēlās no atpūtas krēsla un izgāja no iekšpagalma, lai aizgrieztu krānu. Bagatigi aplaistītais dārzs vizuļoja ūdens lāsītes. Viņš bija nogaidījis visu dienu, cerība, ka uznāks lietus, bet pagaidam pavasari valdīja sausums. I.usija sedeja iekšpagalma, taisni izslejusies, ar spožajam acīm vērodama katru saimnieka kustību. Viņš zināja, ka kaķenei nepatīk zāle, sevišķi slapja zale, un ta ir visai izlepusi kopš apmešanās uz dzīvi istaba.
Vecais virs paņēma mapi.
Nac, kaķīt, iesim iekša.
Kaķene sekoja viņam pa sētas durvīm virtuvē. Viņš nosvieda mapi uz letes blakus savam vakariņām bekona ietītu fileju, kas marinejas terijaki mērcē. Viņš jau gatavojas likt vārīties kukuruzu, kad atskanēja durvju zvans.
Viņš gausi izsoļoja no virtuves un devās uz ārdurvju pusi. Lusija sekoja. Ieskatījies actiņu, viņš ieraudzīja vīrieti tumša, lietišķa uzvalka ar baltu kreklu un svītrainu kaklasaiti. Droši vien atkal kadi mormoņi vai Jehovas liecinieki. Viņi pārāsti naca ap šo laiku, un vecajam vīram patika ar tiem aprunaties.
Viņš atvēra durvis.
Karls Beitss? Kādreiz saukts Karols Borja?
Jautajums parsteidza viņu nesagatavotu, un acu skatienā pazibēja apstiprinoša atbilde.
Iis esmu Kristiāns Knolls, paziņoja vīrietis.
Viņš mnaja ar tikko manamu vācu akcentu, kas Borjam uzreiz izsauca nepatiku. Pārādijas vizītkarte ar šo vardu un uzvārdu reljefiem melniem burtiem un nodarbošanos: ZUDUŠU SENLIETU ATGŪŠANA. Minhenes adrese un talruņa numurs. Vecais virs nopētīja atnaceju. Ap četrdesmit pieciem gadiem, platiem pleciem, viegli viļņaini gaiši mati, vēja aprauta seja, iedegusi kanēļa krasā, un pelekas acis ledaini skarba seja tada, kas pieprasa uzmanību.
Ko jums no manis vajag, Knolla kungs?
Vai drīkstu? Svešinieks gribēja iet iekša.
Atkarīgs no ta, ko jūs gribat.
Vēlos parunat par Dzintara istabu.
Borja gribēja iebilst, bet tad pardomāja. Jāatzīst, ka šadam apmeklējumam viņš bija gatavojies jau gadiem ilgi.
Knolls sekoja viņam darbistaba. Viņi abi apsēdas. Iusija ziņkāri apmeta loku viņiem apkart, tad uzlēca uz kada cita krēsla.
jūs strādājāt krievu laba? Borja jautaja.
Knolls papurinaja galvu.
Es varētu samelot un teikt ja, bet ta nav. Mans darba devejs ir kāds privāts kolekcionārs, kas mekle Dzintara istabu. jūsu vardu un adresi es nesen atradu dažos dokumentos padomju laika arhīva. Šķiet, ka jūs arī kādreiz esat to meklējis.
Borja pamāja ar galvu.
Tas bija ļoti sen.
Knolls iebāza roku žaketes kabatā un izņēma trīs salocītas papīra lapas.
Šīs atsauces es atradu padomju arhīvos. Tajās jūs tiekat saukts par Yxo.
Borja aplūkoja papīrus. Jau vairakus gadu desmitus viņš nebija lasījis slavu burtus.
Tas bija mans vārds Mauthauzena.
Jūs bijāt tur ieslodzīts?
Daudzus mēnešus. Viņš uzlocīja kreiso piedurkni un pārādīja tetovējumu. -10901. Es mēģināju to noņemt, bet neizdevās. Vācieši visu dārā kārtīgi.
Knolls noradīja uz papīriem.
Ko jūs zināt par Dāņu Čapajevu?
Viņš ievēroja, ka Knolls palaida gar ausim dzēlīgo piezīmi par vāciešiem.
Daņa bija mans pārinieks. Mes strādājām kopa līdz manai aiziešanai.
Kapec jūs sakat strādāt Komisijas laba?
Borja nopētīja apmekletaju, apsvērdams, vai atbildēt uz šo jautajumu. Jau gadu desmitiem viņš nebija runājis par šo tēmu. Visu par to zinaja tikai Maija, bet viņa pirms divdesmit pieciem gadiem šis ziņas paņēma līdzi kapa. Reičela zinaja pietiekami daudz, lai saprastu un nekad neaizmirstu. Vai viņam par to bija jaruna? Kapec ne? Viņš jau bija vecs virs, viņa dienas bija skaitītas. Kāda t.im vairs nozīme?
Pēc izkļūšanas no nāves nometnes es atgriezos Baltkrievija, bet manas dzimtenes vairs nebija. Vācieši bija uzklupuši ka siseņu bars. Visi manas ģimenes locekļi nogalinati. Komisija šķita laba iespēja palīdzēt atjaunošana.
Es esmu rūpīgi pētījis Komisiju. Interesanta organizācija. Nacisti, protams, laupīja, bet padomju armija tos daudzkart pārspēja. Kareivjiem laikam pietika ar tādiem sīkiem greznuma priekšmetiem ka pulksteņi un velosipēdi, bet virsnieki sūtīja uz mājam veselus vagonus un lidmašīnas ar mākslās darbiem, porcelānu un dārglietām. Miljoniem dažadu lietu, spriežot pec visa.
Borja protestējot papurinaja galvu.
Ta nebija laupīšana. Vācieši izpostīja musu zemi, mājas, rūpnīcas, pilsētas. Nogalinaja miljoniem cilvēku. Toreiz mūsējie to uzskatīja par zaudējumu kompensāciju.
Bet tagad? Knolls laikam pamanīja viņa vilcināšanos.
Es piekritu. Laupīšana. Komunisti bija vel sliktāki par nacistiem. Apbrīnojami, ka laiks atver cilvēkam acis.
Knollu šis atzinums acīmredzot iepriecināja.
Komisija pārvērtās par savu parodiju, vai piekrītat? Un palīdzēja Staļinam aizsūtīt miljoniem cilvēku uz gulagiem.
Tapec arī es atstaju valsti.
Vai Čapajevs vel ir dzīvs?
Šis jautājums naca tik pēkšņi. Negaidīti. Noteikti tīši iecerēts tikpat atras atbildes panakšanai. Borja gandnz pasmaidīja. Knolls bija gudrs.
Nav ne jausmas. Neesmu redzējis Dāņu, kopš izbraucu no valsts. Reiz bija atnācis VDK aģents. Liels, smirdīgs čečens. Es viņam pateicu to pašu.
Tas bija ļoti drosmīgi, beitsa kungs. Ar VDK jokot nedrīkst.
Ilgi gadi padarījuši mani drosmīgu. Ko tad viņš varēja darīt? Nogalina! vecu viri? Tie laiki jau pagajuši, Herr Knoll.