Es tev uzticos. Zinu, ka tu visu izdarīsi kā nakas. Tētis būtu velējies, lai tu visu nokārto. Viņš tevi cienīja.
Viņa atrava roku.
Viņš ari. Un saka domāt ka jurists. Lai tikai izmestu no galvas šībrīža sajūtas.
Vai zini, kur ir viņa testaments?
Pameklē majā. Droši vien tas ir bibliotēka. Vai varbūt viņa seifa banka Lafmena iela. Es nezinu. Viņš man iedeva atslēgu.
Viņa pieceļas un piegāja pie kumodes. Ledus kārāliene? Tikai ne viņam. Viņš atcerejas pirmo tikšanos pirms divpadsmit gadiem Atlantas juristu biedrības konferencē. Viņš bija bikls iesacejs firma "Pridžens un Vudvorts". Viņa agresīva apgabala prokurora palīdze. Viņi satikas divus gadus, līdz beidzot Reičela ierosināja apprecēties. Sakuma viņi bija laimīgi, un gadi paskrēja ātri. Kas visu sabojaja? Kāpēc viss atkal nevaretu but labi? Varbūt viņai taisnība. Varbūt viņi spēj būt labaki draugi neka mīlētāji.
Viņš cereja, ka tā nav.
Paņēmis seifa atslēgu, viņš teica:
Reič, neraizejies. Es visu nokārtošu.
Atstājis Reičelu, viņš brauca taisna ceļā uz Karola Borjas maju. I ,idz tai bija nepilnas pusstundas brauciens pa rosīgiem tirdzniečības rajonu bulvāriem un līkumainām dzīvojamo namu kvartalu ieliņām.
Apturējis auto uz piebraucamā ceļa, viņš ieraudzīja garāža novietoto Borjas Oldsmobile. Reičela bija viņam iedevusi mājas atslēgas, un, kad viņš atslēdza ārdurvis, viņa skatiens uzreiz pieversās priekšnama flīzēm, pec tam kāpņu margu stabiņiem, no kuriem daži bija pārluzuši uz pusēm, citi sagriezušies greizi. Uz ozolkoka pakapieniem nebija kritiena pedu, bet policisti paskaidroja, ka vecais vīrs bija paklupis un noripojis, nolaužot kaklu. Sekcija apstiprinaja šos ievainojumus un to acīmredzamo cēloni.
Traģisks negadījums.
Stāvot klusumā, Polu parņēma savads skumju un nožēlas sajaukums. Viņam vienmēr ta patika apciemot veco viru un runāties par mākslu un beisbolu. Bet tagad sirmgalvja vairs nebija. Sārāuta vel viena saikne ar Reičelu. Taču viņš bija zaudējis arī draugu. Borja viņam bija kā tevs. Pēc Pola vecāku bojāejās viņi vel vairāk satuvinājās. Borja un Pola tevs bija labi draugi, viņus saistīja maksla. Tagad, atceroties abus šos vīrus, iesmeldzās sirds.
Krietni viri, aizgajuši un zuduši.
Viņš nolēma paklausīt Reičelas ieteikumam vispirms ieskatīties bibliotēka. Viņš zinaja, ka testaments ir. Viņš pats to pirms dažiem gadiem bija sastadijis un šaubījās, vai Borja bUtu gājis pie kāda cita to pārveidot. Testamenta kopija noteikti glabajas arī firma, un, ja nepieciešams, viņš varēs izmantot to. Taču ar oriģinālu visu varētu nokārtot ātrāk un letak.
Viņš uzkapa augšstava un parmeklēja bibliotēku. Klubkrēsla metajas žurnālu raksti, daži bija nokrituši uz paklaja. Viņš pārcilā ja papīra lapas. Visi raksti bija par Dzintara istabu. Borja šo gadu laikā daudzkart bija runājis par šo temu, paužot pārliecību, ka vērtīgājam mākslās darbam jaatgriežas Katrīnas pili. Taču Pols pat nenojauta, ka veca vira interese bija tik liela, lai trīsdesmit gadus kratu rakstus un izgriezumus.
Viņš izrakņaja rakstamgalda atvilktnes un dokumentu skapjus, bet neatrada testamentu.
Viņš izskatīja grāmatplauktus. Borjam patika lasīt. Plauktos rindojas Homēra, Igo, Po un Tolstoja darbi, tiem līdzas krievu taulas pasaku sējums, Čērčila "Vēsturē" un adas vākos iesietas Ovīīlija "Metamorfozes". Viņam laikam patika arī ASV dienvidu štalu rakstnieki, jo ievērojamu kolekcijas daļu veidoja Flanerijas ()'Ko noras un Ketrinas Annas Porteres darbi.
Pola skatienu piesaistīja karogs pie sienas. Vecais virs bija to nopircis kioska Simtgades parka Olimpisko spēļu laika. Sudraba bruņinieks uz stalta zirga, ar zobenu un vairogu, ko rota sešstārāins zelta krusts. Fons bija asinssarkans ka paskaidroja Borja, il rosmes un varonības simbols balta ierāmējumā, kas simbolizē brīvību un morālu tīrību. Tas bija Baltkrievijas ģerbonis, lepns neatkarības simbols.
Tik līdzīgs pašam Borjam.
Borjam patika Olimpiskas speles. Viņi noskatijas sacensības vairākos sporta veidos un bija klat, kad Baltkrievijas sieviešu airetaju komanda izcīnīja zelta medaļu. Si valsts saņēma vel četrpadsmit medaļas sešas sudraba un astoņas bronzas diska mešanā, septiņcīņā, vingrošanā un cīņas sporta. Lai gan kļuvis par amerikani, Pola bijušais sievastēvs sava sirdi bija palicis pārliecināts baltkrievs.
Atgriezies apakšstāvā, Pols rūpīgi parmekleja visus skapīšus un atvilktnes, bet testamentu neatrada. Uz kafijas galdiņa joprojām bija izklāta Vacijas karte. Turpat bija arī viņa iedotais laikraksts USA Toduy.
Viņš iegāja virtuvē un pārmeklēja skapīšus arī tur, neizslēdzot iespēju, ka tur var slēpt svarīgus papīrus. Viņš reiz kartoja kādu lietu, kur sieviete bija noglabājusi savu testamentu saldētava, tapec viņš uz labu laimi atvēra ledusskapja divviru durvis. Liela pārsteigumā viņš ieraudzīja augšējā plaukta ieslīvētas mapes stūri.
Viņš izņēma un atvēra auksto biezo aploksni.
Ari taja bija raksti par Dzintara istabu vecākie no četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem, jaunākie tikai pāris gadus veci. Viņš nobrīnījās, kāpēc gan tie bija nobāzti ledusskapi. Taču, nospriedis, ka svarigakais uzdevums tagad ir atrast testamentu, viņš nolēma paturēt mapi un doties uz banku.
Pulkstenis pie Džordžijas Citizens bankas Kārā bulvāri rādija trīs un divdesmit trīs minūtes, kad Pols iebrauca parpildītaja stāvlaukuma. Viņš jau sen bija šīs bankas klients, kopš tiem laikiem, kad pats tur stradaja pirms iestašanas juridiskaja fakultāte.
Bankas menedžeris, pelei līdzīgs vīrelis ar paplaniem matiem, sakumā negribeja ļaut Polam piekļūt Borjas seifam. Pec atra zvana uz biroju Pola sekretāre atsūtīja un viņš pārākstīja pilnvaru, kura bija teikts, ka viņš ir nelaiķa Karola Borjas testamenta izpildītājs. Tas laikam pārliecināja menedžeri. Vismaz būs kāds papīrs, ko pārādīt mantiniekam, kas sūdzēsies, ka seifs ir tukšs.
Džordžijas štata likumos ir īpašs noteikums, kas ļauj testamenta izpildītajiem piekļūt seifiem, lai mekletu testamentu. Pols bija šo noteikumu izmantojis daudzreiz, un vairakums banku menedžeru to zināja. Taču dažkart gadījas kāds ietiepīgais.
Menedžeris ieveda viņu glabatavas telpa ar nerūsējošā tērauda seifiem. Tas, ka Pola rīcība bija četrdesmit piektā seifa atslēga, šķiet, bija vel viens pārliecinošs pierādījums viņa pilnvarām. Pols zinaja, ka saskaņā ar likumu menedžerim ir japaliek, jaapskata seifa saturs un precīzi jāpieraksta, kas un ko izņem no ta. Pols atslēdza seifa durtiņas un, metalam nočerkstot, izvilka gareno taisnstūrveida kasti.
Taja atradās tikai viena papīru kaudzīte, apņemta ar gumijas lenti. Viens dokuments bija zilos vāciņos, un Pols uzreiz pazina testamentu, ko pats bija sastadijis pirms dažiem gadiem. Tam bija piestiprināts kāds ducis baltu aplokšņu. Viņš tas pārcilaja. Visas vēstules bija sūtījis Dana Čapajevs, un tas bija adresētas Borjam. turpat bija arī kārtīgi salocītas vēstuļu kopijas, tās Borja bija sūtiļis Čapajevam. Visas bija rakstītas angļu valoda. Pēdējais dokuments bija vienkārša balta aploksne, aizlīmēta, un uz tas ar zilu I i uti uzrakstīts Reičelas vārds.
Vēstules un ši aploksne ir piestiprinātās pie testamenta. Borļ.is kungs acīmredzot bija iecerējis to visu kā vienotu dokumentu. Seifa nekā cita nav. Es ņemšu visu.
Mums ir pavēlēts šādos gadījumos atļaut ņemt tikai testamentu.
Tie visi ir sastiprināti kopā. Šis aploksnes varbūt ir saistītas .11 testamentu. Likums ļauj man ņemt visu.
Menedžeris vilcinājās.
Man būs jāpiezvana mūsu galvenajam juristam, lai saņemtu apstiprinājumu.