Viņš bija glīts vīrietis, vienmēr tads bijis. Nevis vīrišķīgi skarbs vai elegants ka dendijs, bet gluži vienkārši pievilcīgs. Un godīgs. Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Taču viņa nelokāma uzticība tradicijam pamazam saka kaitinat. Kapec nevaretu laiku pa laikam mainīt svetdienas vakariņu ēdienkarti? Cepetis, kartupeļi, kukurūza, zirnīši, smalkmaizītes un ledus tēja. Katru svetdienu gadiem ilgi. Pols gan to nepieprasīja, taču savādi iedomāties, ka tada vienveidība viņu apmierina. Sakumā viņai patika vīra iepriekš paredzamais raksturs. Tas bija mierinoši. Tada pastaviga, paliekoša vērtība, kas piešķīra stabilitati viņas pasaulei. Bet kopdzīves beigas tas viss saka neciešami krist uz nerviem.
Bet kapec?
Vai tad ikdienība ir tik slikta?
Pols bija labs, godīgs, veiksmīgs cilvēks. Viņa lepojas ar Polu, lai gan nekad to neizteica skaļi. Viņš bija pirmais kandidats uz testamentu nodaļas vadītāja vietu. Nav slikti četrdesmit viena gada vecumā, turklāt zinot, ka savulaik viņš iestājās juridiskaja fakultate tikai ar otro mēģinājumu. Taču Pols labi zinaja testamentu likumus. Viņš tos pētīja nemitīgi, pievēršot uzmanību visam mazakajam niansēm, pat piedalijas likumdošanas komisiju darba. Viņš bija atzīts speciālists šajā joma, un "Pridžens un Vudvorts" maksaja viņam pietiekami daudz, lai neļautu citai firmai viņu aizvilinat. Firma rīkojas ar tūkstošiem mantojumu, daudzi no tiem bija visai iespaidīgi, un liels nopelns tas panakumos bija Pola Katlera lietpratēja reputacijai.
Iegājusi pa durvīm, viņa pa gaiteņu labirintiem devās uz Pola kabinetu. Pirms iziešanas no sava kabineta Reičela piezvanīja Polam, un viņš jau gaidīja. Viņa iesoļoja tieši kabineta, aizvēra aiz sevis durvis un paziņoja:
Es braucu uz Vāciju.
pols pacēla skatienu.
-Ko?
Es skaidri pateicu. Braucu uz Vāciju.
Meklēt Čapajevu? Viņš droši vien ir miris. Ja jau neatbildēja 11/ tava tēva pedejo vēstuli.
Tētis zinaja par Dzintara istabu. Mans pienākums ir to parhaudit.
Tavs pienākums? Viņš satraukuma pacēla balsi. Tavs pienākums ir cienīt viņa pedejo velēšanos un nejaukties visa tajā liel.i. ļa vispār tur kaut kas bija, starp citu. Sasodīts, Reičela, tev ir (Vlrdesmit gadi. Kad tu beidzot kļūsi pieaugusi?
Viņa to uzklausīja pārsteidzoši mierīgi, lai gan pārāsti necieta šadas pamacibas.
Pol, es negribu strideties. Man tikai vajag, lai tu parūpētos p.»r bērniem. Vai varēsi?
īsti tava garā, Reičela. Pa galvu, pa kaklu. Dari pirmo, kas ienāk prātā. Nedomājot. Tikai aiziet!
Vai pieskatīsi bērnus?
Ja es atteiktos, vai tu paliktu?
Es zvanītu tavam brālim.
Pols atslīga krēslā. Viņa sejas izteiksme vēstīja par padošanos.
Tu vari apmesties musu mājā, Reičela ieteica. Tā bērniem būs labak. Viņi vēl ļoti pārdzīvo vecteva nāvi.
Viņi pārdzīvotu vel vairāk, ja zinātu, ko viņu mate pasākusi. IJn kā tad vēlēšanas? Līdz tam ir tikai nepilnas astoņas nedeļas, un tev ir divi konkurenti, kas par Markusa Netlza naudu raujas i ik spēdami, lai izspiestu tevi no speles.
Pie velna vēlēšanas! Lai Netlzs pats iet par sasodītu tiesnesi. Tas ir svarīgāks.
Kas tur svarīgāks? Mes pat nezinām, kas tas īsti ir. Un ka ar darbiem? Vai tu vari ta vienkārši piecelties un aiziet?
Šis bija labs trāpījums, taču viņa nedomāja padoties.
Galvenais tiesnesis sapratis. Es teicu viņam, ka man vajadzīgs laiks sērošanai. Divus gadus neesmu bijusi atvaļinajumā. Tagad varu izmantot uzkrājušos laiku.
Pols papurināja galvu.
Tu uz labu laimi dodies uz Bavāriju pie veca vira, kurš droši vien ir miris, meklēt kaut ko, kas droši vien ir zudis uz visiem laikiem. Tu taču neesi pirmā Dzintara istabas mekletāja. Cilvēki šim mērķim veltījuši visu savu dzīvi un ta arī neko nav atraduši.
Reičela pat nedomāja padoties.
Tētis zinaja kaut ko svarīgu. Es to jutu. Un varbūt tas Čapajevs arī zina.
Tu sapņo.
Bet tu esi vārgulis. Šo aso piezīmi viņa uzreiz nožēloja. Nevajag Polu sāpināt.
To es palaidīšu gar ausīm, jo zinu, ka tu esi satriekta, viņš lēni atbildēja.
Es rit pecpusdiena lidoju uz Minheni. Man vajag tēta vēstuļu un viņa sakrato rakstu kopijas.
Es tev tās ievedīšu pa ceļam uz mājām. Viņa balsi skanēja samierinašanas ar nenoveršamo.
Piezvanīšu no Vācijas un paziņošu, kur esmu apmetusies. Viņa devas uz durvīm. Rit iebrauc pec berniem pagarinatas dienas grupā.
Reičela!
Viņa apstajās, bet nepagriežas atpakaļ.
Esi uzmanīga!
Viņa atvēra durvis un izgāja arā.
21
Ceturtdiena, 15. maijs, 10:15
Knolls izgāja no viesnīcas un ar vilcienu aizbrauca uz Fultonas apgabala tiesu namu. Sanktpēterburga nozagta ja VDK dokumenta bija teikts, ka Reičela Katlere ir juriste, un noradīta arī darba vietas .idrese. Taču vakar, ieradies juridiskaja firma, viņš uzzina ja, ka Reičela aizgajusi no tas pirms četriem gadiem, kad ieveleta par Augstākās tiesas tiesnesi. Sekretāre bija ļoti izpalīdzīga iedeva viņam Reičelas jauno darba telefona numuru un pastāstīja, kur atrodas tiesu nams. Viņš nosprieda, ka pa telefonu var saņemt strupu atraidījumu. Labaka taktika butu iepriekš nepieteikts apmeklejums.
Kopš Karola Borjas nogalinašanas bija pagajušas piecas dienas. Viņam bija jānoskaidro, vai veca vira meita kaut ko zina par I )zintārā istabu. Varbūt laika gaita tēvs ir kaut ko pieminējis. Varbūt viņa kaut ko zina par Čapajevu. Protams, tas bija maz ticams pieņemums, taču viņam saka aptrukties pavedienu, un bija japarbauda visas iespējamības. Pēdas, kuras vel nesen šķita daudzsološas, saka atdzist.
Viņš iekāpa pārpildītā lifta kabīne un brauca uz tiesu nama sesto stāvu. Gaiteņu malas rindojas ļaužu pilnas tiesas zāles un rosīgi biroji. Knolls bija ģērbies gaiši pelēka lietišķa uzvalka ar svītrainu kreklu un bali dzeltenu zīda kaklasaiti, ko bija vakar nopircis vīriešu apģērbu veikala priekšpilsēta. Viņš apzināti bija izvēlejies neuzkrītošas un konservatīvas krasas.
Knolls iegāja pa stikla durvīm ar uzrakstu VIŅAS GODĪBAS REIČELAS KATLERES KABINETS un nokļuva klusā priekštelpa. Aiz rakstamgalda sēdēja melnādaina sieviete, aptuveni trīsdesmit gadus veca. Uz plāksnītes bija rakstīts viņas vārds: SEMIJA LAEMENA. Rūpīgi izkopta angļu valoda viņš sveicināja:
Labrīt!
Sieviete pasmaidīja un atbildēja sveicienam.
Mans vārds ir Kristiāns Knolls. Viņš pasniedza vizītkarti, līdzīgu tai, ko bija izmantojis Pjetro Kaproni māja, tikai šajā viņa nodarbošanas bija tikai MĀKSLĀS KOLEKCIONĀRS, nevis zinātnieks, un nebija adreses. Vai es varētu runāt ar viņas godību?
Sieviete paņēma vizītkarti.
-Diemžēl tiesnese Katlerešodien nav darba.
Man jaruna ar viņu ļoti svarīga lietā.
Vai drīkstu jautat tas ir saistīts ar kadu lietu, kas tiks izskatīta musu tiesa?
Viņš papurināja galvu, sirsnīgi un neviltoti.
Ne, nepavisam. Tas ir personisks jautajums.
Pagajušajā nedeļas nogale tiesnesei nomira tevs un…
Ak, man ļoti žēl, viņš izlikās satriekts. Cik briesmīgi!
Jā, tas bija smags trieciens. Viņa to ļoti pārdzīvo un velējās kādu laiku atpūsties.
Cik neveiksmīgi gan viņai, gan man! Es esmu pilsēta tikai līdz rītdienai un cerēju pirms aizbraukšanas parunat ar tiesnesi Katleri. Varbūt jūs varētu nodot ziņu, lai viņa piezvana man uz viesnīcu?
Kamēr sekretāre apdomāja šo lūgumu, viņš nopētīja ierametu fotogrāfiju, kas viņai aiz muguras kārājās pie tapetem aplīmētas sienas. Taja bija redzama sieviete, kas stāv pretī vīrietim, pacēlusi roku, ka dodot zverestu. Viņai bija tumši brūni mati līdz pleciem, i i/rauts deguns un nopietns acu skatiens. Viņa bija ģerbusies melna mantija, tāpēc bija grūti spriest par viņas augumu, taču tas šķila slaids. Viņas maiga sejas ada bija mazliet ietonēta ar vaigu sarlumu un atturīgais smaids šķita piemērots svinīgājam notikumam.