Uzrunu Herr, nevis kungs, viņš izvēlējās tīši, bet Knolls atkal izlikās to nemanam. Vācietis mainīja sarunas tēmu.
Esmu iztaujajis daudzus bijušos meklētājus. Teļeginu. Zernovu. Vološinu. Bet Čapajevu man ta arī neizdevās atrast. Līdz pagājušajai pirmdienai es pat neko nezināju par jums.
Pārejie mani nepiemineja?
-ļa butu pieminējuši, es butu ieradies pie jums atrak.
Tas nebija nekāds brīnums. Tapat ka Borja, arī parejie bija iemācījušies turēt muti ciet.
Es zinu Komisijas vēsturi, turpinaja Knolls. Ta algoja aģentus mākslās darbu meklēšanai Vacija un Austrumeiropa. Sacentas ar armiju par tiesībām laupīt. Taču tās darbība bija tīri veiksmīga un izdevās atrast Trojas zeltu, Pergamonas altari, Rafaela "Siksta Madonnu" un, cik man zināms, visu Drezdenes muzeja kolekciju.
Borja pamāja ar galvu.
Daudz, daudz, mākslās darbu.
Un, cik man zināms, daudzi no šiem mākslās darbiem tikai i.igad ierauga dienas gaismu. I.ielaka daļa gadu desmitiem bijusi paslēpta pilis vai noglabata dārgumu krātuves.
Es lasīju rakstus. Glusnost. borja nolēma pariet pie galvenā.
Jus domājāt, ka es zinu, kur ir Dzintara istaba?
Ne. Tad jau jūs butu to atradis.
Bet varbūt labak, lai ta paliek neatrasta.
Knolls papurinaja galvu.
Cilvēks ar jūsu izglītību, mākslās mīļotājs noteikti nepieļautu, lai tadu unikālu meistardarbu iznīcina laiks un dabas apstākļi.
I Dzintars ir mūžīgs.
Bet ta apdares forma gan ne. Varbūt astoņpadsmita gadsimta mastikas nebija tik kvalitatīvas.
Jums taisnība. Ja paneļus tagad atrastu, tie izskatītos pēc izjukušam mozaīkas miklam.
Mans darba devējs ir gatavs apmaksai šīs miklas salikšanu.
Kas ir jūsu darba devejs?
Vācietis pasmaidīja.
To es nedrīkstu teikt. Šis cilvēks veļas palikt nezināms. Kā jau zināt, kolekcionāru pasaulē ir bīstami but pārāk slavenam.
Viņš uzņēmies drosmīgus meklejumus. Dzintara istabu neviens nav redzējis vairāk neka piecdesmit gadus.
Bet iedomājieties, Herr Beits, atvainojiet, Beitsa kungs…
Borja.
Labi, Borjas kungs. Iedomājieties, ja Dzintara istabu atjaunotu visa tas kādreizējā krāšņumā. Kāds skats tas butu! Līdz mūsdienām saglabajušas tikai dažas krasu fotogrāfijās un arī dažas melnbaltas, kas, protams, ne tuvu nespej atainot tas skaistumu.
Hs redzēju šos attēlus, veicot meklējumus. Pirms kārā redzeju arī pašu istabu. Tiešam apbrīnojams skaistums. To nav iespējams pārādīt neviena fotogrāfijā. Skumji, bet šķiet, ka ta ir zudusi uz mūžiem.
Mans darba devējs atsakas tam ticēt.
Ir gluži ticamas liecības, ka paneļi tika iznicināti masivaja Kēnigsbergas bombardēšana tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtajā gada. Daži doma, ka tie guļ Baltijas juras dzelmē. Es pats pētīju "Vilhelma Gustlofa" bojāeju. Deviņi tūkstoši piecsimt cilvēku gāja boja, kad krievi nogremdēja kuģi. Daži doma, ka Dzintara istaba bija tā kravas tilpne. Aizvesta ar kravas furgoniem uz Dancigu, bet pec tam iekrauta kuģi vešanai uz Hamburgu.
Knolls sagrozijas krēsla.
Es arī pētīju "Gustlofa" bojāeju. I iecibas labakaja gadījuma ir pretrunīgas. Atklāti sakot, vislicamakais stāsts, ko esmu atradis, ir tāds, ka nacisti aizveduši paneļus no Kēnigsbergas uz kādām raktuvēm pie Getingenes kopa ar munīciju. Kad tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gada briti okupēja šo teritoriju, viņi uzspridzināja raktuves. Taču arī šaja versija, tapat ka visās citas, ir savas neskaidrības.
Daži pat apgalvo, ka amerikaņi atrada paneļus un aizveda ar kuģi uz Ameriku.
To arī es esmu dzirdējis, lapai ka versiju, ka krievi paši ir atraduši paneļus un paslēpuši kada slepena vieta, kas nav zināmā nevienam no pašreizējas vārās aprindam. Zinot milzīgo salaupīto vērtību apjomu, tas ir gluži iespējami. Taču, zinot šī dārgumā vērtību un velmi pec ta atgūšanas, tas nav ticami.
Šķiet, apmeklētājs labi parzinaja šo jautajumu. Borja tikko bija parlasijis rakstus par visam šim teorijām. Viņš cieši ieskatijas vacieša akmenscietaja seja, bet vienaldzigājas acis nevarēja izlasīt viņa domas. Viņš atcerējās, cik lielas pulēs jāpieliek, kamēr iemācās neuzkrītoši nesat šadu masku.
Vai no lasia jūs nemaz nebaidaties?
Knolls pasmaidīja.
Hsmu par to dzirdējis. Bet tadi maņi domāti nezinošajiem vai sensāciju medniekiem.
Cik es esmu nepieklājīgs! borja pēkšņi attapas. Vai velalies kaut ko dzeramu?
Neatteiktos, atbildēja Knolls.
Tūlīt atgriezīšos. Viņš norādīja uz kaķi, kas snauda uz div.ina. Lusija jums pakavēs laiku.
Viņš devās uz virtuvi, pa ceļam vēlreiz uzmetot skatienu apmeklētajam, tad atvēra divviru durvis. Piepildīja divas glazēs ar ledu un uzlēja uz ta teju. Ielika ledusskapi joprojām marinade mirkstošo fileju. Viņam pat bija pārgājusi ēstgriba, jo prāts drudžaini rosījās gluži ka senajos laikos. Viņš pamanīja, ka mape ar rakstu kopijām joprojām metajas uz letes.
Borjas kungs? sauca Knolls.
balsij sekoja soļi. Varbūt labak nevajadzētu radīt viņam tos rakstus. Vecais virs aši atvēra ledusskapi un ieslidinaja mapi augšēja plaukta tieši zem saldētavas. Tikko viņš bija aizvēris ledusskapja durvis, virtuve ienaca Knolls.
-Ja, Herr Knoll?
Vai drīkstu izmantot jūsu labierīcības?
Tālāk pa gaiteni. Pretī darbistabai.
Paldies.
Viņš ne mirkli neticeja, ka Knollam tiešām ir vajadzība izmantot tualeti. Drīzāk viņš grib netrauceti nomainīt kaseti kabatas diktofonam vai izmantot šo brīdi, lai papētītu maju. Šadu triku viņš pats savulaik bieži izmantoja. Šis vācietis saka krist viņam uz nerviem. Viņš nolēma mazliet pajokot. Izņēma no skapīša pie izlietnes caurejas zāles, ko bija spiests lietot vismaz vienreiz nedēļā savu vecīgo zarnu kūtrās darbības deļ. Iebera bezkrāsainās un bezgaršīgas granulas viena no glazem un samaisīja. Tagad šim okšķerim tiešam būs jāskrien uz tualeti.
Viņš ienesa atdzesētās glāzes darbistaba. Knolls atgriežas, paņēma piedāvāto glāzi un iedzera vairakus lielus malkus.
Lieliski! viņš uzslavēja. īsti amerikānisks dzeriens. Ledus teja.
Mes ar to lepojamies.
Mes? jūs uzskalat sevi par amerikāni?
Es te esmu daudzus gadus. Tagad te ir manas mājas.
Vai Baltkrievija atkal nav neatkarīga?
Vecais virs gandrīz nospļāvās.
Valsts vaditaji nav labaki par komunistiem. Apturēja konstitūciju. īsti diktatori.
Vai cilvēki paši nepiešķīra Baltkrievijas prezidentam tadu rīcības brīvību?
Baltkrievija drīzāk ir Krievijas province, nevis neatkarīga valsts. Lai atbrīvotos no verdzības, vajadzīgi gadsimti.
-Jums laikam nepatīk ne vācieši, ne komunisti.
Vecajam vīram sāka apnikt ši saruna, kas lieki atgadinaja viņa lielo naidu pret vāciešiem.
Sešpadsmit meneši nāves nometnē nav nekāds nieks.
Knolls iztukšoja tējas glāzi. Nošķindeja ledus gabaliņi, kad
viņš to nolika uz kafijas galdiņa.
Borja turpinaja:
Vācieši un komunisti izpostīja Baltkrieviju un Krieviju. Nacisti Katrīnas pili ierīkoja bārākas, bet pēc tam šautuvi. Es tur biju pēc kārā. No kārāliska skaistuma nekas daudz nav palicis pari. Vai tad vācieši necentās iznicināt Krievijas kulturu? Sabombardeja pilis drupas, lai mūs pārmācītu?
Borjas kungs, es neesmu nacists, tapec nevaru atbildēt uz jūsu jautajumu.
Bridi valdīja saspringts klusums. Tad Knolls ierunājās.
Varbūt pietiks strideties? Vai jūs atradāt Dzintara istabu?
Ka jau teicu, tā ir zudusi uz mūžiem.
Nezin kapec es jums neticu?
Borja pārāustīja plecus.