Godīga atbilde. Tas jāatzīst.
Es strādāju firma "Pridžens un Vudvorts" jau trīspadsmit gadus.
jūsu partneri jūs verte ļoti atzinīgi. Es piektdien runāju ar viņiem.
Pols izbrīna savilka vienu uzaci.
Neviens neko par to neteica.
Es ludzu viņus neteikt. Vismaz ne līdz šai dienai. Gribēju, lai mūsu saruna butu negaidīta.
Sanaca arvien vairak apmeklētāju. Paužu pārpilnā telpa kļuva pārāk trokšņaina.
Varbūt aiziesim uz Villisa galeriju. Mazak cilvēku. Tur izstādītās dažas izcilas skulpturas. Viņš devas žurnalistam pa priekšu uz mezoninu. Saules gaisma caur bieza stikla plāksnēm bagatigi apspīdēja gajeju celiņus. No vaļējas kafejnīcas plūda kafijas un mandeļu smarža.
Apbrīnojami, reportieris jūsmoja, raudzīdamies apkart.
Ka New York Times to nosauca? Vislabakais pilsētas uzceltais
muzejs visas paaudzes laika?
Šī uzslava mus iepriecināja. Ta palīdzēja sagadat mākslas darbus galerijai. Ziedotāji uzreiz atplauka labvēlība pret mums.
Priekša atrija centra slejas pulēta sarkana granīta monolīts. Pols devas taisna ceļa pie ta, jo allaž, ejot gārām, uz bridi apstājas. Reportieris sekoja. Granītā bija iekalti divdesmit deviņu cilvēku vardi. Viņa skatiens pieversas sārāksta vidum.
JENSIJS KATLERS
1936. GADA 4. JŪNIJS -1998. GADA 23. OKTOBRIS
JURISTS
MAKSI AS MECENĀTS
MUZEJA ATBAI .STHAJS
MARLĒNA KATLERE
1938. GADA 14. MAIJS -1998. GADA 23. OKTOBRIS
UZTICĪGA DZĪVESBIEDRE
MĀKSI AS MECENATE
MUZEJA ATBALSTĪTĀJA
jūsu tevs bija valdē, vai ne? jautāja reportieris.
Viņš tur darbojas trīsdesmit gadus. Palīdzēja gadat naudu šis ēkas celtniecībai. Mate arī aktīvi piedalījās.
Viņš brīdi staveja klusēdams. Kā vienmer, godbijības pārņemts. Šis bija vienīgais viņa vecāku piemineklis. Lidmašīna uzspraga, lidojot par atklatu juru. Divdesmit deviņi cilvēki gāja bojā. Visa muzeja valde ar vīriem un sievām un arī daži darbinieki. Mirstīgās atliekas netika atrastas. Nekada izskaidrojuma par avarijas cēloni, tikai īss Itālijas vārāsiestažu paziņojums, ka vainojami teroristi sepārātisti. Tika pieņemts, ka uzbrukuma mērķis bija Itālijas senlietu ministrs, kas arī atradas lidmašīnā. Jensijs un Marlēna Katleri bija nokļuvuši nepareizajā vieta un nepareizaja laika.
Viņi bija krietni cilvēki, noteica Pols. Mums visiem viņu I 'ietrukst.
Viņš pagriezās un veda reportieri uz Villisa galeriju. pāri ātriļ.im viņiem pretī steidzās kuratora asistente.
Katlera kungs, ludzu, pagaidiet. Sieviete pieskreja pie viņiem ar raižpilnu sejas izteiksmi. Jums tikko zvanīja. Man ļoti zel. jūsu bijušais sievastēvs miris.
17
Atlanta, Džordžijas štats
Otrdiena, 13. maijs
Karols Borja tika apglabāts vienpadsmitos. Pavisam neierasti maijam, rīts bija apmācies un vēss. Bēres bija daudz cilvēku. Pols vadīja piemiņas ceremoniju, piesakot trīs senus Borjas draugus, kas teica aizkustinošas runas. Pēc tam arī viņš pats pateica dažus vārdus.
Reičela stavēja priekša, viņai līdzas Marla un Brents. Aizlugumu vadīja Svētā Metodi ja pareizticīgas baznīcas mācītājs, kura draudze Karols bija kārtīgs baznīcēns. Ceremonija bija nesteidzīga un sirsnīga, to papildinaja Čaikovska un Rahmaņinova muziķa. Apbedīšana notika pareizticīgo kapsētā līdzas baznīcai paugurainā sarkana māla un suņzobes zāles klajuma, kuplu platanu paēna. Kad zārks tika nolaists kapa, klausitaju sirdīs atbalsojās mācītājā pedejie vārdi: "No zemes tu esi nācis, par zemi tev ir japaliek."
Lai gan Borja bija pilnībā pieņemis Amerikas kultūru, viņš vienmer saglabaja reliģisku saikni ar dzimteni, stingri pieturoties pie pareizticības. Pols nebija ievērojis vīratēva nekādu pārmērīgu dievbijības izradīšanu viņš vienkārši bija dziļi ticīgs cilvēks, kas s.ivu pārliecību īstenoja krietnā dzīvē. Vecais virs vairākkārt bija ieminējies, ka vēlētos tikt apglabats Baltkrievijā, berzu birztalu, purvāju un zilo linu lauku vidu. Viņa vecāki, brāļi un masas gulēja masu kapos, kuru atrašanās vietu zinaja tikai SS oficieri un /aldati, kas viņus noslepkavoja. Pols apdomāja iespēju parunāt ,ir kadu Valsts departamenta par apglabašanu ārzemēs, bet Reičela kategoriski iebilda, jo vēlējas, lai tevs un māte atdusas līdzās. Viņa arī uzstāja, ka piemiņas mielasts pēc berem jārīko viņas ma|.i, un tā nu vairak nekā septiņdesmit cilvēki divas stundas staiga|.i iekša un ārā. Kaimiņi piegadaja edienus un dzērienus. Reičela pieklājīgi aprunajas ar katru, pieņēma līdzjūtības apliecinājumus un pateicas.
Pols uzmanīgi viņu vēroja. Šķita, ka Reičela turas tīri labi. Ap diviem viņa pazuda augšstāva. Pols atrada Reičelu bijušajā kopigāja guļamistabā. Cik sen viņš tur nebija bijis.
Ka juties? viņš jautaja.
Reičela sedeja uz lielās gultas malas, nodūrusi sārāudato acu skatienu paklājā. Viņš piegāja tuvāk.
Es taču zināju, ka šis bridis pienāks, viņa ierunājās. Tagad viņi abi ir miruši. Viņa uz brīdi apklusa. Es atceros, ka bija, kad mamma nomira. Man tas bija ka pasaules gals. Nespeju saprast, kapec man viņu atņēma.
Viņš bieži bija iedomājies, kāds ir iemesls Reičelas noraidošajai attieksmei pret reliģiju. Aizvainojums pret it ka žēlsirdīgu Dievu, kurš tik ļauni atņēmis meitenei māti. Viņš vēlējas apskaut Reičelu, teikt, ka mii viņu un vienmēr mīlēs. Taču viņš tikai nekustīgi staveja, valdīdams asārās.
Viņa man bieži lasīja priekšā. Savadi, bet visvairak es atceros tieši viņas balsi. Tik maigu. Un stāstus, ko viņa man stastīja. Apolons un Dafne. Perseja kaujas. Jasons un Medeja. Visiem citiem bērniem vecāki stāstīja pasakas. Viņa vārgi pasmaidīja. Man mitoloģiju.
ŠI bija viena no retajam reizēm, kad viņa kaut ko pastastīja par savu bērnību. Pārāsti viņa nemedza par to runāt un sen jau bija likusi saprast, ka nevēlas, lai viņu par to iztaujatu.
Tāpēc tu arī mūsu bērniem lasi to pašu?
Viņa noslaucīja asārās no vaiga un pamāja ar galvu.
Tavs tēvs bija krietns virs. Es viņu mīlēju.
-lai gan mums ar tevi nesanāca veiksmīga kopdzīve, viņš uzskatīja tevi par savu delu. Un teica, ka ta būs vienmer. Reičela pārāudzijas uz viņu. Tēva kvelaka velēšanas bija, lai mēs atkal saietu kopā.
Pols viņam piekrita, taču noklusēja.
Mēs ar tevi visu laiku strīdejamies, Reičela turpināja. Divi spītnieki.
Viņš bija spiests iebilst:
Ne tikai strīdejamies.
Viņa pārāustīja plecus.
Tu vienmer biji galvenais optimists.
Viņš pamanīja uz kumodes ģimenes fotogrāfiju. Ta bija uzņemta gadu pirms šķiršanas. Viņš, Reičela un bērni. Turpat bija arī kazu bilde, tapat arī fotogrāfijā apakšstāva.
Atvaino par to, ko es teicu pagajušas otrdienas vakarā, viņa ieminējās. Kad tu gāji projām. Tu jau zini, ka es reizēm varu sarunat lieku.
Man pašam nevajadzeja iejaukties. Man nebija nekādās daļas par to, kas notika ar Netlzu.
Nē, tev taisnība. Es pāršāvu par strīpu. Sava rakstura dēļ arvien vairāk iekuļos ķibelēs. Viņa atkal notrauca asārās. Tik daudz dārāma. Si būs grūta vasārā. Es nebiju domājusi, ka uzradīsies konkurenti. Un te nu bija!
Viņš neizteica acīmredzamo patiesību. Varbūt, ja Reičela izturētos kaut mazliet diplomātiskāk, advokati, stādamies viņas priekša, nejustos tik apdraudēti.
Paklau, Pol, vai tu varētu tikt gala ar teva īpašumu? Es pašlaik nespeju par to domāt.
Viņš pasniedzas un viegli saspieda Reičelas plecu. Viņa neI >retojās.
Protams.
Viņa pacēla roku un uzlika uz viņa plaukstas. Viņi menešiem ilgi nebija pieskārusies viens otram.