Mans tēvs bija gluži patstāvīgs. Vadīja auto. Viņam nebija nekādu nopietnu veselības traucējumu, un pa tam kapnem viņš kapa gadiem ilgi bez mazakajam grūtībām.
Un ko jūs ar to gribat teikt?
leitnanta tonis sāka viņu kaitinat arvien vairak.
Un kā jūs domājāt?
-Tiesnese, es sapratu. Taču nekas neliecina par noziegumu.
Leitnant, viņš parcieta nacistu koncentrācijas nometni. Nešaubos, ka pa kāpnēm viņš spēja nokāpt.
Bārlovu tas nepārliecināja.
-Ziņojumā teikts, ka nekas nav pazudis. Viņa naudas maks bija uz kumodes. Televizors, stereosistema, videomagnetofons visi savās vietas. Durvis nebija aizslēgtas. Nav nekādu ielaušanas pedu. Kas ta par laupīšanu?
Mans tevs vienmer atstāja durvis neaizslēgtas.
Ta nav gudra rīcība, taču neizskatās, ka šad i viņš butu pasteidzinājis savu navi. Saprotiet, es piekritu, ka slepkavība var but arī bez laupīšanas, taču nekas neliecina, ka viņa nāves brīdī mājā būtu bijis vēl kāds.
Reičela gribēja zināt.
Vai jūsu ļaudis parmekleja maju?
Man teica, ka viņi esot palūkojušies apkart. Ne pārāk smalki. Izskatijas, ka nav nekādās vajadzības. Intereses pec kā jums šķiet, kāds varēja būt slepkavības motīvs? Vai jūsu tēvam bija ienaidnieki?
Reičela neatbildēja. Viņa uzdeva nakamo jautajumu:
Ko teica tiesu medicīnas eksperts?
Salauzts kakls. Kritiena rezultātā. Nekādu citu savainojumu, izņemot zilumus uz rokām un kajam, ko arī izraisījis kritiens. Tatad, tiesnese, kas jums liek domāt, ka jūsu teva nave nebija negadījums?
Reičela apdomāja iespeju pastāstīt viņam par mapi ledusskapi, par Danu Čapajevu, par Dzintara istabu un Pola vecākiem. Taču šis augstpratigais ēzelis bija tik negribīgi atnācis pie viņas, un šads stāsts viņam izklausīsies pēc sazvērestības teorijas. Šim ķēmam bija taisnība. Nebija nekādu pierādījumu, ka tēvs tika nogrūsts pa kāpnēm. Neka tada, kas saistītu viņa navi ar "Dzintara istabas lāstu", kā to dēvēja daži avīžnieki. Nu un tad, ka viņas levs interesejas par šo tēmu? Viņš mīlēja mākslu. Kādreiz ta bija viņa ikdienas darbs. Kas tur sevišķs, ja viņš savā bibliotēka lasīja rakstus, dažus no tiem paslēpa ledusskapī, darbistaba uz galda izklāja Vacijas karti un izradīja lielu interesi par kādu piedzīvojumu mekletāju, kurš devas uz Vāciju veikt izrakumus sen aizmirstās alās? Pārāk neticami to visu saistīt ar slepkavību. Varbūt Polam taisnība. Viņa nolēma šim policistam neko neizpaust.
Nekas, leitnant. Jums pilnīga taisnība. Tikai traģisks kritiens. Paldies, ka atnacāt.
Reičela sadrumusi sēdēja kabinetā un atcerejas, kā toreiz, kad viņai bija sešpadsmit gadu, tēvs pirmoreiz pastāstīja viņai par Mauthauzenu. Kā krievi un holandieši strādaja akmeņlauztuves nesa smagus akmens bluķus augšā pa gārām, šauram kāpnēm uz nometni, kur citi ieslodzītie kala no tiem ķieģeļus.
Taču ebreji nebija tik veiksmīgi. Viņus vācieši katru dienu meta no klintīm karjera tapat vien, prieka pēc. Viņu kliedzieni atbalsojas visapkārt, bet sargi slēdza derības, cik reizes krītošais ķermenis atsitīsies pret akmeņiem, līdz apklusis uz mūžiem. Vēlāk gan, ka paskaidroja tēvs, esesiešiem bija jāizbeidz ši mētāšana, jo ta pārāk traucēja darbu.
Ne jau tāpēc, ka cilvēki tika nogalinati, viņa atcerejas teva vārdus. Tikai tāpēc, ka tas aizkavēja darbu.
Tā bija viena no retajam reizēm, kad tevs apraudajas un viņa ari. Mate bija pastāstījusi Reičelai, ko tevs bija pārcietis kārā laika un ko darījis pec tam, bet viņš pats šo laiku gandrīz nepieminēja. Viņa allaž ievēroja izsmērēto tetovējumu uz teva kreisās rokas un gaidīja, kad viņš pastastis par to.
Viņi mus piespieda skriet virsū elektriskajam žogam. Daži to darīja labprātīgi, jo nespeja vairs paciest spīdzināšanu. Citus nošāva, pakārā vai iedūra šļirces adatu sirdī. Gāze parādījās vēlāk.
Reičela jautāja tēvam, cik daudz cilvēku gāja boja Mauthauzena. Viņš nevilcinādamies atbildēja, ka sešdesmit procenti no divsimt tūkstošiem ieslodzīto nekad vairs neizkļuva no šis briesmu vietas. Viņš tur nokļuva tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta gada aprīlī. Drīz pēc tam ieradās Ungarijas ebreji, kas tika apkauti ka upurjēri. Viņš pats palīdzēja nest līķus no gāzes kameras uz krāsni tas bija pārāsts ikdienas rituāls, gluži ka atkritumu izmešana, ka mēdza teikt sargi. Viņa atcerejas tēva stāstu par kādu nakti neilgi pirms kārā beigām, kad nometne iesoļoja Hermans Gērings pērļu pelēka uniformā.
Dzīvs ļaunuma iemiesojums, tēvs viņu nosauca.
Gērings pavēlēja noslepkavot četrus vāciešus, un viņas tēvs bija viens no četru ieslodzīto grupas, kam vajadzēja liet ūdeni uz upuru kailajiem ķermeņiem, līdz tie nosala līdz nāvei. Gērings mierīgi staveja un vēroja, berzēdams rokās Dzintara gabaliņu, jo vēlējas kaut ko uzzināt par Dzintara istabu. Tēvs teica no visām Mauthauzena pieredzētajam šausmām tieši ši nakts bija viņam vismokošak iespiedusies atmiņa.
Un noteikusi viņa turpmākās dzīves gaitu.
Pēc kārā Nirnbergas pravas laika tevu aizsūtīja intervēt Gēringu cietuma.
Vai viņš tevi atcerejas? jautāja Reičela.
Mauthauzena mana seja viņam bija tukša vieta.
Taču spīdzināšanu Gērings atcerējās un izteica apbrīnu kareivju izturībai. Vācu pārākums, īsta audzināšana, viņš slavēja. Beidzot uzzinot visu par Mauthauzenu, Reičelas mīlestība pret tēvu pieauga desmitkārt. Viņš bija pārcietis neiedomājamas šausmas, ko izturēt un palikt dzīvam jau bija liels varoņdarbs. Turklāt saglabat veselo sapratu tas jau bija īsts brīnums.
Vientulība, sava kabineta klusuma Reičela atkal apraudajās. Šis brīnišķīgais cilvēks bija aizgājis. Viņa balss apklususi uz visiem laikiem, mīlestība palikusi tikai atmiņas. Pirmoreiz mūžā viņa bija palikusi viena. Visi vecāku radi bija gājuši boja kārā vai il/ivoja kaut kur talu Baltkrievija, drīzāk svešinieki, ar kuriem viņu saistīja tikai geni. Vienīgie tuvinieki tagad bija abi viņas bērni. Viņa atcerejās, kā toreiz, pirms divdesmit četriem gadiem, beidzas saruna par Mauthauzenu.
Tēti, vai tu atradi to Dzintara istabu?
Tēvs skumji raudzījās viņai acīs. Reičela atkal nodomāja vai viņš vēlējas kaut ko teikt? Kaut ko tadu, kas viņai jazina. Vai arī viņai labak būtu to nezināt? Grūti pateikt. Un arī tēva vārdi neko nelīdzēja.
Neatradu, meitiņ.
Taču viņa balss skanēja līdzīgi ka tad, kad viņš pūlējās iestāstīt, ka Ziemassvētku vecītis, Lieldienu zaķis un Zobu feja tiešām pastav. Tikai tukši vardi, kas nenaca no sirds. Tagad, izlasījusi teva sārāksti ar Danu Čapajevu un atvadu vēstuli viņai, Reičela bija pārliecinātā, ka tas vel nav viss. Tēvam bija kāds noslēpums, un, spriežot pec visa, viņš to glabaja ilgus gadus.
Bet tagad viņa vairs nebija.
Bija atlikusi tikai viena norāde.
Dana Čapajevs.
Un viņa zināja, kas jadārā.
Reičela izkāpa no lifta divdesmit treša ja stāvā un iegāja pa lepnam durvīm ar uzrakstu "PRIDŽENS UN VUDVORTS". Ši juridiska firma aizņēma visu divdesmit trešo un divdesmit ceturto stāvu biznesa augstceltne pilsētas centra, un testamentu nodaļa atradas divdesmit trešajā stava.
Pols saka strādāt šaja firma tūlīt pec juridiskās fakultates beigšanas. Viņa vispirms strādāja apgabala prokurora birojā, tad pargāja uz kadu Atlantas firmu. Pec vienpadsmit mēnešiem viņi iepazinās un pec diviem gadiem apprecejās. Viņu attiecības veidojas tik lēni un nesteidzīgi, īsti raksturīgi Polam. Viņš ir tik uzmanīgs.
Apdomīgs. Baidās paļauties uz nejaušību, likteni vai riskēt ar neveiksmi. Precēties ierosinaja tieši viņa, un Pols ar prieku piekrita.