Gaiteni kaut kas iečikstejas.
Ta nebija tada skaņa, kas medz rasties tukšas mājas.
Viņš pacēla skatienu, gaidīdams, ka istaba tUlit ieskries Lusija, taču kaķis nerādījās. Viņš nolika rakstus mala un smagi pieceļas no krēsla. Gausi aizsojoja līdz otra stava kāpņu laukumiņam un pārāudzijas leja, pāri ozolkoka kāpņu margam. Šaurie gaismekļi abpus ārdurvīm bija izslēgti, un apakšstavu apgaismoja tikai viena lampa darbistaba. arī augšstava vienīgais gaismas avots bija grīdas lampa bibliotēka. Tieši pretī bija atvērtas guļamistabas durvis, un arī tur valdīja tumsa un klusums.
I.usij? Lūsij?
Kaķis neatsaucās. Vecais virs uzmanīgi ieklausijas. Nekas vairs nebija dzirdams. Šķita, ka viss ir klusu. Viņš pagriežas un devās atpakaļ uz. bibliotēku, Pēkšņi no aizmugures, no guļamistabas viņam kāds uzklupa. Pirms viņš paguva pagriezties, spēcīga roka sagrābā viņu ap kaklu un pacēla no grīdas. Cimdotās rokas smaržoja pec lateksa.
Konnen wir reden mehr, Yxo.
Ta bija viņa šīvakārā apmeklēlaja Kristiānā Knolla balss. Teikto saprast nebija grūti.
TugaJ parunāsim vel, Auss.
Knolls cieši sažņaudza viņa kaklu, un viņam saka trūkt elpas.
Nožēlojamais krievu salašņa! Spļausi man roka? Ka tu doma, kas tu, suds tads, esi? Es esmu nogalinajis arī par mazakiem apvainojumiem.
Borja neatbildēja, sen jau apguvis piesardzīgas klusēšanas mākslu.
Vecais, tu pateiksi visu, ko es gribu zināt, vai arī es tevi novākšu.
Viņš atcerējās līdzīgus vārdus, dzirdētus pirms piecdesmit diviem gadiem. Gērings pirms ūdens liešanas pavēstīja kailajiem kareivjiem par viņu likteni. Ko teica tas vācu zaldats Matiass?
Iznicināt savu sagūstītaju ir gods.
Ja, ta tas bija vel joprojām.
Tu zini, kur ir Čapajevs, vai ne?
Vecais virs pulējas papurinat galvu.
Knolla tvēriens sažņaudzās ciešāk.
Tu zini, kur glabajas das Bernstein-Zimmer, vai ne?
Viņš jau saka zaudēt samaņu. Knolls atlaida roku vaļīgak. Gaiss atkal ieplūda veca vira plaušās.
-Ar mani jokot nevajag. Es mēroju talu ceļu, lai to uzzinātu.
Es neko neteikšu.
Vai tiešam? Tu vel nesen teici, ka tev nav atlicis daudz laika. Tagad ta ir vel mazak, neka tu vari iedomāties. Un ka tad tava meita? Un mazbērni? Vai tad tu negribētu pavadīt vel kādus gadiņus kopa ar viņiem?
To viņš gribēja gan, bet ne tik ļoti, lai pazemotos vacieša priekša.
Ej dirst, Herr Knoll.
Uzbrucējs nogaza viņa vecīgo ķermeni leja pa kapnem. Borja gribēja kliegt, bet, pirms paguva ievilkt elpu, atsitas pret ozolkoka pakapieniem un saka ripot. Ieplestās rokas un kajas sitas pret kāpņu margam. Kaut kas nokrakšķēja. Apziņa te uzzibsnīja, te pagaisa. Mugurkaulu parņema griezīgas sāpes. Beidzot viņš uz. muguras nogāzās uz cietajam flīzēm, un ķermeņa augšdaļu caururba neciešamas sāpes. Kajas nejuta neko. Griesti virs galvas sagriežas virpuli. Viņš dzirdēja, ka Knolls noskrien leja pa kāpnēm, redzēja, ka tas noliecas un aiz matiem paceļ viņa galvu, l.ikteņa ironija. Viņš bija vācietim dzīvību parādā, bet tagad cits vācietis to izdzēsīs.
Desmit miljoni eiro ir laba lieta, bet neviens krievu mizals uz mani nespļaus.
Viņš pulējas savakt mute siekalas vēl vienam spļāvienam, taču mute bija sausa un žoklis sastindzis.
Knolla roka apņēma viņa kaklu.
15
Suzanna Dancere vēroja notiekošo pa logu un dzirdēja krakšķi, kad Knolls parlauza veca vira kaklu. Viņa redzēja, kā sirmgalvja ķermenis ļengani saļimst, bet galva paliek sagriezusies nedabiska leņķi.
Tad Knolls pagrūda līķi talak un iespēra tam pa krūtīm.
Viņa nonāca Knollam uz pedam šorīt pec atlidošanas no Pragas uz Atlantu. Līdz šim visa viņa riciba bija labi paredzama, un viņa atrada Knollu, kad tas bija devies izlūkošanas brauciena. Katrs nopietns mākslās darbu meklētājs vispirms izpēta apkartni, lai zinātu, vai tur neslēpjas kadas lamatas.
Un Knolla meistarība bija nenoliedzama.
Candrīz visu dienu viņš palika sava viesnīcas numura pilsētas centra, un Suzanna sekoja viņam pirmāja borjas apmeklējuma. Taču pec tam viņš neatgriežas viesnīcā, bet gaidīja mašīna trīs kvartalu attaluma un vēlāk, kad satumsa, atgriezās veca vira māja. Viņa vēroja, ka Knolls ielavas pa sētas puses durvīm, kas acīmredzot nebija aizslēgtas, ja jau atveras, nospiežot rokturi.
Acīmredzot večuks atteicas sadarboties. Knolls bija slavens ar savu atro dabu. Viņš nosvieda borju pa kapnem tikpat nevērīgi ka papīru papīrgroza un pec tam ar neviltotu prieku parlauza viņam kaklu. Suzanna cienīja sava sancenša spējas un zinaja par piedurkne paslēpto dunci un gatavību bez vilcināšanas likt to lieta.
Taču arī viņai netrūka savu talantu.
Knolls piecelās un pārāudzijas apkart.
No viņas slēptuvēs viss bija labi saskatams. Melnais treniņtērps un melna cepurīte uz. gaišajiem matiem palīdzēja viņai saplūst ar nakts tumsu. Istaba aiz loga viesistaba bija tumša.
Vai Knolls nojauta viņas klātbūtni?
Viņa pietupās zem palodzes augstajos akmeņozolu krūmos, kas apņēma maju, uzmanīdamas no asajam lapam. Nakts bija silta. Zem cepures piegulošas malas uz pieres izspiedās sviedri. Viņa piesardzīgi atkal izslējās un redzēja, ka Knolls pazūd augša pa kapnem. Pec sešām minūtēm viņš atgriežas, tukšam rokam, atkal nogludinājis žaketi, sakartojis kaklasaiti. Viņa vēroja, ka Knolls noliecas, parbauda borjas pulsu, tad dodas uz. mājas sētas pusi. Pec dažam sekundem viņa dzirdēja, kā durvis atveras un aizveras.
Viņa nogaidīja vel desmit minūtes, tad aizlavījas uz mājas sētas pusi. Ar cimdotam rokam nospieda rokturi un iegāja pa durvīm. Gaisa vēdīja antiseptisku līdzekļu un vecuma dvaka. Izgājusi caur virtuvi, viņa devas uz priekšnamu.
Ēdamistabā viņai priekša pēkšņi izskrēja kaķis. Suzanna apstajas, sirdij pārbīli sitoties, un nolamāja nejauko radījumu.
Ievilkusi elpu, viņa iegāja darbistaba.
Tas iekārtojums nebija mainījies kopš viņas iepriekšeja apmeklējuma pirms trim gadiem. Tas pats vecais, sagrabējušais dīvāns, sienas pulkstenis ar dzeguzi un Kembridžas dzelzs lampas. Toreiz viņu ieinteresēja litogrāfijas pie sienām. Viņai ienaca prata, v.ii kada no tam nevarētu but oriģināls. Taču, apskatot tuvāk, izrādījās, ka visas ir kopijas. Viņa bija ielauzusies māja kadu vakaru pec borjas aiziešanas, taču nebija atradusi neko citu ka tikai dažus žurnālu un avīžu rakstus, kas vēstīja par [Dzintara istabu. Neka vērtīga. Ja arī Karols borja kaut ko zinaja par Dzintara istabu, tad viņš to noteikti nebija pierakstījis vai arī neglabaja šo intormaciju sava māja.
Pagajusi gārām uz grīdas gulošajam līķim, viņa uzkāpa augšslava. Atri ieskatoties bibliotēka, viņa atklaja tikai to, ka borja acīmredzot nesen lasījis dažus materialus par Dzintara istabu. Vairaki avīžraksti bija izmētāti uz. brūnā krēsla, ko viņa atcerējās no iepriekšējās reizes.
Viņa atkal uzmanīgi nokapa lejā.
Sirmgalvis gulēja ar seju uz leju. Viņa parbaudija pulsu. Neka.
Tas labi.
Knolls bija viņai aiztaupījis pulēs.
16
Svētdiena, 11. maijs, 8:35
Reičela iegrieza auto tēva mājas piebraucamajā ceļa. Debesis virs galvas rīta saule bija dzidri zilas. Gārāžas durvis bija atvērtas, Oldsmobile staveja ārpuse, uz sarkanbrūnas virsbūves mirgoja rasas lāsītes. Tas bija savadi, jo tēvs pārāsti novietoja auto garāža.
Māja kopš Reičelas bērnības nebija daudz mainījusies. Sarkani ķieģeļi, balta apdare, tumši pelēks skaidu jumts. Magnolijas un kizila krūmi, kas mājas priekša bija iestādīti pirms divdesmit pieciem gadiem, tūlīt pec viņu ģimenes ievākšanas, tagad bija izauguši augsti un kupli līdz ar akmeņozoliem un kadiķiem, kas apņēma maju no sāniem. Sleģi no vecuma bija mazliet ieplaisājuši, un ķieģeļus pamazam parņema pelejums. Mājas fasāde ilgojas pēc remonta, un Reičela nolēma aprunāties ar tevu par to.