Visi četri soļoja stalti un lepni, nolaiduši rokas gar sāniem, it ka nemaz nejustu stindzinošo aukstumu, kas noteikti dzēla pienballaja ada. Humers iznāca no cietuma viņiem aiz muguras un noradīja uz. stabiem.
Uz turieni!
Četri kailie vācieši aizsoļoja norādītājā virziena.
Humers pienaca un nosvieda sniega četrus virves rituļus.
Piesieniet viņus pie stabiem.
Trīs parejie gūstekņi raudzijas uz Borju. Viņš noliecās, pacēla visus četrus virves rituļus, pasniedza tos parejiem un paskaidroj.1, kas jadārā. Katrs piegāja pie viena no kailajiem vāciešiem, kas slavēja miera staja pie raupjajiem apses stumbriem. Par kadu pārkāpumu viņi izpelnījušies tik drausmīgu sodu? Borja aplika aso kaņepju virvi ap vacieša krūtīm un pieseja viņa augumu pie staba.
Stingri! uzbļava Humers.
Borja sasēja mezglu un cieši pievilka raupjo virvi pie vacieša kailas adas. Tas pat nesārāvas. Izmantojot izdevību, viņš vāciski čukstus iejautajās:
Ko tu izdarīji?
Atbildes nebija.
Viņš savilka virvi vel ciešāk.
Tā viņi pat ar mums nerīkojas.
Izaicina! savu sagūstitaju ir gods, nočukstēja vācietis.
Ja, nodomāja Borja. Ta ir gan.
Humers pagriežas pret viņiem. Borja sasēja pedejo mezglu.
Tur! pavēlēja Humers.
Borja un trīs parejie krievi aizslaja pa svaigo sniegu nost no ceļa. Paslēpis plaukstas padusēs, viņš pamiņajas no vienas kajas uz otru, lai sasildītos. Šinelis bija burvīgs. Tādu siltumu viņš nebija jutis kopš ierašanās nometnē, lād arī viņš zaudēja savu vardu, ko nomainīja numurs 10901 -, ko ietetoveja uz viņa laba apakšdelma. Pie skrandaina krekla krušu kreisaja puse tika piešūts trijstūris. Burts R uz ta nozīmēja Russisch krievs. Svarīga bija arī krasa. Politieslodzītajiem sarkana. Kriminālajiem zaļa. Tīreļiem dzeltena Dāvida zvaigzne. Kārāgustekņiem melna un bruņa.
Humers, šķiet, kaut ko gaidīja.
Borja pārāudzījās pa kreisi.
l.oka lampas apgaismoja centrālo laukumu līdz pat galvenajiem vārtiem. Aiz tiem tumsa slīga ceļš, kas veda uz raktuvēm. Štābā eka tieši aiz žoga nebija apgaismota. Viņš vēroja, ka atveras vārti un iesoļo kāds virs. Viņš bija ģerbies šineli līdz ceļiem. Zem ta bija gaišas bikses un brūni šņorzābaki. Galvā vīrietim bija gaiša virsnieka formas cepure. Viņš ar druknajam kajam spēra apņēmīgus soļus, lepni nesot resno vederu pa priekšu. Gaisma pārādijas smails deguns un modras acis, visai patīkami sejas vaibsti.
Un nekļūdīgi pazīstami.
Pēdējais Richthofeti eskadrona komandieris, Vacijas gaisa kārāspēku komandieris, Vacijas Parlamenta spīkers, Prūsijas premjerministrs, Prūsijas Valsts padomes prezidents, meža un medību ministrs, Reiha aizsardzības padomes priekšsēdētājs, l.ielvācijas reiha reihsmaršals. Fīrera izraudzītais pectecis.
Hermans Gerings.
Borja jau agrak vienreiz, bija redzējis Geringu. Romā, tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītaja gada. Gerings pārādijas, terpies lepna pelēka uzvalka ar koši sarkanu kaklasaiti ap gaļīgo kaklu. Tuklos pirkstus rotaja rubini, bet pie žaketes kreisa atloka bija piesprausts briljantiem rotāts nacistu ērglis. Viņš teica savaldīgu runu, mudinot nodrošināt Vacijai vietu zem saules, un jautaja: "Vai jūs labak vēlētos ieročus vai sviestu? Vai jūs importētu speķi vai melala rudu? Gatavība dārā mus varenus. Sviests mus tikai uzbaro resnus." Gerings nobeidza mnu ar skaļiem saukļiem, apsolot, ka Vacija un Itālijā gaidamajā ciņa soļos plecu pie pleca. Borja atcerējās, ka noklausijas to uzmanīgi, taču runa viņu nepārliecināja.
Kungi, ceru, ka jutāties ērti, Gerings rama balsi uzrunaja četrus sasietos gūstekņus.
Neviens neatbildēja.
Auss, ko viņš teica? čukstēja viens no krieviem.
Viņš tos izsmej.
Klusu! nošņācās Humers. Turi muti vai iesi viņiem blakus.
Gerings nostājās tieši pretī četriem sasietajiem vīriem.
Vēlreiz jautaju katram no jums. Vai ir kas sakams?
Atsaucas tikai vēja gaudas.
(Ierings piegāja tuvāk vienam no drebošajiem vāciešiem. Tam, kuru Borja bija piesējis pie staba.
Matias, tu taču negribi šad i mirt? Tu esi kareivis, kas uzticīgi kalpo fīreram.
Fīreram… ar to… nav nekādās saistības, izdvesa vācietis, drudžaini raustoties drebuļos.
Bet viss, ko mes dārām, ir ceļu mērķu vārda.
Tapec es… izvēlējos navi.
Gerings pārāustīja plecus. Ta bija vienaldzīga kustība, it ka šauboties, vai est vel vienu kuku. Viņš pamāja Humeram. Tas deva zīmi diviem sargiem, kuri atstiepa lielu mucu un novietoja to līdzās sasietajiem vīriem. Cits sargs atnesa četrus smeļamos kausus un nosvieda tos sniega. Humers pievērsa niknu skatienu krieviem.
Iesmeliet ūdeni un nostājieties katrs pie viena no viņiem.
Borja paskaidroja trim parejiem, ko darīt. Viņi pacēla četrus kausus un iegremdēja tos muca.
Tikai neizlaistiet! brīdinaja l lumers.
Borja rīkojas uzmanīgi, tomēr vējš izšļakstija dažas lāses. Neviens to nepamanīja. Viņš atgriežas pie vācieša, kuru bija piesējis pie staba. Vacieša, vārda Maliass. Gerings nostājās paša vidu un norava melnos adas cimdus.
Redzi, Matias, viņš paziņoja. Es novelku cimdus, lai varētu sajust aukstumu tapat ka tu.
Borja staveja pietiekami tuvu, lai redzetu smago sudraba gredzenu uz Geringa labas rokas vidēja pirksta. Taja bija iegravēta bruņu cimdā tērpta sažņaugta dure. Gerings iebāza labo roku bikšu kabata un izvilka akmeni. Tas bija dzeltena medus krasa. Borja to pazina. Dzintars. Aptaustījis akmeni, Gerings paziņoja:
Ik pec piecām minūtēm jums lies virsu ūdeni, līdz kāds no jums pateiks to, ko es vēlos dzirdēt, vai jūs mirsiet. Man nav iebildumu arī pret to. Bet atcerieties tas, kurš runas, paliks dzīvs. Tad viņa vieta stāsies viens no šiem nožēlojamajiem krieviem. Un atbrīvotais dabūs atpakaļ savu šineli un varēs liet viņam virsu ūdeni, līdz šis atstieps kajas. Iedomājieties, cik jautri tas bus! Jums tikai japasaka tas, ko es gribu dzirdēt. Nu, ko teiksiet?
Klusums.
Gerings pamāja Humeram.
Giesse es, izrīkoja Humers. I,ejiet!
Borja paklausīja, un trīs pārējie sekoja viņa piemēram. Ūdens izmērcēja Matiasa biezos gaišos matus un noteceja par seju un krūtīm. Sajūtot to, viņa augums nodrebeja. Vācietis neizdvesa ne skaņas, tikai zobi aukstuma saka klabēt.
Ko teiksiet? atkal noprasīja Gerings.
Klusums.
Pec piecām minūtēm aukstā duša tika atkartota. Pec divdesmit minūtēm un četrām aplaistīšanam nelaimīgie saka strauji atdzist. Gerings stāvēja nesatricināma miera, rūpīgi spodrinādams Dzintara gabalu. īsi pirms nakamo piecu minušu beigām viņš atkal uzrunaja Matiasu.
Tas taču ir muļķīgi. Pasaki, kur ir paslēpta Bernstein-Zimmer, un tavas mocības būs gala. Nav vērts mirt tas deļ.
Aukstuma trīcošais vācu kareivis tikai raudzījās viņam pretī apbrīnojama neatlaidība. Borja gandrīz vai nožēloja, ka kļuvis par Gēringa sabiedroto šada vira nogalināšana.
Sie sind ein lūgmerisch, diebisch Schwein, Matiass izdvesa viena elpas vilciena. "Jus esat melīgs, zaglīgs cuka." Tad viņš spļāva.
Gerings atlēca atpakaļ, siekalām nošķaidītu šineļa priekšpusi. Viņš atpogāja šineli, nopurinaja spļāvienu, tad pavēra atlokus, atsedzot bagatigi rotātu pērļu peleku uniformu.